Cēloņa sakni neskarot
Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs Nils Sakss Konstantinovs kā šīs jomas lietpratējs pats ir dziļā neizpratnē, kas ir par iemeslu tam, ka Latvijā fiziskā, psihoemocionālā izrēķināšanās skolās ir augstākā līmenī nekā citur? Grūti saprast, kāpēc tieši Latvijā! Speciālists spriež, ka tam noteikti ir saistība ar padomju pieredzi, ka mums ir diezgan vāja ģimenes sistēma, lielākais šķirto ģimeņu skaits un viens no augstākajiem vardarbības rādītājiem arī citos noziegumos, arī pret sievietēm. Slepkavību skaits mums arī augstāks. Pašā sabiedrībā mazāk iecietības (tolerances).
Psihoterapijas centra lietpratējs atzīst, ka mēs paši radām situācijas, kurās vardarbību ir grūti apkarot. Piemēram, esam aizvēruši skolas, kuras augsta riska bērniem varētu būt piemērotas un kurās tādiem audzēkņiem varētu sniegt vajadzīgo palīdzību. Kāda realitāte? Pļāpājam, glorificējam iekļaujošo izglītību un varmākas atgriežam tajās pašās skolās, kur mācās viņu upuri. Saprotams, ka Konstantinovam cēloņu novēršanas padoma nav, tāpat kā nav iegadījies pamanīt tos zibeņus jauniešu grupējumos, kas šķiļas kara un etniskās neiecietības iespaidā. Labs laiks pagājis no piekaušanas Imantā, no gadījuma, kad jaunietis sadur savu skolas biedru, no gadījuma, kad vecāka jauniete metodiski atspārda bezpalīdzīgo bērnu. Taču tālāk par pļāpām neviens nav ticis – kaut gan atbildīgās ministrijas ir ar vārdiem, uzvārdiem un reālu atbildības pakāpi. Situācija līdzinās tādai, kas vadās pēc sveikā sprukšanas manieres: būs jauni kliedzieni, vecie aizmirsīsies!
Autoritātes fenomens un fabulas morāle
Ja notiek kas nelāgs, TV ekrānā parādās kāda eksaltēta bērnu tiesību sardze vai senila skolas direktore, kuru skaitāmpantiņi jau zināmi, iekams "ekspertes" vēl muti nav vaļā vērušas. Bet reālo toni visur nosaka līderi: ģimenē tēvs, māmiņa, klasē audzinātājs, mācību priekšmeta skolotājs, skolā direktors, bet ar nosacījumu, ka šie formālie līderi ir arī faktiskie bērnu, jauniešu autoritātes. Ja tas nedarbojas, par autoritātēm kļūst neformālo, arī nelāgo grupējumu līderi. Bez viena iztikt nevarēs: bez kārtības, disciplīnas, pašdisciplīnas. Piemērs no saviem direktora gadiem.
Kādā svētdienā aizčāpoju līdz skolai. Sēžu kabinetā, kas blakām sporta zālei. Dzirdu kaut kādu čaboņu: nē, nu nevar būt, ka apkopēja grīdu mazgā trejādām lupatām! Piemanos tuvāk – tie taču basu kāju švīkstieni! Paveru durvis, bet tur karatē pulciņa nodarbība! Bija mums tāds labs treneris Vladislavs. Sirds mierīga. Bet, pag! Kāpēc nekur neredz trenera auto? Klusiņām iemanos zālē, bet tur plikšķina tikai puišu basās kājas. Iesildīšanās. Pēc brīža Kaspara svilpe, un visi ieņem pozīcijas nākamajam vingrinājumam. Neiejaucos, un tā kādu pusotru stundu nodarbība – bez vārdiem, no pusvārdiem. Izrādījās, ka treneris aizbraucis uz sacensībām, bet viņu lieliski aizstāj Kaspars no 9. klases. Izrādās, ne pirmā reize! Par to, ka trenera autoritāte puiku acīs bija nesatricināma, nebrīnījos, bet, kā viņš šo cīņas sporta filozofiju iemācījis bērniem, apjautu vēlāk. Reiz sporta zālē divi grēkāži piepūstiem sarkaniem vaigiem, ieņēmuši balstu guļus, ar dūrītēm atspiedušies pret grīdu, iztur soda laiku. Pasaucu sāņus treneri un pačukstu, vai nav par traku? «Nē,» pasmīn Vladislavs. Pēcāk grēkāži rādījās itin līksmi un apmierināti par izieto disciplīnas skolu. Treneris bija vairāk nekā autoritāte! Bet Vladislavam nācās no sava sirdsdarba aiziet: nebija augstākās pedagoģiskās izglītības…
Kāda šīs fabulas morāle? Izlutinātie, izlaistie, kas nevīžo sevi savākt, skolotāja beztiesiskuma apstākļos nav tikuši autoritāšu nagos. Bet izkurtējusī sistēma nemainās. Top kārtējā panaceja: kaut kā "nejauši", teju sinhroni ar prezidenta vēlēšanām un ar tādu nokavēšanos Kariņa valdībā nolemts rakstīt jaunu politisku (!) dokumentu – "Vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē apkarošanas un novēršanas plāns 2024.–2029. gadam". Nu ko? Beidzot katrs huligāns, vajātājs, par tādu plānu padzirdējis, uz vietas taps mēms un rāms!
