Viena no "Ābeles" dibinātājām, kempinga "Sniedzes" saimniece un savulaik Ķeguma novada pašvaldības izpilddirektore NELDA SNIEDZE stāsta, ka Tomes sieviešu klubs «Ābele» izveidots 2009. gada jūlijā, kad kopā sanākušas deviņas dāmas, kurām nebija vienaldzīgs pagastā notiekošais. "Esmu aktīviste, kura nespēj nosēdēt mājās. Manas mazās meitenes jau bija paaugušās, un varēju atgriezties sabiedriskajā dzīvē. Apspriedos ar Tomes Tautas nama vadītāju Sarmīti Pugaču, kura arī ir ļoti aktīva un enerģiska, viņa ir arī mana kaimiņiene. Es Tomē esmu ienācēja, Sarmīte pazīst vietējos cilvēkus daudz labāk, tāpēc viņa paaicināja citas aktīvās tomēnietes. Un tā sanācām visas kopā un spriedām, ko mēs varētu darīt pagasta labā, nolēmām izveidot biedrību, jo tā varētu pagastam piesaistīt papildu finansējumu un izdarīt kādu labu un noderīgu lietu," uzsākot sarunu, stāsta N. Sniedze.
– Ar ko sākāt?
– Noteicām biedrības mērķus un sākām rakstīt dažādus projektus. Kad izveidojām biedrību, visvairāk tracināja pamestais veikals līdzās Tomes Tautas namam, kas pamazām kļuva par graustu. Veicām iedzīvotāju aptauju, kurā piedalījās gandrīz simts cilvēku. Tolaik vēl darbojās arī Tomes skola, izzinājām bērnu un jauniešu viedokli par veikala telpu un uzrakstījām projektu Sabiedrības integrācijas fonda izsludinātajam konkursam par šīs ēkas rekonstrukciju un Dienas centra izveidošanu tajā, ar pamatojumiem un aprēķiniem. Šajā konkursā mūs pirmo reizi sadzirdēja un ieraudzīja pašvaldība un apņēmās nodrošināt nepieciešamo līdzfinansējumu, tādējādi atbalstot mūsu iniciatīvu. Diemžēl Sabiedrības integrācijas fonds uzskatīja, ka esam pārāk jauna organizācija, neesam sevi vēl pierādījuši un apliecinājuši, tāpēc mēs nedabūjām šim projekta atbalstu.
– Bet Tomē tomēr ir Dienas centrs.
– Jā, rakstījām citus, mazākus, projektus, bet 2012. gadā pašvaldība nolēma, ka pašvaldībai pašai ir pieejams finansējums no cita ES struktūrfonda līdzekļiem, un pašvaldība izveidoja Dienas centru, lielā mērā pamatojoties uz mūsu izstrādātajām skicēm, ideju un balstoties uz mūsu veikto aptauju. Dienas centrā tagad ir arī mūsu mājvieta.
– Ko darījāt tālāk?
– Visus šos gadus esam veidojušas dažādus pasākumus ģimenēm ar bērniem. Varbūt mēs ļoti aktīvi nedarbojāmies, jo tomēr laukos cilvēkiem ir savas saimniecības, savi darbi, bet laiku pa laikam sanācām kopā. Organizējām dažādas meistarklases – mācījāmies vārīt ziepes (vārda tiešā nozīmē), lietot kosmētiku, bija veselības lekcijas, uz Tomi atbrauca ginekoloģe Vēsma Kažociņa un stāstīja noderīgas lietas. Kopīgi taisījām dažādus kulinārijas brīnumus. Centāmies arī braukt pieredzes apmaiņas braucienos uz citiem novadiem, paskatīties, kā tur cilvēki dzīvo un darbojas. Katru gadu centāmies veidot vairākas aktivitātes, kas būtu noderīgas ne tikai mums, "Ābelei", bet arī citiem tomēniešiem. Rīkojām arī dažādus svētkus Tomē. Nereti pasākumus organizējām kopīgi ar pašvaldību, kā papildinājums pašvaldības apmaksātam priekšnesumam vai ballei, tādējādi pasākums izveidojās daudzveidīgāks, personīgāks. Šādos pasākumos ieguldījām savu enerģiju, izdomu un darbu, lai svētki iznāktu foršāki, kuplāki. Darījām to, ko varam izdarīt pašas: organizējām dažādas meistarklases bērniem, atsevišķas atrakcijas vai cienājām pasākuma dalībniekus ar kādu pašu gatavotu cienastu vai našķiem.
– Cik liels ir sieviešu kluba budžets?
– Faktiski mums tāda nav. Katra maksājam 10 eiro gadā biedru naudu, un tā pamatā nosedz tikai bankas izmaksas, un viss. Arī biedru skaits šajos gados ir mainījies. Šobrīd esam 14–15 sievietes, kas aktīvi darbojas.
– Jums ir arī sabiedriskā labuma organizācijas statuss
.
– Jā, to ieguvām 2010. gadā, un tas ļauj mums piesaistīt ziedojumus, kā arī ciešāk sadarboties ar pašvaldību, kas mums neprasa samaksu par telpu nomu. 2013. gadā realizējām nelielu projektiņu – Tomes centrā izveidojām bērnu rotaļlaukumiņu. Diemžēl tas šobrīd ir kritiskā stāvoklī, mums nebija finansējuma, par ko to saremontēt, tāpēc mēs šo laukumiņu nodevām pašvaldības pārziņā. Rotaļlaukumu papildinājām ar āra trenažieriem, lai māmiņām, kuras te atnāk ar bērniem, arī būtu ko darīt. Vēl kāda projekta ietvaros papildinājām Dienas centra trenažieru zāli ar dažiem citiem trenažieriem.
– Vai "Ābelei" gadu gaitā ir izveidojušās arī kādas tradīcijas?
– Jā. Visus gadus kopš 2009. gada esam Tomē organizējušas Ziemassvētku pasākumu, kas ir ļoti labi apmeklēts. Tomē ir ap 700 iedzīvotāju un ik gadu ir kaut neliels, bet iedzīvotāju skaita pieaugums. Pagasta teritorija ir liela un izstiepta gar Daugavu, līdz ar to komunikācija starp cilvēkiem ir samērā sarežģīta. Šā iemesla dēļ uz Ziemassvētku pasākumu pašas izvadājam ģimenēm personalizētus ielūgumus. Mēs nešķirojam bagātāku vecāku un trūcīgu vai arī nelabvēlīgu ģimeņu bērnus. Uzskatām, ka visi ir vienlīdz pelnījuši šos svētkus. Katram bērnam līdz septiņu gadu vecumam ik gadu noadām zeķu pāri, jo uzskatām, ka bērniem laukos vajag zeķes, no ziedotāju saziedotās naudas nopērkam saldumus (pašiem mazākajiem – biezenīšus), kādu vecumam atbilstošu grāmatiņu, zīmuļus un krāsojamas lietas. Jau četrus gadus papildinām dāvaniņu arī ar pašu ceptām, apgleznotām piparkūkām. Katru gadu mums ir jāsarūpē dāvaniņas 70–80 bērniem un vēl kādiem desmit vientuļajiem senioriem. Mēs pašas brīnāmies, kur tik daudz bērnu ir Tomē, un, lai cik tas dīvaini nebūtu, viņi priecājas par mūsu dāvātajām zeķītēm. Uz pasākumu, protams, aicinām visu ģimeni, arī lielos bērnus, un sanāk 120 līdz 140 cilvēku. Pasākums notiek sadarbībā ar pašvaldību, kas nodrošina kādu priekšnesumu, bet mēs savukārt klājam galdu ar pašu ceptiem pīrādziņiem, plātsmaizi, gatavojam zāļu tēju. Tas ir kopābūšanas pasākums.
– Pandēmijas laikā pasākumi nenotika?
– 2020. gadā, tieši tad, kad bijām plānojušas pasākumu, valstī bija aizliegums pulcēties, bet dāvaniņas jau bija sarūpētas. Uzrakstīju pasaku par kovidu, ko ielikām katrā paciņā ar domu, lai bērni pie eglītes nodzied kādu dziesmiņu, lai kovida ļaunā feja ātrāk izgaistu. Dāvanu maisiņus izvadājām pa mājām un atstājām katram pie vārtiņiem. Par to saņēmām ļoti daudzus paldies. 2021. gadā pasākums diemžēl nenotika, bet pērn to atjaunojām un atsaucība bija ļoti liela.
– Šogad plānojat pasākumu ne tikai uz Ziemassvētkiem, bet arī vasaras nogalē, un Ogres novada pašvaldība to atbalstījusi, piešķirot 1310 eiro. Kas paredzēts šajā pasākumā?
– Jā, pasākums pirms jaunā mācību gada sākuma domāts visai ģimenei. Plānojam uzaicināt cilvēkus, izsūtot individuālus ielūgumus, jo tad ir lielāka atsaucība. Diemžēl pašvaldības informatīvais izdevums līdz iedzīvotājiem mūsu pagastā nonāk ļoti reti, lai gan, kā mums skaidro, ar «Latvijas Pastu» ir noslēgts līgums par tā piegādi. Protams, gaidīsim arī tos, kas šādus ielūgumus nebūs saņēmuši. Lauku iedzīvotājus vairāk interesē pasākumi tad, kad lauku darbu sezona ir noslēgusies. Pavasarī, vasarā un rudeņos lauku cilvēki ir ļoti aizņemti. Pasākumā plānojam pasūtīt lielās koka spēles, ko izmantosim sacensībās, kur būs jāparāda ģimenes saliedētību. Esam plānojuši pasūtīt arī piepūšamo atrakciju ar šķēršļu joslu, noīrēt velokartus un izveidot kādu trasīti. Vēl viens no uzdevumiem ģimenēm būs pagatavot savas ģimenes auksto zupu (vai kādu citu populāru ēdienu) pēc savas iecienītās receptes vai garšas, degustēt un dalīties ar receptēm. Izsūtīsim ielūgumus un pastāstīsim, ka arī pie mums, Tomē, būs interesants un atraktīvs pasākums, domāju, ka atsaucība būs.
– Vai bez jums un Sarmītes Pugačas ir arī citas dalībnieces, kuras darbojas no kluba pirmsākumiem?
– Jā, ir – Dace Cinīte, bijusī Tomes pagasta pārvaldniece Ilona Ofmane, Velga Zagorska un citas. Ilgu laiku darbojās arī Aina Zagorska, kura gatavoja biedrības logo. Viņa gan šobrīd vairs nav biedre, bet labprāt piedalās un atbalsta mūsu pasākumus. Mēs labprāt gaidām arī jaunas biedres. Ja Tomes apkārtnē dzīvo sievietes, kuras gatavas darboties Tomes iedzīvotāju labā, mēs noteikti gaidīsim viņas savā pulkā. Vasarās tiekamies ļoti reti, bet rudeņos, pavasaros saplānojam, ko vēlētos īstenot turpmāk. Vienu brīdi bijām uzsākušas vēl kādu jauku tradīciju. Inita Zārberga, kura šobrīd vairs nedarbojas biedrībā, savulaik organizēja un vadīja galda spēļu turnīrus ģimenēm. Viņai patīk galda spēles un ir liela galda spēļu kolekcija. Bija atsaucība – ģimenes nāca uz Dienas centru paspēlēt galda spēles un iepazīties ar jaunākajām galda spēlēm. Lielākoties no bērnības visi zinām «Riču Raču», «Cirku», bet, pateicoties Initai, ģimenēm bija iespēja atnākt un galda spēles vispirms izmēģināt Tomes Dienas centrā un, ja kāda iepatikās, pēc tam aiziet un pašiem nopirkt. Diemžēl kovids šo tradīciju izjauca. Jāpiebilst, ka Tomes Dienas centru var apmeklēt ne tikai tomēnieši, bet arī, piemēram, birzgalieši vai jebkuri citi, kuri te brauc garām uz un no darba Rīgā. Mūsu trenažieru zāle nav tik noslogota kā citviet, un cenas ir ļoti draudzīgas.
– Jūs plānojat īstenot vēl kādu projektu, kam Ogres novada pašvaldība atvēlējusi 2350 eiro lielu finansējumu no budžeta līdzekļiem "Nevalstisko organizāciju projektu atbalstam".
– Jā, vērsāmies pašvaldībā ar lūgumu piešķirt finansējumu autobusa pieturvietas "Bekuciems" krāsojuma atjaunošanai, tūrisma informatīvās kartes (150x250 cm) izgatavošanai un uzstādīšanai, kā arī teritorijas apzaļumošanai ar daudzgadīgiem stādījumiem, kas nebūtu dārgi un kurus katram garāmgājējam nebūtu vēlmes izrakt. Iegādāsimies arī solāro apgaismojuma laternu, kas pati uzlādējas no saules. Autobusa pieturvieta "Bekuciems" atrodas Tomes pagasta teritorijā, Bekuciema pašā centrā uz pašvaldībai piekritīgās zemes pie reģionālā valsts autoceļa P85. Bekuciems ir gala pietura sabiedriskajam transportam maršrutā Ogre–Bekuciems–Ogre, kas darbdienās kursē trīs reizes dienā. Ir arī reisi Aizkraukle–Rīga, kas šeit pietur. Šobrīd pieturvietas infrastruktūra un labiekārtojums ir degradēts, tāpēc to būtu jāuzlabo. «Bekuciema» pieturvietu izmanto vietējie iedzīvotāji un arī tūristi. Bekuciemam ir savas stipras tradīcijas, piemēram, Bekuciema sporta spēles, kur mēs, kaimiņi, sanākam kopā ar ģimenēm un sportojam – vairāk nekā 60 cilvēku. Es arī šeit dzīvoju un, kad no Bekuciema braucu uz Ķegumu, braucot garām pieturai, rodas sajūta, ka Bekuciemā nekas nenotiek, rodas nekurienes iespaids, pamestības sajūta. Uzskatu, ka jebkura nomale vienlaikus ir arī centra vizītkarte – lai nokļūtu centrā, jābrauc cauri nomalei, un gar Bekuciema pieturu cilvēki iebrauc Ogres novadā. Pati pieturas nojumes konstrukcija ir labā stāvoklī – jumts netek, bet sienu krāsojums ir noplucis, neglīti apķēpāts ar grafiti. Tomes pusē informatīva planšete par tūrisma iespējām novadā ir tikai "Oškroga" iekšpagalmā, bet tur jau garāmbraucējiem speciāli jāiebrauc, no ceļa nevar ieraudzīt. Manai idejai par Bekuciema pieturas sakārtošanu ir atbalstītāji – tuvāki un tālāki kaimiņi, un man ir prieks, ka pašvaldība mūs sadzirdēja.
– Vai autobusu kustības grafiks Tomes pagastā, jūsuprāt, ir pietiekams?
– Iedzīvotāji vairāk vai mazāk ir tam pielāgojušies. Valsts institūcijas to ir panākušas, ka mēs vairs nevaram dzīvot laukos bez sava transporta, un notiek otra galējība – līdz ar to uzturēt sabiedrisko transportu vairs nav izdevīgi. Es nevaru aizbraukt uz Ķegumu pie ārsta ar sabiedrisko transportu, jo tad man tur visa diena jāpavada, lai tiktu mājās, vai arī vispār nevaru aizbraukt pie ārsta, jo transports kursē tā, ka man tad kājām jānāk atpakaļ. Pašvaldībai nav atļauts nodrošināt regulāro reisu ar savu transportu. Tomēr Tomē ir vientuļi cilvēki, kuriem jātiek, piemēram, uz veikalu, jo Tomē vairs nav arī veikala. Tāpēc jādomā risinājumi, kā palīdzēt šiem cilvēkiem kaut reizi nedēļā izbraukt no mājas, kaut līdz veikalam. Tomes sieviešu klubs to varētu darīt, bet pašvaldība te nevarētu iesaistīties ar līdzfinansējumu, jo to neļauj likums un Valsts kontrole teiktu, ka tie ir nelietderīgi izlietoti līdzekļi, lai gan es tam pilnībā nepiekrītu. Savukārt mūsu klubam nav šādu finanšu resursu, un šis jautājums paliek atklāts.
– Bet ko lauciniekiem šādā situācijā darīt?
– Mūsu meitenes, kurām kaimiņos dzīvo vientuļi pensionāri, viņus aizved brīvprātīgi. Arī es, braucot no Ķeguma un redzot stāvam pieturā kādu pazīstamu cilvēku, apstājos un viņu paņemu. Neatbalstu valsts politiku par skolu tīkla vai medicīnas tīkla sakārtošanu. Manuprāt, tā ir ņirgāšanās par cilvēkiem. Tad tā arī jāpasaka, ka visi var dzīvot tikai Rīgā un Pierīgā. Tad lauki paliek tikai tādiem kā mēs ar vīru, kuriem bērni izauguši. Jaunajām ģimenēm izdevīgāk ir dzīvot pilsētā, bērniem tuvāk bērnudārzs un skola, un pēc skolas pulciņi pieejami. Mums ar vīru atliek tikai brīvlaikos pieskatīt mazbērnus un vieniem pašiem saimniekot kempingā. Kas būs vēlāk, kad vairs nevarēsim to darīt, nezinu. Un tādas ģimenes kā mūsu laukos pagaidām ir, un pagaidām, kamēr ir tuvāk skolas, arī jaunās ģimenes dzīvo laukos. Tomēr, ja laukos likvidēs skolas, tad kura māte būs gatava savu trīspadsmitgadnieku atdot internātā (es noteikti ne) un nezināt, vai viņš būs pienācīgi pieskatīts, pabarots, vai būs izmācījies, vai arī visu laiku sēdēs planšetē, vai, vēl trakāk, – sāks problēmas risināt ar narkotikām? Vai valsts varēs nodrošināt viņu drošību? Domāju, valstij būtu jāmaksā vienalga cik daudz naudas, lai bērns būtu pēc iespējas ilgāk mājās, ģimenē, lai pierastu pie zemes, kurā dzīvo, nevis visus sadzīt pilsētās, lai lauki paliek tikai vecākiem. Vēl viens aspekts, ar kuru esmu saskārusies, lauku bērniem ir sarežģītāk attīstīt savus talantus un iesaistīties pulciņos, jo vienmēr jādomā, kā nokļūs mājās. Skolēnu autobuss ved viņus mājās konkrētā laikā pēc skolas, bet pulciņi bieži ir citos laikos. Otrkārt, ja bērni skolā ēd pusdienas ap 11–12, bet jāpaliek ilgāk un jābrauc mājās pēc pulciņiem, vakarā, tad bieži viņi paliek neēduši līdz vēlam vakaram. Piemēram, Ķegumā kādreiz nebija kur paēst ārpus skolas, arī tagad ne visi var atļauties paēst kafejnīcā, atliek tikai neveselīgi našķi veikalā. Lūk, tādas ir problēmas, ar kurām nākas saskarties, dzīvojot laukos. Diemžēl sieviešu klubs var sniegt tikai pavisam nelielu artavu, lai dzīve laukos būtu labāka, interesantāka, un cilvēki to novērtē, tāpēc rudenī sanāksim kopā un domāsim jau par nākamajām aktivitātēm. Esmu ļoti pateicīga visām mūsu kluba meitenēm un atbalstītājām par nesavtīgu, radošu un čaklu darbu, lai dzīve Tomē būtu jaukāka. Un paldies arī tomēniešiem, kuri labprāt atnāk un piedalās mūsu pasākumos. Un mums ir prieks, ka Ogres novada pašvaldība rod iespēju atbalstīt mūsu ieceres.
