Sasāpējušo problēmu mezglu nespējot atrisināt pašu spēkiem, skolu vadītāji klauvē pie likumdevēju durvīm. Viņi uzsver, ka problēma ir arī sabiedrības tolerance pret vardarbību, tāpēc nevar visu atbildības nastu uzlikt uz skolu pleciem. Ja ģimenē, uz ielām (ārpus skolas) ir vardarbība, ko nerisina, tad nav korekti koncentrēties tikai uz izglītības iestādēm, kuras aizvien vairāk pilda Pašvaldības policijas un Sociālā dienesta funkcijas.
Satrauc institūciju bezdarbība
Vairākās Saeimas atbildīgo komisiju sēdēs sanāca kopā atbildīgo institūciju pārstāvji, lai uzklausītu iesaistītās puses un mēģinātu rast risinājumu. Arī ārkārtas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē jūnija beigās šim jautājumam tika veltīta pusotra stunda. Situācijas nopietnību uzsvēra gan Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Inga Vanaga, gan Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas (LIVA) prezidents Rūdolfs Kalvāns – raugoties atbildīgo institūciju bezdarbībā, viņam rodas déjà vu sajūta, ka atkārtojas Jēkabpils traģisko notikumu scenārijs, kad pēc slepkavības Iekšlietu un Tieslietu ministrijas meklēja vainīgo, kam vajadzēja to novērst, bet neizdarīja.
Ir jau bijuši gadījumi skolu vidē, kas varēja beigties ar letālām sekām, – pirms gada Liepājā skolniece sadūra ar nazi skolotāju. Šogad Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā audzēkni sadūra vienaudzis, kurš pēc notikušā turpināja apmeklēt izglītības iestādi, lai gan policija prasīja tiesai piemērot vienu no smagākajiem drošības līdzekļiem – apcietinājumu. Tiesa to atteica, un varmākam tika piemērots cits drošības līdzeklis, kas nav saistīts ar brīvības atņemšanu, proti, policijas uzraudzība. Arī Rīgas Lietuviešu vidusskolā varēja notikt kas līdzīgs, kad nepilngadīgais uz skolu ieradās ar milzīgu virtuves nazi. Jau iepriekš viņš draudēja nogalināt klasesbiedreni, kas bija izstāstījusi, ka viņš bija vainīgs sadistiska video noplūdināšanā.
Bezzobaini instrumenti
Kalvāns brīdināja: ja kādā no skolām viss beigsies ar letālām sekām, tad lielai daļai klātesošo nāksies taisnoties visas sabiedrības priekšā, un tad nelīdzēs tādas atrunas kā vadlīnijas, kārtības, prevencijas, kursi un rīki. «Un tad mēs atgriezīsimies pie likumdevēja pamatfunkcijas un beidzot pamainīsim tiesību svaru kausus par labu skolai, iedodot tai ar likuma spēku lielāku tiesisko varu operatīvi rīkoties, kad tiek apdraudētas vairākuma intereses.» Lai gan ik skolā ir izstrādāta kārtība un noteikumi, realitātē tie ir bezzobaini instrumenti: skolotājs, piemēram, var lūgties, cik grib, lai skolēns noliek telefonu viņam uz galda, taču viņš var ignorēt prasību. Kas viņam par to būs? Nekas. Arī pret vecākiem skola neko nevar pasākt, ja viņi nepiekrīt bērnu ierobežojošiem pasākumiem.
LIVA prezidentam pievienojās arī Aknīstes vidusskolas direktore Aija Voitišķe, norādot, ka Latvijā «ir atgriezušās arī ģimenes (izbēgušas) no ārvalstīm, lai izvairītos no atbildības par bērnu tiesību neievērošanu. Mūsu valstī ir pieņemts aizbildināties ar pārprastām bērnu tiesībām, vecāku bezatbildību».
Skolas dzīvi neatvieglo arī tas, ka nereti tajās trūkst atbalsta personāla. Liela kļūda ir arī sociālo pedagogu studijas programmas likvidēšana augstskolās. Tāds solis tika sperts, jo Izglītības un zinātnes ministrija nolēma, ka pietiek ar sociālo darbinieku sagatavošanu, tiem noklausoties pedagoģijas kursu 4–6 kredītpunktu apjomā.
Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas pārstāve Gunta Kovaļevska atbalstīja priekšlikumu, ka smagas fiziskas vardarbības gadījumā būtu jānosaka ierobežojumus iespējamajam vainīgajam un viens no risinājumiem ir mācīšanās mājās. Taču, viņasprāt, to – ir vai nav apdraudējums – nebūtu jāļauj izlemt skolas personālam, direktoram būtu jāsaskaņo tālākā rīcība ar pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības sadarbības grupu.
Atbildīgās iestādes atrakstās
Ķeguma Komercvidusskolas direktors Vladimirs Samohins apsveic LIVA prezidentu, ka tas beidzot drosmīgi visu pateicis Saeimas deputātiem, lai gan jautājums tiek cilāts teju desmit gadu. Savulaik runājis arī ar Kalvānu, minēdams citu Eiropas valstu pieredzi, kur sodu sistēmā skolu direktoram paredzēta iespēja ar rīkojumu izslēgt skolēnu uz laiku no skolas – pat uz trim, četriem mēnešiem. Tas ir reāls sods, kam ir sekas, jo, ja vecāki izlemj šo bērnu sūtīt citā skolā, tās ļoti nelabprāt to ņem pretī. «Jārīkojas ir neatliekami un jāpieņem līdzīgi likuma grozījumi, kas skolām iedotu tiesības rīkoties. Patiesībā tiem vajadzēja būt jau gataviem uz 1. septembri,» teic Samohins. Viņš norāda, ka skolas ne vienmēr izpauž publiski to, kam tās iziet cauri, jo nevēlas bojāt savu tēlu un reitingus. Savu negatīvo artavu deva arī kovidierobežojumi. Kad pēc teju diviem attālināto mācību gadiem skolēni atgriezās skolās, bija ļoti grūti viņus (it īpaši jau problēmbērnus) uzlikt uz sliedēm – gan uzvedības, gan mācību ziņā.
Madlienas vidusskolas direktors Edgars Viņķis pievienojas kolēģim: patlaban skolām nav nekādu citu mehānismu, kā «tikai runāt, runāt un vēlreiz runāt, lai pārliecinātu skolēnu mainīt savu uzvedības modeli». Diemžēl iniciatīva – ļaut no skolas uz laiku izslēgt vardarbīgu skolēnu – neguva atbalstu, pret to iebilda tiesībsargs. Tagad iznāk tā – vari darīt, ko gribi, bet reālu sodu nesaņem. Pusaudži to ātri vien saprot un necenšas sevi iegrožot. «Lai gan manā skolā tādu nopietnu agresijas izpausmju nav bijis, tomēr pa kādai epizodei, par kuru nācies informēt policiju, ir bijis. Jā, skolas iesniegums tiek izskatīts un tiek sniegta atbilde, ka, lūk, konkrētajā gadījumā institūcija neko nevar izdarīt, jo šāds nodarījums nav apstiprinājies,» noplāta rokas Viņķis. Arī Samohinam radies iespaids, ka tas ir standarta dokuments, uz kura tikai tiek nomainīts personas vārds, uzvārds, jo teksts ir gandrīz identisks. Arī citas atbildīgās iestādes parasti tikai atrakstās un reāli nekādu atbalstu nesniedz.
E-cigaretes un mobilie tālruņi
Lai gan skolas noteikumos ir rakstīts, ka nedrīkst nest uz skolu mācības procesam nepiederošus priekšmetus un skolēns ir apliecinājis ar savu parakstu, ka to zina un ievēros, realitātē tas netiek darīts. Tas attiecas arī uz elektronisko cigarešu lietošanu. Madlienas skolas direktoram pat noķerot pie rokas vainīgo un ziņojot uzreiz par to policijai, iznākums bija nemainīgs, proti, skolai drošības iestādes netic, bet tic bērnam un viņa vecākiem, kuri gandrīz visos gadījumos uzskata, ka viņu atvase nav vainīga, pedagogi «bez pamatojuma piesienas», jo mājās bērns neko tādu nedara.
Ķegumā kā papildu drošības un informācijas avots kalpo videonovērošanas kameras, kas izvietotas pat tualetes priekštelpā, kur parasti mēdz uzturēties veipotāji. Tikai šādi dokumentēti pierādījumi ļāvuši pierādīt neticošajiem vecākiem, ka viņu bērni smēķē skolas telpās.
Problēmas rada arī mobilā tālruņa lietošana stundas laikā (ne mācību procesa vajadzībām). Kad pēc vairākiem aizrādījumiem tas tiek atņemts un nonāk pie direktora, kārtība paredz – to var atgūt, kad ierodas vecāki, skaidro Viņķis. Visbiežāk tas beidzas ar to, ka telefons uzreiz tiek atdots bērnam, līdz ar to izpaliek jel kādas sekas. Turklāt vēl vecāki ir neapmierināti, jo ir izrauti no darba – jāskrien taču ir uzreiz, jo bērns nevar ne mirkli gaidīt bez tik vajadzīgās ierīces.
Galu galā šādu skolēnu dēļ cieš visi pārējie, un dažkārt citi vecāki neredz citu izeju, kā izņemt savu bērnu no skolas un pārcelt uz citu vietu. Tā Ķeguma Komercvidusskolā divās paralēlklasēs gaisotne ir sabojāta divu agresīvu pusaudžu dēļ. Lai negācijas nekoncentrētos vienā, savulaik abi nošķirti un ielikti katrs savā. Rezultātā abas klases ir sabojātas un jel kādi pasākumi iegrožot abus skolēnus nav vainagojušies ar panākumiem, atzīst Samohins, piebilstot, ka iznāk – diviem ir visas tiesības padarīt nepanesamu dzīvi pārējiem.
Svarīgs ir atbalsta personāls
Abi skolu direktori ir vienisprātis, ka daudzās situācijās vecākiem nevajadzētu neko prasīt.
Ja sociālais pedagogs un skolas vadība izlemj, ka jāpārmeklē soma vai kabatas, nekādam ierobežojumam nevajadzētu būt – jārīkojas nekavējoties.
Vaicāts par atbalsta personālu, Samohins un Viņķis atzīst, ka tas ir nodrošināts. Madlienā paveicies, ka sociālais pedagogs ir īsts profesionālis, bez viņa klātbūtnes nevarot iedomāties skolas dzīvi. Viņaprāt, sociālais darbinieks nekad nebūs pilnvērtīgs palīgs, jo atrodas ārpus izglītības iestādes. «Viņi apseko ģimenes, apmaināmies ar vēstulēm. Tas arī viss,» secina Viņķis. Psihologs Madlienā tiek nodrošināts kā ārpakalpojums, arī paredzot līdz trīs konsultācijām ģimenēm (ja nepieciešams vairāk, tad par to maksā vecāki paši). Varbūt vajadzētu lielāku psihologa un logopēda iesaisti, tomēr kopumā «iztikt arī ar to apjomu var».
Ķeguma Komercvidusskolā no jaunā mācību gada 1. klasēs pirmajā pusgadā būs pastāvīgs skolotāja palīgs. Pretējā gadījumā nav iespējams nodrošināt kvalitatīvu mācību procesu visiem skolēniem, ņemot vērā, ka vienkopus mācās bērni ar dažādām spējām, tostarp arī ar īpašām vajadzībām, ir pārliecināts Samohins. Ja nav palīga, nereti cieš tieši talantīgie bērni, kuriem tiek pievērsta mazāka uzmanība, jo tā tiek veltīta problēmbērniem, it īpaši, ja viņi ir ar nopietniem uzvedības traucējumiem. Tad nu iznāk tā, ka zaudē izcilnieki, un no gada uz gadu runājam par to, ka mums viņu ir par maz. Pozitīvu pienesumu devusi arī cieša sadarbība ar pirmsskolas izglītības iestādi, jau laikus skaidrojot nākamo pirmklasnieku vajadzības, talantus, veselības un uzvedības problēmas.