Uz Vējoni cerēju, bet vīlos, norakstīju uz viņa slimību un operāciju. Uz Levitu necerēju un tālab nevīlos. Bet kāpēc dzejniece Māra Zālīte tagad neizdveš ne vārda par savas debesīs celtās spožās zvaigznes pēkšņo norietu, neinteresē, vienīgi ceru – sapratīsim, ka stipram valstsvīram nevajag ne glaimu, ne lišķības stiprinātu plecu: tas mazina ticību valstsvīra spēkam, lietpratībai un gribai.
Prezidents nav solījis, un viņam nav jāsola, ka būs visas tautas prezidents. Tas taču izriet no paša prezidenta amata jēgas un atbildības, ko apliecina arī zvēresta rindas: "Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvija tautas labumam. (..) Pret visiem es izturēšos taisni un savus pienākumus izpildīšu pēc labākās apziņas." Edgars Rinkēvičs starp frāzēm, kas, visticamāk, kalpo galma etiķetei, saka arī spēcīgus un atbildīgus vārdus: "Es iestāšos par modernas un stipras Latvijas izveidi, par tiesisku un taisnīgu Latviju." Ja mans prezidents tā domā, ka iestāsies par tiesisku un taisnīgu valsti, tad tas izklausās godīgi: ja tik ļoti jāiestājas par to, tad patiesībā valsts nav ne īsti tiesiska, ne taisnīga: to mēs izjūtam ilgi un uz katra soļa. Gaidījām prezidenta rīcību un jau sagaidījām.
Prezidentam tiekoties ar ģenerālprokuroru Stukānu, Stukāns nāk klajā ar padomijā tik iecienīto tiesiskas valsts principu grozīšanu, ka neesam tikai pakļauti, atkarīgi no likuma, bet gan no situācijām (karš Ukrainā), ka sodu nosaka nevis likums, bet lielākā tiesiskā vara pieder likuma staipītājiem, interpretētājiem. Īsi, runājot par likuma burtu, neredzam tā garu.
Braucot pie auto stūres, Latvijas Radio dzirdu virspusēju žurnālistiņu pļāpāšanu, ka prezidents tak nav jurists, ka viņam ir tikai paraksta tiesības, nevis likumdošanas tiesības, ka viņš tikai reprezentē valsti, un tādējādi pataisa prezidentu par puķi valsts svārku pogcaurumā. Runa it kā bija domāta par Rinkēviča tikšanos ar ģenerālprokuroru, bet izvērtās, atvainojiet, par "pupu mizām", kur neredz tekstu un nejēdz kontekstu. Arī šajā sakarā prezidenta vārdi zīmīgi: "Mūsu sabiedrības interesēs ir iestāties par redakcionāli neatkarīgiem sabiedriskajiem un privātajiem medijiem, tādā veidā palīdzot apkarot dezinformāciju un viltus ziņas." Atkal vārds "jāiestājas".
Kāpēc jāiestājas? Tāpēc, ka tā tas dzīvē, politikā nav. Piemēram, ja neliekuļoju sev, LTV, Latvijas Radio, žurnāla "IR" krāsa rādās zaļāka par pašu "Jauno Vienotību" (JV). No šejienes iznirst būtiska problēma. Edgars Rinkēvičs nāk no JV, saprotams, atbilstoši Satversmei jaunievēlētais prezidents savu partijas piederību nolicis malā. Tas ir pēc formas, bet kā būs pēc būtības? Valdis Zatlers savulaik par prezidenta kandidātu tika izraudzīts bēdīgi slavenajā ZOO dārzā. Zatlers bija liela personība, neticami strauji auga un izauga par valstsvīru, kas saviem ZOO dārza "dzīvniekiem, dresētājiem" pagrieza muguru un vadīja valsti ar visiem prezidentam atvēlētajiem instrumentiem, Saeimas atlaišanas ierosināšanu ieskaitot.
Valsts prezidentam ir liela vara un iespaidīgi līdzekļi šīs varas īstenošanai. Skaidrs, ka pašlaik uzdevums numur viens ir valsts drošība. Arī šajā ārkārtīgi akūtajā lietā mans prezidents domā kā es: "Kā bruņotā spēka augstākais vadonis un Nacionālās drošības padomes priekšsēdētājs esmu gatavs cieši strādāt ar Saeimu un valdību mūsu valsts drošības stiprināšanā. Mums ir jāatsakās no dalījuma ārējā un iekšējā drošība, jāsaprot, ka valsts drošība ir nedalāma."
Tajā pašā radio pļāpāšanā viszinošais Ansis Bogustovs tenku stilā ieminējās par prezidenta iespējamo personīgās dzīves nepiedienīgu cilāšanu. Ansi, ja prezidents būs ar stāju, mugurkaulu, sirdsapziņu, tādus sīkumus nemaz nemanīs, jo valsts lietas ir lielas lietas.
