P/A "Ogres komunikācijas" pārziņā ir apstādījumi Ogres pilsētā, bet par daudzdzīvokļu māju pagalmiem atbild to apsaimniekotāji. Ik gadu darba apjoms pieaug, bet darbinieku skaits ir līdzšinējais. "Ar tik nelielu darbinieku skaitu uzturēt tik lielu teritoriju iespējams tikai tad, ja viņi ir pieredzējuši un zinoši. Pilsētā par dārznieku var strādāt tikai ar sirdi un dvēseli, cilvēki, kuriem ir tā saucamie zaļie pirkstiņi, kuriem patiesi patīk tas, ko viņi dara," sākot sarunu, saka I. Vjakse.
– Šis darbs ir tik pat kā uz skatuves, turklāt jāstrādā gan sniegā, gan lietū, gan saules tveicē.
– Darbinieki paši zina, kur katrā konkrētajā brīdī jāpieliek roka, – tikai tā varam tikt galā ar visiem darbiņiem. Arī šosezon darbs sākās jau no aprīļa, un šobrīd faktiski jau tiek domāts, kādi stādījumi būs nākamgad.
– Vai šogad, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ir palielinājusies apstādāmā platība, vai ir radušies arī kādi jauni objekti?
– Bez tā, ka ikdienā kopjam dekoratīvos stādījumus dobēs vairāk nekā 47 dažādās vietās, 44 betona vāzēs, vienā piramīdā, 34 vāzēs stabos, 38 kastēs uz tilta, deviņos grozos ķēdēs, pēdējos trijos gados esam pārņēmuši samērā lielu objektu kopšanu. Tas ir – stacijas laukumu pēc rekonstrukcijas, simts rododendru stādījumus Jaunogres parkā, dekoratīvos stādījumus Ceriņu un Parka ielā, Ogres Centrālās bibliotēkas stādījumus, "Lidl" un Tīnūžu apli pēc rekonstrukcijas. Šis ir gana liels darba apjoms, un tas pieaug, tiklīdz Ogrē nodod kādu jaunu objektu.
– Kādi apstādījumi šogad izvēlēti, vai ir kāds jauninājums?
– Ogrē jau no laika gala izvēlamies ilgtspējīgus stādījumus. Mums nekad nav bijuši masveida vasaras puķu stādījumi. Tie vienmēr bijuši jaukti ar krūmiem un ziemcietēm, vadoties no finansiālās situācijas. Ogrē rūpīgi saglabā lielos kokus un stāda jaunus. Stādījumi ļoti bieži izvietoti zem koku vainagiem, koku sakņu zonā, kur ziemcietēm un vasaras puķēm jākonkurē par ūdeni, barības vielām un gaismu, līdz ar ko šādus stādījumus ir daudz grūtāk uzturēt glītus, jāiegulda vairāk rūpju.
Katru gadu cenšamies izmēģināt ko jaunu, bet daudz eksperimentēt nevaram atļauties. Pēc pagājušā gada karstās vasaras un lieliskās ziedēšanas pat oktobra nogalē, vairāk izmantojam petūnijas no sērijas "vista", iestādījām zilās kapenances, kraspēdijas, dekoratīvos burkānus, dažādas graudzāles. Šogad ir spilgtākas krāsas – violeta, sarkana, rozā un tamlīdzīgi. Vasaras puķu stādīšanu jau ziemas mēnešos plānojam sadarbībā ar ainavu arhitekti, ņemot vērā iepriekšējo gadu pieredzi, jaunumus sortimentā un pieejamās finansiālās iespējas, jo arī stādiem cenas ir kāpušas.
– Vai "Ogres komunikācijām" joprojām ir sava siltumnīca, un ko tajā audzējat?
– Siltumnīca mums joprojām ir, bet tā kalpo kā stādu noliktava īslaicīgai uzturēšanai pirms izstādīšanas, jo siltumnīca ir bez apkures un atrodas tālu no centra, līdz ar ko būtu liels darba spēka patēriņš, lai koptu stādus.
– Vai jums ir pietiekami darbinieku, jo šis tomēr ir sezonas darbs?
– Darbinieku varētu būt vairāk, bet jautājums ir nevis par skaitu, bet par motivāciju. Motivēti darbinieki ar zaļajiem pirkstiņiem, kuriem tas ir sirds darbs, nereti var paveikt daudz vairāk nekā liels skaits darbinieku, kuri atnāk un nesaprot, kas jādara. Esmu priecīga un pateicīga, ka mums ir tādas darbinieces kā Dzintra Teika, Inga Ozoliņa un Ingrīda Delvere. Viņas pašas redz, kur roka jāpieliek, lai būtu skaisti. Kopumā mums ir trīs darbinieki astoņus mēnešus un viens palīgs no citas uzņēmuma struktūrvienības, kurš pie mums strādā, kad pamatdarbā ir brīvs. Šobrīd ilggadējam darbiniekam, kurš nodrošināja tehniskos darbus un laistīšanu, ir mainījušies ģimenes apstākļi, un viņš dosies projām no Latvijas. Sezonas vidū atrast pieredzējušu darbinieku ar autovadītāja tiesībām laistīšanas darbiem ir ļoti grūti.
– Kas vēl šobrīd sagādā vislielākās raizes? Kā tikāt galā ar sausumu?
– Sausums arī ir tas, kas sagādā vislielākās reizes. Neraugoties uz īslaicīgo lietu pēdējo dienu laikā, zeme ir pārkaltusi. Nepārtraukti darbojamies kā ugunsdzēsēji. Automašīnas kravnesība ļauj iepildīt tikai 700 litru, un bieži jāatgriežas uzpildīt. Ar to katru dienu nodarbojas divi cilvēki. Tāpēc būtu ļoti labi, ka, projektējot jaunus stādījumus, jau sākotnēji paredzētu laistīšanas sistēmas vai ūdens ņemšanas vietas līdzās šiem stādījumiem. Šajā laikmetā tomēr nevajadzētu cilvēkam stāvēt ar šļūteni vai piebraukt ar mašīnu, lai aplaistītu stādījumus, taču tas atkarīgs nevis no mums, bet gan no projektu attīstītājiem. Arī finansiāli tas būtu lētāk, nekā izmantojot transportu un divus cilvēkus.
– Kā ir ar vandaļiem, kuri posta vai izrok stādījumus?
– Šādas situācijas gadās, bet mēs uz to nesaspringstam un darām savu darbu tālāk, ja nepieciešams, izpostīto vietu sakārtojam. Ceram, ka tas notiek bez ļauniem nodomiem, piemēram, kāds norauj ziedus, kas nav derīgi likšanai vāzē. Gribas ticēt, ka viņi tā vairs nedarīs. Raizes vairāk sagādā elektroskrejriteņu braucēji, kuri šos braucamos atstāj pie puķu dobēm. Tie mēdz apgāzties un uzkrist puķēm, nodarot lielu skādi, vai vienkārši bojā skatu, un cilvēki nevar, piemēram, nofotografēties pie krāšņajiem apstādījumiem. Vairāk tomēr ir tādu, kuri iet garām apstādījumiem, priecājas, izsaka pateicību par mūsu darbu un dažkārt pakonsultējas. Mēs arī padomu neliedzam, piemēram, kādas puķes saules pusē labāk derētu balkonam, un no sirds priecājamies par ziedu kupenām uz balkoniem.
– Pilsētā notiek dažādi darbi, kurš ir atbildīgs par stādījumu atjaunošanu pēc to pabeigšanas?
– Ļoti reti kurā vietā atjaunotos stādījumus var pieņemt pēc darbu pabeigšanas, lai gan līgumā norādīts, kas būvniekam jāizdara. Mēs nevaram padarīt pilsētu par tuksnesi. Pirmām kārtām jau būvniekam jānovāc visas šķembas un akmeņi, jāaizber, jāizlīdzina bedres. Dažreiz pārraktos apstādījumus būvniekiem liekam pārtaisīt pat divas reizes, tikai tā varam pilsētu uzturēt zaļu. Galu galā arī viņiem pašiem pēc tam ir prieks par rezultātu.
– Kā notiek plānošana, kur ko stādīt. Vai jau plānojat apstādījumus nākamajam gadam?
– Te būtu jāsaprot, kā vispār pilsētā notiek jaunu stādījumu plānošana. Mēs paši neierīkojam jaunus stādījumus. Pilsētā notiek būvniecības un rekonstrukcijas procesi un pašvaldība dod darba uzdevumu projektētājiem gan par objektu, gan tā labiekārtošanu. Tad būvniecības procesā realizē labiekārtošanas sadaļu un mūsu darbinieki to pieņem kopšanā. Te ļoti būtiski uzsvērt divas lietas, ka tiem, kuri izvēlas stādījumus, vajadzētu padomāt, cik daudz tos būs jākopj un cik katru gadu pilsētai tas izmaksās, vai varēsim iekļauties atvēlētajā finansējumā. Pašvaldībai ir daudz citu vajadzību un ne vienmēr, lai sasniegtu efektu, nepieciešams apstādīt lielas platības ar atjaunojamiem stādījumiem. Otra svarīga lieta ir tas, ka pašvaldības projektu vadītājiem un ainavu arhitektiem būtu ļoti rūpīgi jāpieskata, lai būvniecības procesā, realizējot labiekārtošanas sadaļu, patiesi tiktu iebērta melnzeme tik, cik tas nepieciešams, un tādā kvalitātē, kādā nepieciešams.
– Pirmais, ko cilvēks jaunā objektā pamana, ir vide.
– Tieši tā, bet, ja uz šķembu kārtas desmit centimetru augstumā uzbērta apšaubāmas kvalitātes melnzeme, kur iestāda krūmiņus, mēs kā uzturētāji, lai kā arī censtos, nevarēsim tur nodrošināt skaistus stādījumus. Kad realizē būvniecības projektus, ir tūkstošiem svarīgu lietu, bet būtu jāsaprot, ka tos kabeļus, ūdens vadus un daudz ko citu, kas ir zem zemes, cilvēks nepamana, bet vidi ap objektu pamana un, pat ja viņš nav lietpratējs, reizēm sajūt organiski – man te patīk atrasties vai man te nepatīk. Diemžēl pilsētas apstādījumu veidošanas ķēdē dārznieki ir pēdējie, bet patiesībā redz jau tikai mūsu darbu. Ja būs pusnobeigušies augi vai koki – šis objekts sabiedrībai nešķitīs pievilcīgs. Apstādījumu sadaļa ir tā, ko cilvēki vienmēr redzēs, un tas ir arī pašcieņas jautājums – kā mēs pret to izturamies, tā attiecas gan mūsu pilsētas, gan konkrētā objekta apmeklētāji. Tas liecina par pašcieņu pašiem pret sevi.