Tūrisma, sporta un atpūtas kompleksa "Zilie kalni" attīstības aģentūras direktora vietniece Ieva Kraukle laikrakstam stāsta, ka galvenais faktors šajā iecerē ir Ivara ideja, prasmes un gribēšana darīt. Turklāt pēc aģentūras publikācijas sociālajos tīklos atsaukušies jau vairāki cilvēki, kas gatavi nākt Ivaram Rancānam talkā. Kāds jau piedāvājis bišu mājām piemērotus koka bluķus, cits piesakās nākt Ivaram palīgā, jo pašam ir veiksmīga pieredze savvaļas bišu mājokļu taisīšanā. Un aģentūrai ir vēlme palīdzēt atdzīvināt šo seno tradīciju. Dabai un cilvēkiem vajag bites, bet bitēm vajag mājas. Ivaram ir prasmes un zināšanas par bitēm, bet Zilajos kalnos – vietas atliku likām, kur tās likt lietā.

Lūk, "Zilo kalnu" aģentūras stāsts par neparasto vīru un viņa neparasto aizraušanos. Ikdienā Ivars Rancāns strādā Ogres Tehnikumā par audzinātāju. Viss par un ap kūzuliem ir Ivara vaļasprieks un sirdsdarbs.

Ar kūzulu jeb pašas Dabas mātes kokā ar cauru vidu darinātu stropu, kurā iemājojušas meža bites, Ivars satikās jau agrā bērnībā Latgalē.
"Brauksi pakaļ?" zāģējot vecus kokus ar iztrupējušiem vidiem, tagad viņu arvien biežāk uzrunā arboristi.
"Braukšu!" nedomājot atbild Ivars.

"Traks esi? Tērēsi laiku, benzīnu?" atjautā vīri, kaut zina: caurais bluķis, papildināts ar grīdu un jumtu, pārtaps savvaļas bišu mājā.
"Bitīti vajag atgriezt dabā," Ivars aizrautīgi cenšas pārliecināt ikvienu sarunu biedru.

Savvaļas jeb meža bite arī mūsdienās rod mājvietu cauros, iztrupējušos koku dobumos, bet, tā kā tos izzāģē, tad visbiežāk dzīvo zemē. Ar tās kareivīgo niknumu sastopamies, ja trāpāmies savvaļnieces mājokļa tuvumā.

"Manā īpašumā jau kūzuliem aptrūkstas vietas, jo katrai saimītei vajag savu teritoriju. Dažus esmu ielicis Špakovska parkā un Ogres Tehnikuma mežos," stāsta Ivars, aicinādams mūs izstaigāt ''Augšselēku'' savvaļas bišu taku un iepazīstinādams ar tās iemītniecēm.

"Savvaļnieces ir daudz izturīgākas par mājas bitēm. Neslimo. Es viņām nelieku nekādas zāles, nekādus sīrupus, neko,» viņš dalās savā pieredzē. «Katrā stropā var redzēt slimības pazīmes, bet kūzulos to nav. Jo šīm bitēm nav stresa – cilvēks tur iekšā nelien un viņas netramda. Medu no kūzuliem pat nedomāju ņemt ārā. Bitīte jau strādā pati sev, lai varētu ziemu izdzīvot."

Ivars atklāj, ka apsaimnieko arī parastos mājas bišu stropiņus, no kuriem ģimenei tiek medus. "Kad nopirkām šo īpašumu, aiz Selēku ezera īpašnieks zāģēja mežu. Skatos – pie krautuves nomesti bluķi ar tukšiem, iztrupējušiem vidiem. Vai, ja es tos dabūtu! Stāvu un gaidu stundu, kamēr traktors izbrauks ārā. Sak, ko ar tiem beigtajiem bluķiem darīsiet? Neko, pat malkai nederot. Bet ņemt es tos nedrīkstu, jo tie ir uzskaitē. Beigās man atdeva. 130 gadu veca priede! Jau tajā laikā tur dzīvojušas bites, jo kokā bija propoliss, ko bitītes izstrādājušas, izsmērējušas," atceras Ivars.

Un tā par katru kūzulu viņam savs stāsts. "Lūk, šajā dzenis izkala caurumu. Bites lidoja gan pa savu eju, gan pa to. Bet rudenī te paciemojās cauna un apēda medu ar visām bitīšu veidotajām šūnām. Tad augšā kokā uzkāpa meža peles un apēda pašas medus nesējiņas. Tā dabā iekārtots – viens baro otru. Tagad šis kūzuls kalpo putniņiem. Vispirms strazds savus mazuļus izperē, tad nāk zīlīte. Un nupat, skatos, vāverīte ar saviem mazuļiem iemājojusi," Ivars dalās stāstā. Izrāda arī lielo, 150 gadu veco kūzulu, kas pirms dažām dienām atvests no Jūrmalas. Šo viņš mēģinās uztaisīt tā, lai te varētu dzīvot trīs bišu saimes. Bitītēm būs daudzdzīvokļu nams.

Arī Ogres Zilajos kalnos ir iecere izveidot savvaļas bišu jeb kūzulu taku. Un tajā varēs sastapt gan bites, gan viņu draugu – bitenieku un stāstnieku Ivaru Rancānu.