Rasas piliens smilgas skarā, zirnekļa tīkls kā mežģīne austošas saules gaismā, ziņkārīgs lapsēns, putns pļavā, vāverēns vai stirniņa mežmalā, kas, uz brīdi sastinguši, paļāvīgi raugās fotoobjektīvā, ir tikai daži stāsti, ko Gunta spēj izstāstīt par mežu, dodoties turp ar fotoaparātu un tagad arī ar ceļa biedru, no Rēzeknes dzīvnieku patversmes viņas dzīvē ienākušo uzticamo draugu Peksi.
Mežs palīdz novērst domas
Jautāta, kad un kā sākusies aizraušanās ar fotomākslu, Gunta stāsta, ka fotografēt paticis viņas tētim un Gunta reizēm bijusi viņa modele. Pašai interese par fotomākslu sākusi rasties aptuveni 30 gadu vecumā. Pabeigusi fotokursus pie Vitauta Mihalovska. Vēlējusies iemācīties bildēt cilvēkus, bet, kā pati smaida, to joprojām nav apguvusi, un piebilst, ka ir mirkļu fiksētāja, nevis fotogrāfe. Pēkšņi rodas sajūta – mirklis jānotver. Izstādē pie katra foto ir neliels apraksts par konkrēto mirkli.
Ikdienā Gunta strādā kā sabiedrisko attiecību speciāliste Likteņdārzā, bet viņas kaislība ir dabas foto un darba dienas noslēgumā viņa jūtas burtiski izslāpusi pēc meža. «Piefiksēju, ka tad, kad dzīvē gadījās smagi posmi, ņēmu fotoaparātu un devos uz mežu. Tas palīdzēja novērst domas citā virzienā, sniedzot enerģijas pieplūdumu, nonākot tādā kā paralēlajā pasaulē, kur viss ir īsts un viss ir labi. Tas ir tāds īpašs starpstāvoklis, tāda kā savienošanās ar dabu, ar Dievu, kad neesi vairs Gunta, bet rodas sajūta, ka kļūsti par dabas sastāvdaļu,» saka fotomāksliniece, piebilstot, ka vislielākie brīnumi atrodami rīta stundās un vakaros un reizēm, lai notvertu kādu īpašu kadru, jāceļas vēl pirms saullēkta.
"Kad biju Liepājas pusē purvā, kādu pusstundu, varbūt pat mazāk, redzi – viss purvs ir vienos zirnekļu tīklos. Neredzamā pasaule vienu brīdi kļūst redzama, tikai jāspēj to ieraudzīt," saka Gunta.
Jāsāk ar attieksmi
Izstādē skatāmas 14 lielformāta un deviņas mazāka izmēra fotogrāfijas, kas tapušas dažādos laika posmos gan Latvijā, tostarp Ogres apkārtnē, gan neilgu laiku dzīvojot Vācijā un ASV. Svešumā, aprūpējot seniorus, tieši fotografēšana bija spēka avots – ASV viņa no rīta cēlās divas stundas pirms darba, lai dotos dabā, bet Vācijā pastaigās devās vakaros. Gunta atzīst, ka viņai patīk izmēģināt jaunas lietas un drosmi tām nenoliedzami deva 2018. gadā noietais Santjago ceļš. "Veselu mēnesi un trīs dienas, kad faktiski katru dienu lija lietus, ejot Santjago ceļu, daudz sarunājos ar Dievu, lai viņš dod spēkus tālākajam. Satiku fantastiskus cilvēkus. Es slikti runāju angliski, bet iemācījos, ka ne vienmēr vārdiem ir tāda nozīme kā atvērtībai un attieksmei. Pēc tā arī viss mainījās. Šķita, ka nejauši, bet Dievs mani aizveda kopt vecus cilvēkus. Draugi teica – tur esi ķerta, bet es vēlējos izprast, kas ir šie spēka avoti vecumdienās jebkuram slimajam. Kļuvu par brīvprātīgo hospisa aprūpē, izgāju apmācības un daudz guvu no šī perioda – sapratu, ka ne jau es varu mainīt visu lielo pasauli, bet ar mazajām lietām sakārtot pasauli ap sevi, mainīt savu attieksmi. Mēs nedzirdam otru, vienkārši skrienam, runājam par sevi, īstenībā varam dzīvot ar daudz mazāk līdzekļiem un būt laimīgāki. Mežā neko daudz nevajag – uzvelc zābakus un ej – tev ir harmonija," saka Gunta.
Dzīvnieki uztver vibrācijas
Jautāta, kā izdodas sastapt mežā kādu dzīvnieciņu un vēl pierunāt viņu pozēt, Gunta stāsta, ka dzīvnieki viņai patikuši kopš bērnības. "Dzīvniekam ir sava emocionālā pasaule, kas ļoti atšķiras no mūsējās, viņi nespēj runāt, bet reizēm jūt vairāk. Esmu nedaudz studējusi gan veterinārmedicīnu, gan psiholoģiju, pēc būtības esmu vairāk kinestētiķe, kas pasauli sajūt ar sajūtam. Kad ieraugi zvēru, svarīgi, lai viņš nenobīstas – viena nepareiza kustība, viena nepareiza smarža, viena nepareiza iekšējā vibrācija, un dzīvnieks bēg. Vācijā ir bijis, ka stāvu lauka malā un sarunājos ar stirnu. Tajā brīdī saprotu, ka esmu visu darījusi pareizi, bet vienmēr jau tā nesanāk. Satikties skatienā ir tas, ka mēs esam satikušies ilgāk par sekundes simtdaļu. Pacelts fotoaparāts – tas ir stobrs dzīvniekam. Laikā, kad zvērus izšauj, mežus nogāž, dzīvniekiem baiļu sindroms ir daudz lielāks," saka Gunta, aicinot ikvienu mežā doties ar pietāti pret dabu, kā ciemiņam.
Gunta visvairāk vēlētos, lai viņas bildes raisa sajūtu, ka ne jau skrējienā, naudā vai augstos amatos ir tas dzīves sāls. Visskaistākās un patiesākās ir lietas, ko mēs bieži vien nenovērtējam, kas ir mums līdzās, kur nepieciešams pavisam maz naudas, tikai saņemšanās. "Mežā nekad nezini, ar ko sastapsies, ko ieraudzīsi, bet daba vienmēr gatava sagādāt pārsteigumu, kurš dod spēku tālākajam, jo paredzamas lietas ir paša izdomātas lietas. Cilvēks vēlas stabilu dzīvi, bet tieši impulsivitāte, mazais brīnums, ko neparedzi, sniedz tādu enerģijas gūzmu, ko nevar iegūt paredzamās lietās," – tā fotomāksliniece.
Lielu paldies par nesavtīgu palīdzību izstādes sagatavošanā Gunta teic "Pūres beķerejas" saimniekiem Ivetai Zāģerei un Mārim Bulatam, kā arī floristei Inesei Krīgerei, bibliotēkas kolektīvam par uzņemšanu savās skaistajās telpās, kā arī visiem, kuri jau atnāca vai vēl tikai atnāks apskatīt izstādi. Ogres centrālās bibliotēkas darba laikā tā būs pieejama līdz 31. oktobrim.
Ko par izstādi saka apmeklētāji
Inese Lemhena, pensionēta skolotāja:
Gunta. Guntiņa. Uguntiņa. Tu sakūri brīnumu pilnu skaistu emociju ugunskuru, kas sildīja ar radošas personības maigumu un mīlestību uz visu dzīvo. Tava pietāte pret dabu un cilvēkiem, kas bija jūtama visā izstādes gaisotnē, Tavs redzējums dabā, kur ievedi kā svētnīcā, teksti, tik poētiski un uzrunājoši, – viss kopā bija kā savdabīga moderna mācību stunda par attiecību skaistumu ar cilvēkiem un mežu visā tā bagātībā un noslēpumainībā, kas notverts mirkļos. Bezgala pateicos par tādu stundu. Nav lielākas laimes skolotājam par iespēju redzēt un piedzīvot mirkļus, kad skolēni aiziet dziļāk un tālāk. Mīļš Paldies!
Iveta Ruskule, Rakstniecības un mūzikas muzeja direktore:
Guntiņ, Tev ir tāds draugu pulks! Un viņiem visiem bija svarīgi būt ar Tevi kopā šajā Tavā sapnī! Vakar tiešām staroja mīlestība, draudzība, sirsnība, kas ir Tavas personības kodols un arī Tavu fotogrāfiju pasaule.
Voldemārs Stāvusis, fotomākslinieks:
Mežs un cilvēks. Ejam mežā, vērojam... un Meža tauta vēro mūs. Krietnu cilvēku viņi ātri atpazīst... un ļaujas mirkļa skatiena kontaktam. Bez sarežģītiem slēpņiem un pievilināšanas. Tā radušies šie darbi – brīvi un nepiespiesti, kā ikdienas meža pastaigu bezmaksas pielikums. Darbi, kur ieguldīta autora sirds un dvēsele.