Pašai L. Zaķei šķiet, ka šeit sākusi strādāt pavisam nesen: ““Ābelīte” ir mana pirmā un vienīgā darba vieta, un ar to esmu lepna. Es esmu Latvijas un šīs vietas patriote. Toreiz, tālajā 1983. gadā, tas bija Ogres dārzkopības izmēģinājumu stacijas (ODIS) bērnudārzs 140 bērniem, visas sešas bija diennakts grupas – bērni visu nedēļu palika bērnudārzā, lai netraucētu vecākiem sagatavoties darbam. Sāku pirmo mēnesi kā auklīte, darbojos ar pašiem mazākajiem, kuriem toreiz bija tikai gadiņš un daži pat nemācēja staigāt. Arī kā audzinātāja ilgus gadus strādāju ar mazākajiem audzēkņiem. “Ābelīte” ir piedzīvojusi visādus laikus – sešu grupu vietā bērnudārzā darbojās tikai viena, vēlāk divas, savās telpās uzņemot Ogresgala pamatskolas audzēkņus, bet nu jau atkal visās sešās grupās skan pirmsskolēnu čalas. Un tā līdzi “Ābelītei” augu un mainos arī es – no 2006. gada biju vadītājas vietniece izglītības jomā, bet kopš 2015. gada pavasara esmu iestādes vadītāja.”
Līga dzimusi un augusi Ogres rajonā jeb tagadējā novadā, pati bērnudārzu nav apmeklējusi nevienu dienu, jo bērnība un skolas gadi pavadīti lauku viensētā. Savas izglītības gaitas uzsākusi Rembates astoņgadīgajā skolā, tā bijusi maza, mīļa skola, kurā ikviens juties kā lielā ģimenē, visi skolēni zināja viens otra vārdu, tur arī, iedvesmojoties no skolotājiem, izlēmusi kļūt par pedagogu, joprojām ar skolotājiem Māri Siliņu un Skaidrīti Tilaku ir sirsnīgas attiecības. Mācības turpinājusi Ogres vidusskolā, kurā tolaik bija profesionālās ievirzes programmas, Līga izvēlējusies padziļināti iepazīties ar bērnudārza audzinātājas profesiju un sapratusi, ka tā ir īstā. Augstākā izglītība iegūta Latvijas Universitātē, bet maģistra grāds Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā (RPIVA). Viņa atzīst, ka mazi bērni patikuši visu mūžu, tālab joprojām vienu dienu nedēļā vada nodarbības bērniem.
“Man ir svarīgi būt ar bērniem. Darbs ar bērniem ir pavisam citādāks – tās ir citas patiesas, nesamākslotas emocijas. Nav divas vienādas dienas – ir jaukās dienas, kad viss ir izdevies un ir gandarījuma sajūta par paveikto, ir tādas, kad šķiet, ka esi sagatavojies, bet nekas nenotiek kā iecerēts, bet ir arī tādas, kad paši bērni uzdod jautājumus un nākas darīt pavisam ko citu, nekā biji plānojis. Darbojoties ar mazajiem nekad nezini, kā tā diena izvērtīsies.”
Šajā mācību gadā pirmsskolas izglītības iestādē “Ābelīte” sešās grupās mācās 115 bērni. Šogad iestādē ir divas sagatavošanas grupas, jo ir daudz 5/6 gadus veci audzēkņi, vienā, jaukta vecuma grupā, bērni gūst zināšanas izmantojot Montessori pedagoģijas pamatprincipus. Grupā bērni mācās viens no otra, mazākie no lielajiem, lielie mācās uzņemties atbildību par mazajiem un saprast citādo, L. Zaķe uzskata, ka šī ir ļoti veiksmīga pedagoģija, jo it kā bērniem ir atļauts viss, izņemot trīs lietas – nedrīkst darīt pāri sev, pāri citiem un apkārtējai videi. Bērni var darboties atbilstoši savām spējām un interesēm, drīkst kļūdīties un nepārtraukti mācās darot. Kā piemēru viņa atzīmē tik ikdienišķu lietu kā iespēju bērniem pašiem ēdienreizēs sev uz šķīvja likt ēdienu un darīt to atbildīgi – tā, lai pietiek visiem, un uzlikt tik, cik pats apēdīs. Tādejādi aug bērnu pašapziņa – esmu liels, es daru pats, man uzticas. Šādas vienkāršas darbības kustina roku locītavas, kas palīdz attīstīt rakstību, darbojas pirksti, kas veicina runas centru attīstību smadzenēs. Daži Montessori pedagoģijas principi tiek izmantoti arī citās grupiņās, jo tieši pirmsskolā apgūtais ir pamats bērnu attīstībā.
Bērni mainās, jāmainās arī pieaugušajiem un visai sistēmai
L. Zaķe atzīst, ka laiku gaitā bērni ir mainījušies, un tas liek mainīties arī pieaugušajiem, kuri ar viņiem darbojas. “Šo laiku bērni daudz laika pavada telpās pie viedierīcēm, un tas nav ne labi, ne slikti – tā vienkārši ir, un mums, pieaugušajiem, jābūt gudrākiem un jādomā, ko ar to darīt, kā to pagriezt vēlamā virzienā. Bērni vairs negrib dzirdēt garu runāšanu, vajadzīgi īsi un konkrēti norādījumi, bērni mēdz provocēt, izmēģinot, cik ir atļauts, tāpēc viņiem ir svarīgi zināt robežas.”
Pēdējos gados arvien vairāk ir bērnu ar mācīšanās grūtībām vai jauktiem attīstības traucējumiem. Šobrīd tā ir viena no sarežģītākajām problēmām, jo trūkst atbalsta personāla. “Ja grupā starp 20 bērniem ir 2 vai 3 bērni ar īpašām vajadzībām, kuriem nepieciešama papildu uzmanība un atbalsts, kā lai viens pedagogs sadala uzmanību uz visiem? Manuprāt, katrā grupā vajadzētu vismaz divus pedagogus vienlaicīgi, kaut vai papildu skolotāja palīgu uz vairākām grupām, kurš var palīdzēt tajā mirklī, kad nepieciešams. Iekļaujoša izglītība ir ļoti skaisti uzrakstīta uz papīra, bet valstī valda liela nesakārtotība. Mums prasa kvalitāti, bet nav atbilstošas sistēmas, pietiekamu resursu. Esmu tikai par iekļaujošo izglītību, jo bērniem jāredz, ka ir citādi, atšķirīgi bērni. Taču likums un reālā dzīve krasi atšķiras, līdz ar to cieš pārējie bērni, kam neatliek laika veltīt pietiekami daudz uzmanības.”
Vadītāja arī atzīmē, ka arvien vairāk ir bērnu ar logopēdiskām problēmām. “Šajā gadījumā jautājums ir arī vecākiem – cik bieži viņi lasa grāmatas, piemēram, pasaciņu pirms gulēšanas? Cik daudz tiek pārrunāts, kā katram pa dienu gājis? Ar ekrānu vien nepietiek – bērnam jāredz reālā dzīve, ar viņiem daudz jārunā un jāstāsta par lietu kārtību, par to savstarpējo mijiedarbību, par notikumiem apkārt.”
Ir arī daudz bērnu ar uzvedības problēmām, bet bieži vien tāpēc, ka pieaugušie nevelta viņiem pietiekami daudz laika. “Mēs reti uzslavējam par labu uzvedību, bet ar nejaukām darbībām bērns pievērš sev uzmanību uzreiz! Ja viņš mājas nav saņēmis pietiekamu uzmanību, bērns cenšas to iegūt iestādē. Tomēr ne jau bērns ir slikts, bet tas, ko viņš ir izdarījis. Ikvienā ir arī kas labs, un tas mums jāierauga, un jāattīsta tieši šis labais,” atzīmē L. Zaķe, piebilstot, ka tā ir mūsdienu sabiedrība, ar to jārēķinās, taču arī šie bērni izaugs ne sliktāki kā viņas paaudze. Darbojoties ar bērniem, ir nevis jānolaižas, bet jāpaceļas līdz bērnu līmenim. Līga uzsver, ka svarīgi atrast kopīgu valodu arī ar vecākiem, lai viņi un pedagogi viens otram ir atbalsts.
Esmu lepna par savu kolektīvu un iestādi
“Man ir vienlīdz nozīmīgi visi darbinieki. Esmu pati šeit izaugusi, tāpēc nejūtos pārāka par citiem, man ir svarīgi, lai ikviens iestādē justos labi un novērtēts, ja vajag aizstāvu un atbalstu darbiniekus – valstī ļoti trūkst pirmsskolas pedagogu, tāpēc jāsargā tas, kas ir. Man vienlīdz svarīgi ir arī bērni un viņu vecāki, iestādē vienlīdz labi jājūtas ikvienam,” atzīmē L. Zaķe.
Šogad akreditācijā pirmsskolas izglītības iestāde trīs kritērijos no četriem ir ieguvusi vērtējumu “ļoti labi”, kas nozīmē, ka ir pārsniegtas prasības, un viens ir “labi”. PII “Ābelīte ir ekoskolas sertifikāts, un daudzus EKO skolu principus īsteno ikdienā – tiek runāts par dabas saudzēšanu, atkritumu šķirošanu, atbildīgu ēšanu, ūdens taupīšanu, pagalmā ir siltumnīca un āra klase.
Vadītāja uzsver, ka pirmsskolas pedagogiem ir milzīga atbildība, jo vecāki ir uzticējuši vissvarīgāko – savus bērnus, tāpēc regulāri nepieciešams sevi bagātināt, mācīties ko jaunu. Šobrīd viens no mērķiem ir pārmaiņu procesa izglītībā "Līderis manī" īstenošana, kas palīdz skolotājiem apzināties, ka viņi ir līderi saviem audzināmajiem, un bērnus jau no mazotnes mācīt būt līderiem.
Pati L. Zaķe sevi patstāvīgi pilnveido, apgūstot zināšanas profesionālajā jomā un arī zināšanas, kas nav saistītas ar pedagoģiju, patīk sievišķīgas lietas – vēdiskā numeroloģija, sveču maģija, ir aizrāvusies ar jogu.
Iestādē ir dažādas tradīcijas – katru gadu tiek svinēta Zinību diena, iestādes dzimšanas diena, atzīmēti visu gadskārtu svētki. Kolektīvā tiek atzīmēta Skolotāju diena, īpašs mācību gada noslēgums, darbinieki tiek sveikti nozīmīgās dzīves jubilejās ar kopīgām dziesmām, vārda dienas svētkos liekot pašu sarūpētus labumus lielā dāvanu grozā, dodas kopīgos izbraucienos un pieredzes apmaiņas braucienos utt.
Iestāde un teritorija nepārtraukti jāuztur un jāmodernizē, tāpēc svarīgs ir pieejamais finansējums. Lielu atbalstu sniedz Ogres novada pašvaldība, taču saprotams, ka novads ir ļoti liela un vajag visiem. Lai taupītu resursus, iestādē daudz tiek domāts par to efektīvu izmantošanu, piemēram, uz nakti tiek atslēgts siltais ūdens un apkure aukstajā sezonā, energoefektīvi vēdinātas telpas, ierīkots LED apgaismojums, īstenots ēkas energoefektivitātes paaugstināšanas projekts. L. Zaķe saka, ka ideju un mērķu ir daudz, tāpēc galvenais ir darboties un meklēt veidus, kā tos īstenot. Viņa nebaidās no izaicinājumiem, jo katrs no tiem tevi tikai attīsta, bagātina un pilnveido.
Bērnudārza darbinieki lepojas ar savu vadītāju un salīdzina ar Ābeli.
“Ābele var produktīvi ražot tikai tad, ja tās saknes ir iesakņojušās spēcīgi zemē, tikai tad tai var augt jauni zari, kas ir kā audzinātājas, un zaļot mazas lapiņas, kas ir kā mūsu iestādes audzēkņi. Mēs varam būt lepni, ka mūsu Ābele ir ar spēcīgiem zariem, pilniem ar lapiņām un sārtiem āboliem. Bet pats galvenais – tai ir spēcīga sakne, kas tur mūs visus cieši kopā,” tā atzīst Agita Zeltiņa.
Savukārt Mairita Plinte atzīmē, ka kopš Līga ir šīs iestādes vadītāja, tajā ir jūtams progress. Mainījies vizuālais tēls, apzaļumota ārējā vide, notiek dalība dažādos projektos, uzlabojies mikroklimats iestādē, uzsvaru liekot uz saliedēšanās pasākumiem un pieredzes apmaiņas braucieniem. Viņa nekad neatsaka savu padomu, ir pretimnākoša un atvērta jaunām idejām un darbiem!
Līga kā kolēģe viennozīmīgi dzīves gudrs cilvēks, no kā mācīties un mācīties. Vadītāja, kas lepojas ar savu kolektīvu, spēj sadzirdēt gan kolēģus, gan mazos ķiparus un nekad neskopojas ar labiem vārdiem! Sportiska, brīžiem emocionāla, prasīga, pretimnākoša, zinātkāra un sievišķīga – tā varētu raksturot mūsu vadītāju, mūsu Ābelītes sakni.
