Ziedoja 1 latu
Plašāk pieejamā informācija par Ogres lācēnu ir visai skopa un virspusēja. Skulptūra uzstādīta pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, tā ir tipisks padomju perioda masveidā ražots pilsētvides elements. Toties Ogres ķepaini no citiem atšķir tam piešķirtais Ērika vārds, kaut gan nav zināms, ka būtu notikušas plašas vārda došanas svinības. Viss sākās 1999. gadā, kad lāča skulptūrai kāds nolauza ķepu un toreizējās Ogres Mākslas skolas pasniedzēji un audzēkņi apņēmās skulptūru savest kārtībā. Viņi sāka vākt ziedojumus restaurācijai, tomēr vienīgais ziedotājs bijis kāds 1. klases skolnieks Ēriks Ozoliņš, kurš ziedojumu kastītē iemetis savu pusdienu naudu – vienu latu. Viņam par godu, lācis kārumnieks kļuva par Ēriku. Ir arī lasīts, ka par Ēriku ķepainis nodēvēts tāpēc, ka viņa ķepa «izārstēta» 18. maijā – Ēriku vārda dienā.
Kādā aptaujā ogrēnieši pat izteikušies, ka par pilsētas simbolu vēlētos lāča bērnu ar medus podu. Skulptūra jau ir neformāls simbols, jo tai pieder cilvēku simpātijas.
Masveida produkcija
Cilvēkiem šī «masveida produkcija» aizvien patīk, acīmredzot tāpēc, ka ar to saistītas bērnības atmiņas un lāča tēls ir simpātisks. Tēlniecei I. Kaminskai-Lāčgalvai izdevies to izveidot tādu, lai arī vairāk nekā 70 gadu pēc tam, kad skulptūras uzstādītas, joprojām daudzviet Latvijā tās saglabā un atjauno. Un mūsdienās aizvien ir «lāču mednieki», kuri meklē un atrod vietas, kur skulptūras vēl redzamas.
Runājot par masveida produkciju, skulptūra par tādu tiešām ir dēvēta. PSRS Mākslas fonda Latvijas republikāniskās nodaļas ražošanas kombināts «Māksla» 1952. gada 29. septembrī rakstīja iesniegumu Latvijas PSR Ministru Padomes Mākslas lietu pārvaldei ar lūgumu apskatīt un izsniegt atļauju izplatīšanai masu tirāžā vairāku tēlnieku veidotās skulptūras, to skaitā no tēlnieces Lāčgalvas-Kaminskas izgatavotā pusotru metru augstā etalona «Lācēns ar medus podu». Tika lūgts ļaut izgatavot 10 skulptūras ģipsī un 20 skulptūras cementā. Saskaņā ar 1956. gada 28. augusta cenrādi vienas cementa skulptūras.
cena bijusi 1256 rubļi. Zinātāji pēcāk rakstīja, ka no betona gatavotās animālisma žanra skulptūras (kazlēni, brieži) bijušas trauslas, tām ātri vien kaut kas nolūzis – vai nu rags, vai aste... Tās nācies novākt. Toties lāča figūra ir kompakta, tālab izturīgāka par citām, un dažādā kvalitātē saglabājusies līdz mūsdienām.
Laika gaitā skulptūras izvietotas Ogrē, Jelgavā, Svētē, Jūrmalā, Liepājā, Rīgā un citur, bet «Lācēns ar medus podu» ir atjaunots tikai dažviet, piemēram, Ogrē, Jelgavā un Liepājā. Dažas skulptūras nonākušas Tilzītē (Sovetskā) un Kēnigsbergā (Kaļiņingradā), kur savu tēlnieku neesot bijis, tāpēc pilsētvides objekti importēti no «brālīgajām republikām».
Starp citu, skulptūras nosaukums bijis gan «Lācēns ar medus podu», gan «Lācēns kārumnieks» – ar šādu nosaukumu skulptūra izstādīta izstādē 1957. gadā.
Cilvēkiem, kuri baidās no savas ēnas, nevajadzētu lācēnā saskatīt ideoloģisku nospiedumu, piemēram, krievu lāča invāziju Latvijā. Ja Puškina pieminekļiem ir nepārprotama ideoloģiska semantika, tad lācēns ar medus podu ir vienkārši lācēns ar medus podu.
Iejutās dzīvnieku pasaulē
Loģisks ir jautājums, kas bijusi simpātiskā lācēna autore – tēlniece I. Kaminska-Lāčgalva. 1948. gadā «Latvju Ziņas» vēsta, ka «Mākslas akadēmiju beiguši 16 jauni mākslinieki, to starpā Uldis Prēdelis, Nikolajs Petrošnevičs, Erna Krinke, Irmgarde Kaminska».
Tēlniece Kaminska-Lāčgalva ir sava laika ievērojama latviešu animālisma žanra pārstāve. Tomēr cilvēkiem, šķiet, visvairāk iepaticies tieši lācēns, nevis, piemēram, viņas veidotā vāvere. Lācēna skulptūras tika uzstādītas lielākoties parkos, pie bērnudārziem, rotaļu laukumos, bet vēlāk nonāca arī privātmāju teritorijās. 1957. gada 10. janvārī avīzē «Cēsu Stars» rakstīts par izstādi Cēsu muzejā, kur bija izstādīti arī I. Kaminskas-Lāčgalvas darbi. Raksta autors norāda uz tēlnieces labajām novērošanas spējām un dziļo iejušanos dzīvnieku pasaulē.
Tēlniece dzimusi Jumurdas pagastā. Tēvs Kārlis bijis revolucionārs, tādēļ bijis spiests bēgt uz Krieviju. Vēlāk ģimene apmetusies Rīgā. Tēvs strādājis par kalēju un nodarbojies ar klavieru skaņošanu. Māte Zelma bijusi mājsaimniece. 1924. gadā Irmgarde iestājās Mākslas akadēmijā, bet ģimenes apstākļu un plaušu slimības dēļ to pabeidza tikai 1948. gadā.
1932. gadā Irmgarde apprecējās ar Alfonu Kaminski. Ģimenē piedzima meita Miriama Maija un dēls Andris. Viņiem bija ģimenes māja Bieriņos, Pārdaugavā, un tur iekārtota arī tēlnieces darbnīca. Kā daudzi tā laika tēlnieki arī I. Kaminska-Lāčgalva veidojusi ļeņinekli un Otrā pasaules kara karavīru kapu pieminekli. Bet pagājušā gadsimta divdesmito gadu vidū viņas portretu veidojis mākslinieces kursabiedrs Latvijas Mākslas akadēmijā – pazīstamais tēlnieks Kārlis Zemdega. Tēlnieces nekrologā uz to garāmejot norādījusi arī Latvijas Mākslinieku savienība.
Māksliniece nodzīvoja garu un darbīgu mūžu. Par to liecina laikrakstā «Rīgas Balss» 1990. gada augustā rakstītais: lai gan tēlnieces mūžs rit jau devītajā gadu desmitā, Dabas muzejā gatavojas atklāt viņas izstādi. Muzeja ļaudis šīs mākslinieces darbus ekspozīcijai savās telpās izvēlējušies galvenokārt tāpēc, ka daudzu darbu ieceres radījusi daba. Skatītāji tiek vilināti uz izstādi ar piebildi, ka būs iespēja apskatīt arī darbu metus un ielūkoties fotomateriālos, kas stāstīs par daudzu darbu tapšanas procesu.
1994. gada 15. aprīlī laikrakstā «Literatūra un Māksla» ievietota Latvijas Mākslinieku savienības parakstīta īsa ziņa, ka 4. aprīlī mūžībā aizgājusi tēlniece I. Kaminska-Lāčgalva. Dzimusi 1907. gadā, bijusi Kārļa Zemdegas studiju biedrene Latvijas Mākslas akadēmijā, arī «modelis un domubiedrs attieksmē pret darbu un ētiskām vērtībām».
Guldīta Mārupes kapu kalniņā 9. aprīlī.
