Šobrīd valstī nav terapeitiskas iestādes, kur šiem bērniem tiktu nodrošināta dzīvošana uz vietas un komplekss, mērķtiecīgs, profesionāls darbs ar šiem pusaudžiem, tāpēc, analizējot līdz šim pieļautās kļūdas un pētot citu valstu pieredzi, darba grupa ir izstrādājusi terapeitiskās skolas koncepciju. Terapeitskā skola nodrošinātu profesionālu terapeitisko pakalpojumu tiem pusaudžiem, kam ir smagas uzvedības problēmas, un tiem, kam ir ļoti augstas mentālās un cita veida vajadzības.Ar Nilu Konstantinovu, Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītāju un vienu no Tieslietu ministrijas darba grupas speciālistiem, runāsim par to, kāpēc pusaudži nonāk uz šī ceļa, kāda ir speciālista darba ikdiena, strādājot ar pusaudžiem, kam ir šīs dažādās problēmas, un ko un kā risina Tieslietu ministrijas organizētā darba grupa.
– Iesākumā pastāsti, kas ir šie bērni ar smagām uzvedības problēmām.
– Šajā gadījumā mēs runājam par bērniem, kuru uzvedība sagādā smagas problēmas gan viņiem pašiem, gan sabiedrībai. Piemēram, viņi var zagt, uz ielas aplaupīt, sist un kauties, pastrādāt seksuālus noziegumus, lietot narkotikas, uzbrukt vienaudžiem skolā, darīt pāri sev vai citiem. Vai arī tieši otrādi – viņi var nedarīt to, kas viņiem būtu jādara, un iekulties smagās problēmās – piemēram, šie bērni neiet uz skolu vai nepilda likuma un policijas uzliktās prasības. Kā noprotat, mēs runājam par tiešām sarežģītiem bērniem, kuru nākotnes prognozes, ja viņi nesaņems piemērotu atbalstu, ir diezgan drūmas – tas var būt cietums vai psihiatriskā slimnīca, bet jebkurā gadījumā pieauguši viņi ar lielu varbūtību var kļūt par mūžīgajiem dažādu valsts dienestu aprūpējamajiem un līdz ar to uzturamiem par pārējās sabiedrības līdzekļiem.
– Mēs šobrīd runājam par smagām uzvedības problēmām, bet kāda ir atšķirība – bērns ar uzvedības problēmām vai bērns ar smagām uzvedības problēmām? Kas nosaka to smaguma pakāpi un cik liela ir iespējamība, ka bērnam, kuram ir novērotas uzvedības problēmas, tās pastiprināsies un viņš var nonākt uz noziedzības ceļa? Kas ir tie riska faktori?
– Protams, visi šie termini "uzvedības problēmas", "riska pusaudži", "problēmbērni" ir nosacīti un var nozīmēt ļoti dažādas lietas. Četrgadnieks var veikalā sarīkot histēriju, un tā būs uzvedības problēma, taču tā būs pavisam cita veida problēma nekā četrpadsmitgadniekam, kurš, piemēram, šo pašu veikalu apzog vai izsit tam stiklus. Par smagām problēmām mēs parasti sākam runāt tad, kad uzvedība sāk ietekmēt bērna attīstību un dzīves iznākumus, – ja viņš savas uzvedības dēļ nevar iekļauties klasē vai grupā, tiek izmests no skolas, izdara kādu noziegumu, sāk lietot narkotikas… Visas šīs lietas, saprotams, var ļoti ietekmēt viņa dzīvi, jo tās ārkārtīgi pasliktina šī bērna izredzes iegūt izglītību, atrast darbu, kļūt par pilnvērtīgu sabiedrības locekli. Otrs smaguma kritērijs ir apdraudējums: kādu risku bērns rada sev un apkārtējiem, vai viņa uzvedība ir agresīva, apdraudoša – tie var būt tieši draudi, kad pusaudži ir fiziski agresīvi, vai arī netieši, piemēram, zēns, kurš kopā ar draugiem aizdzen automašīnu un vizinās ar to narkotisko vielu reibumā.
Parasti, ja bērnam ir sākušās uzvedības problēmas, tās, visticamāk, turpināsies. Kaut vai tādēļ, ka šobrīd valstī bērniem ar uzvedības problēmām ir ļoti grūti, reizēm pat neiespējami saņemt piemērotu atbalstu. Arī pētniecībā var redzēt, ka bieži šie bērni, kas nonāk uz noziedzības ceļa, pirmo reizi problēmas sākuši uzrādīt jau ļoti agri, pat četru piecu gadu vecumā. Un tālāk jau tā ir bijusi tāda likumsakarīga notikumu ķēde. Protams, ne visiem un ne vienmēr tā būs. Ja runājam par riska faktoriem, vislielākais no tiem ir sociālie apstākļi – nabadzība, vecāku alkoholisms, vardarbība ģimenē. Pētījumi ļoti skaidri parāda, ka mammām, kurām pašām bijušas uzvedības problēmas, bieži būs bērni ar līdzīgām problēmām. Līdz ar to šī kaut kādā ziņā ir mantojama problēma, it īpaši tur, kur māmiņas pašas vēl ir pusaudzes, vielu lietotājas vai citādi atrodas nestabilā dzīves situācijā.
– Līdzsvars starp atbildības uzņemšanos par savu rīcību un atbalstu bērniem, kuri nespēj integrēties sabiedrībā, – vai tas ir aspekts, kas tiek ņemts vērā, izstrādājot korekcijas, atbalsta programmas bērniem ar uzvedības problēmām?
– Protams, katram cilvēkam, arī problemātiskajam pusaudzim, ir jāuzņemas atbildība par savu rīcību. Šajā gadījumā, ja bērns nonāks iestādē, pie kuras izveides mēs strādājam, tā savā ziņā jau būs atbildības uzņemšanās – jo tās būs loģiskās sekas viņa rīcībai un uzvedībai. Viņa brīvība savā ziņā būs ierobežota, un tās ir ļoti, ļoti nopietnas sekas.
Taču vienlaikus tā ir arī mūsu, pieaugušo, atbildība piedāvāt šiem bērniem iespēju dziedēties, attīstīties un saņemt vajadzīgo palīdzību. Jo neviens bērns nepiedzimst un neaug ar vēlmi būt slikts vai neiederēties sabiedrībā. To situāciju, kurā bērns ir ienācis pasaulē un veidojies, mēs paši kā cilvēki, kuri veidojuši šo valsti, skolas, apkārtni, – mēs esam to radījuši. Līdz ar to, ja šajā sistēmā bērns aiziet pa pieskari, tad tā ir arī mūsu atbildība. To sabalansējot, varētu teikt – mūsu atbildība ir radīt iespējas šiem bērniem saņemt atbalstu un palīdzību, un bērnu atbildība ir šo palīdzību saņemt.
– Kāds ir šo bērnu stāsts no tavas prakses pieredzes? Bērni tādi nepiedzimst, bet kas visbiežāk ir tie iemesli, kāpēc bērns kļūst agresīvs, viņam parādās tendence uz dažādu pārkāpumu izdarīšanu?
– Kā minēju, visbiežāk tā ir ģimenes situācija – sociālie riski, nabadzība, līdzīga veida problēmas arī pašiem vecākiem. Noteikti jāsaka, ka bieži tās tomēr ir traumas sekas – šie bērni nereti ir ilgstoši piedzīvojuši dažādu veidu psihotraumas: emocionālo un fizisko vardarbību, seksuālu izmantošanu, pazemošanu, reizēm pat badu, nedrošību, pamešanu novārtā, neadekvātu situāciju mājās. Tas viss viņos ir radījis šīs traumas sekas.
Protams, ne vienmēr tā būs šāda priekšvēsture. Un ir taisnība, ka reizēm lielas problēmas sagādā bērni no ļoti labām vai turīgām ģimenēm. Taču statistiski tā būs neliela proporcija vai arī viņu pārkāpumi nebūs tik bīstami sabiedrībai. Pārsvarā mēs tomēr runājam par vides ietekmēm un smagām bērnības traumām. Tieši tādēļ es arī topošās programmas pamatā esmu licis metodiku, ko dēvē par "traumas izpratnē balstītu pieeju" (angl. trauma-informed practice). Tas nozīmē, ka speciālistiem, kuri strādā ar šiem bērniem, ir labi jāapzinās, ko nozīmē vardarbības pēdas bērna prātā un dvēselē. Un ir jāspēj strādāt ar šiem traumētajiem bērniem, jo pieejas un metodes var būt pat pilnībā atšķirīgas no, piemēram, jebkuru citu problēmu bērniem.
– Valsts un pašvaldības policijas darbinieki, kuri ikdienā strādā ar nepilngadīgajiem, kas izdarījuši kādus pārkāpumus, uzskata, ka vecāku atbildība un agrīna prevencija izskaustu nelikumīgas darbības jau saknē. Kā laikus pamanīt problēmas bērnos?
– Pilnībā izskaust šādas problēmas, cik zināms, nav izdevies nevienai valstij pasaulē, pat pašām labturīgākajām. Līdz ar to šaubos, ka Latvija būs pirmā šajā ziņā. Bet pilnīgi noteikti – vecāku, ģimenes iesaiste un agrīna prevencija var stipri samazināt šo augstā riska bērnu skaitu. Tomēr, runājot par ģimeņu atbildību, mums arī jāatceras, ka lielai daļai šo bērnu nemaz nav ģimenes vai arī tā ir stipri disfunkcionāla, un tas vispār ir iemesls, kāpēc šis bērns ir nonācis līdz tādām problēmām.
Un otra lieta. Esmu novērojis, ka Latvijā, tiklīdz mēs sākam runāt par šīm problēmām, pirmā atbilde uzreiz ir: vajag preventīvi strādāt, tad problēmu nebūs, nevis dzēst ugunsgrēkus! Jā, protams, vajag preventīvi strādāt. Bet, tēlaini izsakoties, mums šobrīd ir diezgan liels ugunsgrēks faktiski katrā Latvijas nostūrī. Līdzīgi mēs arī, protams, saprotam, ka ir svarīgi rūpēties par veselību un, ja dzīvosim veselīgi, tad pie ārsta vajadzēs iet mazāk. Bet pašreizējā sistēma ir kā slimnīca, kur ir tikai ģimenes ārsts un profilaktiskās apskates, taču nav reanimācijas nodaļas tiem, kam palīdzība būtu vajadzīga visvairāk. Diemžēl šobrīd Latvijā mums ir bērni, kuriem vairs nelīdzēs nekāda prevencija, un vienlaikus viņiem nav piemērota atbalsta.
– Vai, tavuprāt, Latvijā speciālistiem ir kāds vienots algoritms, kā šiem bērniem palīdzēt, vai ir pietiekama izpratne par to, kas ar šo bērnu notiek un ka bērna dzīvesstāsts galvenokārt ir tas, kas veicinājis viņā neadekvātas uzvedības izpausmes?
– Vienota algoritma nav, un nedomāju, ka ir arī iespējams, jo šie bērni tomēr mēdz būt ļoti dažādi, un grūti iztēloties, kā viņiem visiem varētu pieiet pēc viena algoritma. Kas drīzāk ir problēma – nav neviena ekspertu centra, iestādes, kur krātos šīs zināšanas, prasmes un kas varētu palīdzēt citiem labāk saprast un strādāt ar šiem bērniem. Tagad viss ir ļoti izkaisīts, projektveidīgs un nereti formāls – kā desmit psihologa konsultācijas, kas tiek piešķirtas pēc viena formāta visiem bērniem, gan tiem, kam tās vispār nebūtu vajadzīgas, gan tiem, kam drīzāk vajadzētu atrasties slēgtā vidē un saņemt atbalstu 24 stundas diennaktī.
Strādājot ar skolām un speciālistiem, esmu novērojis, ka bieži patiešām nav tādu prasmju un iemaņu darbam ar īpaši sarežģītiem vai traumētiem bērniem. Taču, no otras puses, varbūt problēma ir tā, ka šiem bērniem nav specializētu palīdzības iespēju un tādēļ viņi tik lielā skaitā nonāk parastajās skolās vai pie speciālistiem, kuri objektīvi nevar būt sagatavoti darbam ar pilnīgi visu veidu problēmām. Tā ir noteikta specializācija – darbs ar ļoti augsta riska pusaudžiem, kam vajag traumas izpratnē balstīta pieeju. Turklāt tā ir viena no vissarežģītākajām specializācijām – mēs noteikti nevaram gaidīt, ka pedagogs vai dienesta darbinieks, kuram jāstrādā ar visiem bērniem, būs sagatavots arī šim darbam. Taču mēs noteikti varam gaidīt, ka valstī būs vismaz viena iestāde, kur šie bērni varēs saņemt piemērotu palīdzību un kas palīdzēs apgūt prasmes tiem speciālistiem, kuri strādā ar šāda profila bērniem.
– Daļa sabiedrības šos bērnus nosoda un labprāt izolētu no sabiedrības, un savā ziņā to var saprast, jo bērni, kam ir tendence izdarīt noziegumus, apdraud apkārtējos un citus bērnus.
– Jā, šī vēlme ir tikai saprotama un loģiska. Protams, vienādas tiesības ir gan bērnam ar problemātisko uzvedību, gan cilvēkiem, kas no šīs uzvedības var ciest. Vārds "izolēt" varbūt nav tas labākais. Bet sniegt šim bērnam drošu vidi, kur viņš nevar nodarīt pāri sev vai citiem un kur viņš var saņemt intensīvu palīdzību un atbalstu, līdz varēs atgriezties sabiedrībā, – tas ir pareizs veids, kā rūpēties vienlaikus gan par šiem bērniem, gan pārējo sabiedrību.
– Pastāsti, lūdzu, kas ir tas, ko darba grupa cenšas atrisināt, un kas līdz šim ir bijis nepareizi vai neefektīvi darbā ar bērniem ar smagām uzvedības problēmām?
– Mēs cenšamies atrisināt to, ka šobrīd bērniem ar šādām problēmām nav vispār nekādas piemērotas atbalsta iespējas. Viņi var atrasties vai nu sabiedrībā, parastajās skolās, vai uz ielas, kas nav droši ne viņiem pašiem, ne apkārtējiem. Arī tādēļ, ka viņiem nav efektīvs tāda veida atbalsts, kurā viņi reizi nedēļā apmeklē speciālista kabinetu vai piedalās kādās programmās, kas paredzētas mazāka riska bērniem. Vai arī tiek gaidīts, kad viņi nonāks cietumā un problēma būs atrisināta. Kas, protams, arī nav ne taisnīgi, ne arī mums kā sabiedrībai ilgtermiņā izdevīgi, jo, no cietuma iznākot, tomēr ir maza iespēja, ka viņi kļūs par veselīgiem sabiedrības locekļiem, nodokļu maksātājiem un spēcīgu ģimeņu veidotājiem.
– Savā ziņā terapeitiskā skola pildītu sociālās korekcijas funkciju. Vai tas būtu piespiedu līdzeklis pusaudžiem, kuri jau ir pastrādājuši kādus noziegumus? Vai nav domāts arī par sociālo vai rehabilitācijas pakalpojumu bērniem ar problēmu iestāšanās risku?
– Šie visi ir termini, kuru jēga bieži pārklājas vai arī nav īpaši skaidra. Piemēram, "sociālā korekcija" ir termins no padomju leksikas, kas citviet pasaulē šādā veidā netiek lietots kopš 70. gadiem. Bet tas joprojām ir mūsu normatīvajos aktos un līdz ar to mēs to lietojam. Drīzāk mums būtu vērts runāt par dažādiem palīdzības veidiem bērniem ar dažādām vajadzībām. Terapeitiskā māja būs pakalpojums bērniem ar visaugstākajām vajadzībām un augstāko risku – tas, cita starpā, nozīmē arī vajadzību pēc uzraudzības diennakts garumā un drošas, norobežotas vides. Šī ir sarežģītākā grupa, skaitliski neliela. Ir daudz vairāk bērnu, kuriem tāpat ir vajadzības pēc terapeitiskas vides, struktūras, dažādu veidu atbalsta, bet viņu vajadzības nav tik augstas un nebūs vajadzību, piemēram, pēc norobežošanas. Šādi pakalpojumi mums arī šobrīd valstī ir, un daži no tiem darbojas diezgan veiksmīgi.
Līdz augstākajam riska līmenim parasti nonāk tie bērni, kuriem dažādu iemeslu dēļ iepriekšējās iejaukšanās, soda mēri, palīdzība nav bijusi efektīva. Tie bieži ir bērni, kuri ir pastrādājuši noziegumus. Šobrīd pasaules labā prakse ļauj domāt, ka nav pareizi bērnus vai pusaudžus par noziegumiem tiesāt un sodīt tāpat kā pieaugušos noziedzniekus. Tad nu terapeitiskā māja šiem bērniem idejiski var kļūt par soli pēc visām citām palīdzības iespējām un par pēdējo soli pirms nonākšanas ieslodzījuma vietā.
– Ar ko jaunā koncepcija jeb terapeitiskā skola atšķirsies no Naukšēnu korekcijas iestādes, ko valsts likvidēja, jo būtībā funkcija jeb mērķis jau būs tas pats vai līdzīgs?
– Mērķis, protams, mums visiem ir līdzīgs – atrast risinājumus bērnu problēmām. Es negribētu kritizēt Naukšēnus, jo šajā iestādē laika gaitā bija uzkrājusies liela pieredze, daudz labu iestrāžu, vairāki spēcīgi speciālisti, kas šim darbam bija patiešām nodevušies. No otras puses, pēdējie iznākumi, protams, nebija pieņemami, un šādā veidā iestāde noteikti nedrīkstēja turpināt darboties, jo tas kļuva apdraudoši visiem – gan tur ievietotajiem pusaudžiem, gan pieaugušajiem darbiniekiem.
Manuprāt, iestāde bija nonākusi neatrisināmā situācijā – tai tika nodots pārāk daudz pusaudžu ar pārāk augstām vajadzībām, vienlaikus neattīstot pašas iestādes jaudu, metodoloģiju, personāla vajadzības un tamlīdzīgi. Naukšēnu situāciju darba grupā esam kārtīgi analizējuši un ņemam vērā kļūdas, jau pašā sākumā iestrādājot lietas, lai tās neatkārtotu. Piemēram, esam stingri definējuši nepieciešamo speciālistu skaitu uz vienu pusaudzi, un tur nekādas atkāpes nevar būt, jo tas ir drošības jautājums. Esam paredzējuši pārejas periodu, kurā saprast, vai pusaudzis var iekļauties iestādē un vai tā viņam var reāli palīdzēt. Tikai pēc tam var tikt pieņemts lēmums par uzturēšanos tur ilglaicīgāk. No ārvalstu piemēriem esam meklējuši praksē un pētījumos pārbaudītus veidus, kā pārvaldīt iestādes darbu, lai ļoti savlaicīgi identificētu problēmas – gan ikdienas konfliktos, gan pašas iestādes darbā.
Tāpat arī manā redzējumā šī terapeitiskā māja iesākumā ir ne tikai iestāde bērniem, bet arī apmācību iestāde pieaugušajiem, jo mums jābūt reālistiskiem un jāatzīst, ka šobrīd Latvijā nav tādu speciālistu, kas būtu uzreiz gatavi darbam šāda veida iestādē – vienkārši tādēļ, ka mums valstī nav bijis tādu vietu, kur praktizēties. Bet noteikti nevajadzētu domāt, ka tādēļ, ka ir bijis kāds negatīvs piemērs, mums vairs nevajag neko darīt, – šie bērni nekur nepazudīs, viņi jau šobrīd sagādā nopietnas problēmas gan skolās, gan dienestos.
– Kādas ir labās prakses un piemēri no citu valstu pieredzes tāda veida iestādēs?
– Šīs darba grupas ietvaros esam bijuši Lielbritānijā, lai iepazītos ar viņu pieredzi. Apciemojām līdzīgas iestādes Igaunijā, kur tādas ir veselas sešas, – igauņi paspēja uzcelt par Eiropas fondu naudām. Protams, nekur nav zelta tabletes atrastas un nekādi lielie brīnumi nekur nenotiek. Darbs ar šiem pusaudžiem visur ir ārkārtīgi smags, sarežģīts un ne vienmēr veiksmīgs. Bet tomēr ir iespējams mainīt šīs dzīves – vismaz daļai no viņiem. Un, jo smagāks pusaudzis, jo lielāka nozīme viņa dzīvē ir katrai mazākajai pārmaiņai – gan viņam pašam, gan mums kā sabiedrībai kopumā.
#SIF_MAF2023
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.
