Brīnums, ka Mieriņu arī neizmeta, bet tad visa šī Lemberga atbalstītā koalīcija pajuktu. Joprojām nesaprotu, kādēļ Lembergs šo veidojumu atbalsta, ja jau tas ir tik paniskās bailēs no viņa. Varbūt tieši tāpēc. Bet tas, ka ir pamats baidīties no sankcijām – tas gan tiesa. Sankcijas jebko padara toksisku. Jebkuru darījumu. Jebkurš, kurš veic finanšu pārskaitījumus sankcionētajām personām, arī var tikt pakļauts ASV sankcijām, bez dižas izmeklēšanas, diskutēšanas un pierādīšanas. Tāpēc jau arī Latvijas uzņēmumi tā iepanikoja, kad tika nopubliskots eksportētāju saraksts uz Krieviju. Tagad vairs netiek. Un tur taču vēl nebija runa par sankciju pārkāpšanu, lai gan šī robeža atrodas ļoti tuvu. Pēc analoģijas – ir pilnīgi vienalga, vai Avens slavenajā Putina rokasmiljardieru pieņemšanā paslepus dusmās vīstījis dūres, vai sapņojis pieglausties Putinam. Tagad viņš ir iekšā sarakstā un jebkāda komunikācija, sadarbība vai, nedod Dievs, draudzība ar Avenu automātiski tiek pielīdzināta noziegumam.
Un tas pats ir ar Lembergu. Sankcijas nebalstās uz kādiem konkrētiem pierādījumiem un tiesu spriedumiem. Sankcijas pēc būtības ir politiski lēmumi. Tos var ātri atcelt, it kā nekas nebūtu bijis. Bet tie var arī palikt spēkā mūžīgi. Vismaz šeit, Latvijā, publiski joprojām nav zināms, ko tādu Lembergs sastrādāja ASV, ka Vašingtona bija gatava aizklapēt ciet Ventspils ostu, lai tikai sariebtu Lembergam. ASV Ārvalstu aktīvu kontroles biroja OFAC sarakstā var uzzināt pavisam nedaudz: ka Lembergs ir dzimis Jēkabpilī, kurā gadā, ka ir vīrietis, ka no Ventspils. Tas arī viss. Vairāk ir rakstīts ASV Valsts kases 2019. gada 9. decembra preses relīzē par godu Starptautiskajai pretkorupcijas dienai. Tur teikts, ka korupcija ir ļoti slikta, ka tā novārdzina sabiedrību utt. bla bla bla. Nu un Aivars Lembergs ir viens briesmīgs korumpēts oligarhs, kurš «kontrolē uzņēmumus caur politiskajām partijām un korumpētiem politiķiem un sistemātiski izmanto šos uzņēmumus un indivīdus savā ekonomiskajā labā». Tā ir viena preses relīze. Vēl viena tika izplatīta pēc deviņām dienām, noņemot sankcijas Ventspils brīvostas pārvaldei, jo Lembergs distancējās un tika distancēts no ostas, un Latvijas valdība pārņēma kontroli. Sankcijas nost – it kā nekas nebūtu bijis. Tas, ka ar šo kontroles pārņemšanu ir totāli sačakarēta ostas darbība, tas vairs nevienu neinteresē.
ASV preses paziņojumi arī šobrīd noteic Latvijas politisko dienaskārtību, jo svaru kausos vienā pusē ir pastarpināti caur zaļzemniekiem «Vienotības» izveidotā koalīcija ar partiju «Latvijai un Ventspilij», kuras valdes priekšsēdētājs joprojām ir ilggadējais Ventspils mērs, šobrīd ierindas deputāts Aivars Lembergs. Bet otrā – nepieciešamība ratificēt Stambulas konvenciju un atļaut viendzimuma laulības, kā dēļ no koalīcijas nācās izmest nacionāļus un pīlēnus. Jo «Nacionālā apvienība» un «Apvienotais saraksts» šādai «Jaunās Vienotības» diktētai politiskajai dienaskārtībai nepiekrīt.
Savdabīgi, ka gan sankcijām pret jaunās koalīcijas partneri Lembergu, gan pieprasījumam pēc Stambulas konvencijas – galvenais avots ir stratēģiskais partneris. Siliņai līdz ar to nācies pieņemt stratēģiski ļoti sarežģītu lēmumu. Viņa izvēlējusies Lembergu kā mazāku ļaunumu nekā neratificētu Stambulas konvenciju. Vai tāpat domās arī ASV vēstniecība, gan jau drīz parādīs attiecību pasiltināšanās vai paremdināšanās un atkal kāda jauna preses relīze. Un to nedrīkst novērtēt par zemu. Lai atceramies 2018. gada 9. decembra paziņojumu «Korupcija Latvijā nav noziegums bez upuriem» vēstnieces Nensijas Baikofas Petitas izpildījumā, kuras sekas bija Latvijas finanšu sistēmas kapitālais remonts ar Latvijas lielākās komercbankas likvidāciju un smagām sekām visam banku sektoram.
Tiem, kas nolēma tās sankcijas Lembergam uzlikt vai, precīzāk, piegādāja informāciju un palūdza sankciju licējiem, Lembergs Siliņas valdībā tāpat būs kā dadzis acīs. Pat ja viņam uzliks citu cepuri un nosēdinās stūrītī, lai koalīcija var draudzīgi izlikties, ka Lembergu neredz.
