Nebija pārbaudīts pat tas, vai viņi nav iepriekš tiesāti par dzimumnoziegumiem. Galu galā, izmeklētāji ar lielām grūtībām izsekoja visu trīsdesmit Prāgā dzimušo bērnu likteņus ārzemēs. Nevienā no trīsdesmit gadījumiem neapstiprinājās aizdomas, ka kāds būtu spīdzinājis vai ļaunprātīgi izmantojis bērnus. Tiesa gan, vienu Prāgā dzimušo surogātmātes bērnu varas iestādes pazaudēja kaut kur Amerikas Savienotajās Valstīs. Tāpat vienā no šiem trīsdesmit gadījumiem vīrietis nebija izņēmis bērnu – pēc policijas teiktā, viņš vienkārši bija zaudējis par bērnu interesi. Visbeidzot, starptautiskā izmeklēšana norādīja arī uz kādu tēvu, kura “absolūtas nezināšanas un pieredzes trūkuma dēļ” bērns auga neapmierinošos sadzīves apstākļos.

Šī ziņa izraisīja lielu sašutuma vilni čehu sabiedrībā. Uz to reaģējot, čehu politiķi no dažādām partijām solīja grozīt likumus tā, lai Čehijā aizliegtu “bērnu ražošanu” pēc pasūtījuma vai konkrētāk – surogātgrūtniecību. Čehijas pārstāve Eiropas Padomes Bioētikas komitejā, psiholoģe Hana Konečna atzina, ka tikai pēc šīs izmeklēšanas sabiedrība sāka interesēties par praksi, kas Čehijas Republikā notiek jau gadiem. Vēl pavisam nesen, kā apgalvo Konečna, šādu zīdaiņu tirdzniecību dažu čehu slavenību gadījumos mediji sveica ar sajūsmu, to galvenajiem dalībniekiem kļūstot par mediju zvaigznēm. Šobrīd izmeklēšana ir noslēgusies ar notiesājošu spriedumu klīnikai Ukrainā, savukārt grozījumi Čehijas likumos vēl ir ekspertu diskusiju un iespējamo risinājumu izvērtēšanas posmā.

Šajā kontekstā piedāvājam Mareka Kerlesa pērnā gada interviju ar profesori Hanu Konečnu, kura novembra vidū viesosies Rīgā un nolasīs lekciju par mākslīgās apaugļošanas un bērnu tiesību sadursmes punktiem, kā arī par iespējamiem risinājumiem. Visi interesenti ir laipni aicināti uz lekciju 16. novembrī plkst. 18:00, Rīgā, Lāčplēša ielā 37, vai arī attālināti, iepriekš piesakoties: https://ej.uz/HK_lekciju

– Stāsts ir par to, ka Prāgas Bulovkas klīnikā ukraiņu mātes dzemdēja bērnus, kurus pēc dzemdībām viņu pasūtītāji aizveda uz ārzemēm. Vai tā ir?

– Spriežot pēc publicētās ziņas,[1] jā. Tās bija surogātmātes no Ukrainas, kurām pasūtītāji samaksāja par to, lai viņas iznēsātu un dzemdētu bērnu, kas bija ieņemts no ziedotas olšūnas. Doktora Feskova klīnika Ukrainā šādu bērnu ražošanas procedūru jau pirms dažiem gadiem publiski piedāvāja interneta vietnē par aptuveni 60 000 EUR. Tur varēja pat izvēlēties bērna dzimumu, matu un acu krāsu.

– Bet kāpēc šīs starptautiskās tirdzniecības ietvaros bērni tika dzemdēti vai varbūt vēl joprojām tiek dzemdēti tieši Prāgā?

– Droši vien tāpēc, ka mūsu veselības aprūpei, tostarp dzemdniecībai, pasaulē ir ļoti laba reputācija. Pasūtītājam dzemdības Prāgā ir drošāks variants nekā dzemdības Ukrainā. Papildu lomu spēlē arī tas, ka jau pirms kara pie mums bija daudz ukraiņu. Līdz ar to ukraiņu grūtnieču dzemdības Čehijas dzemdību namos nevienam nelikās pārāk aizdomīgas.

– Tie, kuri lietu publiskoja, un arī daži politiķi uzsver, ka šāda dzemdību tūrisma cēlonis ir pārāk vāji likumi attiecībā uz surogātgrūtniecību. Tāpēc ministrs Jurečka ir paziņojis, ka centīsies tos grozīt. Vai likumu grozījumi palīdzēs?

– Tā ir ļoti maldīga iedoma, kas tiek izplatīta jau no paša sākuma. Nekāds surogātgrūtniecības regulējums Čehijā neietekmēs bērnu radīšanu pēc pasūtījuma gadījumos, kad ir iesaistītas ārzemnieces.

– Vai Jūs varētu to paskaidrot?

– Ja pie mums ierodas grūtniece no ārzemēm – jebkura, ne tikai ukrainiete –, slimnīca nevar viņu neuzņemt dzemdībām. Tad viņa par dzemdībām samaksā vai arī viņai pie mums ir veselības apdrošināšana. Nevienā attīstītā valstī ārsti neatraidīs dzemdējošu sievieti.

– Kā tad ir ar pasūtītāja paternitātes atzīšanu “bērna pēc pasūtījuma” gadījumā?

– Skatoties uz pašreizējiem (ne tikai mūsu) likumiem, neko nav iespējams darīt. Bērna dzimšanas apliecībā jebkuru personu māte var norādīt kā tēvu. Tā parasti notiek neprecēto pāru gadījumos. Tam vīrietim, kuru viņa norāda, protams, tas ir oficiāli jāapstiprina. Kurš, kad un kā pēc tam gādā par bērnu, ir viņu pašu darīšana. Izņēmums ir gadījumā, ja iesaistās bērnu sociālās un tiesiskās aizsardzības iestādes. Tēvs pēc tam bērnu aizved, piemēram, uz Kaliforniju vai Nīderlandi. Ar to starptautiskais darījums arī ir noslēdzies. Nekādi grozījumi Čehijas likumā par mākslīgo apaugļošanu, kas ietvertu arī surogātgrūtniecību, to nevarētu novērst. Izmaiņas vecāku statusa atzīšanas likumā procesu apgrūtinātu, bet par šīm izmaiņām neviens neiestāsies, jo tas nozīmētu apšaubīt paternitāti gadījumos, kad bērni nav dzimuši laulībā.

– Bet kāpēc pēkšņi par šo lietu ir tāds satraukums, ka viedokli izsaka pat pie varas esošie politiķi?

– Tieši to es arī nesaprotu. Par to, ka pie mums notiek bērnu tirdzniecība, brīdināju ne tikai es, bet arī citi nozares eksperti. Un nekas nenotika. Bet pēkšņi ir šis satraukums, un tauta, kā arī politiķi, pēkšņi jautā, kā tas pie mums ir iespējams. Nesaprotu, kāpēc šis sašutums ir tikai tagad. Vēl pavisam nesen bērnu tirgotājus pat slavēja.

– Kā to saprast?

– Varbūt atceraties mūsu interviju[2] pirms kāda laika, kur apspriedām konstitucionālās tiesas noraidošo lēmumu bērna dzimšanas apliecībā kā vecākus norādīt divus vīriešus, no kuriem viens bija čehs, otrs – ārzemnieks. Un viņi skaidri pateica, ka bērns ir no surogātmātes Kalifornijā. Kalifornija ir pazīstama ar komerciālas surogasijas pakalpojumu un gatavību dzimšanas apliecībā (vecāku ailītē) ierakstīt teju jebkuru cilvēku.

Varbūt atceraties gadījumu, kad vīrietis, tautā pazīstams kā čehu Kens, jau pirms laba laika uzstājās čehu medijos un detalizēti aprakstīja, kā gaida bērnu no surogātmātes un kā vēlāk pie tā ticis. Neviens pie šiem izteikumiem pat nepakavējās, tieši pretēji – daudzi cilvēki bija sajūsmā, domājot par to, kā čehu Kens nopircis sev bērnu. Taču šis vīrietis izdarīja tieši to pašu, ko pašlaik policija un politiķi pārmet kādam amerikānim, kuram Prāgā no ziedotas olšūnas ukraiņu surogātmāte dzemdēja bērnu. Tāpēc es jautāju, kāda ir atšķirība? Vai sašutums ir tāpēc, ka runa ir par ukrainietēm, nevis par surogātmātēm no Čehijas vai Kalifornijas?

– Kādi, jūsuprāt, ir galvenie riski saistībā ar “bērnu ražošanu pēc pasūtījuma”? Šīs procedūras piekritēji uzskata, ka bērns vienkārši piedzimst un ar mīlestību uzaug ģimenē, kuru veido viena persona vai divi viena dzimuma cilvēki. Tad kāpēc šādu procedūru neatļaut?

– Tas ir pamatjautājums, uz kuru mums vajadzētu meklēt atbildi. Vai surogātgrūtniecību uzskatām par cilvēktirdzniecību vai ne? Lai gan daudzos gadījumos šo situāciju cilvēciski ļoti labi saprotu, uzskatu to tomēr par biznesu neatkarīgi no tā, kas ir pasūtītājs. Ja ar kādu diskutēju par šo jautājumu, bieži jautāju, vai viņš kādreiz ir ziedojis asinis vai kaulu smadzenes. Gandrīz vienmēr saņemu atbildi, ka nē. Un tomēr cilvēkiem liekas, ka mākslīgās apaugļošanas klīnikās rindās gaida jaunas sievietes ar labu veselību, kuras, altruistisku motīvu vadītas, ir gatavas kādam citam iznēsāt bērnu. Ja runa būtu par pašaizliedzīgu palīdzību tuvākajam, tad mūsdienās bagātas trīsdesmitgadīgas slavenības bez maksas piedāvātu savu ķermeni surogātgrūtniecībai, lai iepriecinātu, piemēram, kādu nabadzīgu homoseksuālu personu, kas strādā par atkritumu savācēju. Bet vai esat dzirdējis par šādiem gadījumiem? Visticamāk, ka ne. Gandrīz visos gadījumos tā ir situācija, kur vienā pusē ir bagāti vai vienkārši turīgi cilvēki, bet otrā pusē ir nabadzīgas, jaunas sievietes – piemēram, no Ukrainas.

– Labi, bet kādus būtiskus riskus jūs saskatāt šādā tirdzniecībā?

– Tā mēs viegli varam nonākt situācijā, kad šādā veidā varētu tirgot cilvēku orgānus. Ja kāds šodien pasūta bērnu ar zilām acīm un blondiem matiem, tad kāpēc sabiedrība pēc dažiem gadiem nevarētu vienoties par to, ka mēs ražosim zīdaiņus, lai tie kalpotu par, piemēram, orgānu donoriem? Galu galā arī šādas balsis mūsdienās izskan. Izlasiet mūsdienu ietekmīgākā bioētikas eksperta Pītera Singera darbus, kuros viņš norāda, ka jaundzimušais ir zemākā mentālajā līmenī nekā pieaudzis dzīvnieks. Tad kāpēc bērns, kas ir radīts dehumanizētā veidā, izmantojot ziedotu spermu, olšūnu un surogātmāti, nevarētu kalpot tam, lai izglābtu dzīvību, piemēram, kādam slimam bērnam, kuram ir mīloši vecāki? Galu galā, viņam tomēr vārda īstajā nozīmē nav ne mātes, ne tēva. Vērtējot noteiktas filozofijas postulātu gaismā, viņš ir tikai tāds dzīvnieciņš. Arī līdz tam varam nonākt.

– Atzīšos, ka tas tomēr izklausās mazliet pārspīlēti.

– Vai tiešām? Vai kāds vēl pirms pāris gadiem varēja iedomāties, ka cilvēks, teiksim, Lielbritānijā, sēdēs pie datora un no daudzu neauglības klīniku piedāvājuma izvēlēsies tādu bērnu, kāds atbilst viņa priekšstatiem? Izvēlēsies matu krāsu, acu krāsu, dzimumu un olšūnu donori ar vēlamo inteliģences līmeni. Arī pie mums ir spermas banka ar šādām iespējām izvēlēties[3] – pat pēc Zodiaka zīmes. Pasaulē joprojām ir daudz nabadzīgu cilvēku, kuri labprāt vai nepieciešamības spiesti nodod savu ķermeni bagātajiem, lai piepildītu viņu ilgas pēc bērna vai veselības uzlabošanas. Un šādu cilvēku būs arvien vairāk, taču ne viņu pašu vainas dēļ. Tas, kas vēl nesen notika tikai šausmu vai zinātniskās fantastikas filmās, mūsdienās ir realitāte. Kāpēc bērnu tirdzniecība pēc dažiem mēnešiem vai gadiem nevarētu attīstīties vēl tālāk? Tagad estētiskās ķirurģijas klīnikās ļoti populāras ir ādas atjaunošanas procedūras, izmantojot klienta asins plazmu. Vai jūs domājat, ka mana vecuma sieviete var kļūt jaunāka, izmantojot viņas pašas novecojušo plazmu? Transplantācijas, asinspārliešanas un reģeneratīvā medicīna piedāvā milzīgas iespējas, taču tās arī ietver milzīgu risku, ka mēs sāksim skatīties uz citu cilvēku kā uz avotu rezerves daļām un uz asinīm vai embrionālajām šūnām – kā uz patēriņa materiāliem.

– Pat ja es pilnībā piekristu Jūsu argumentiem, ko Jūs gribat darīt lietas labā? Jūs pati teicāt, ka valsts nevar tā vienkārši aizliegt ārzemniecēm kā surogātmātēm šeit dzemdēt bērnus citiem ārzemniekiem. Tad kam vajadzētu mainīties?

Ja runa ir par surogātgrūtniecību, tad no šīs publikācijas[4] par vientuļo vīriešu pasūtītajiem bērniem vissvarīgākais man šķita šis teikums:

“Vienkārši sakot, princips, kad vīrietis uzrunā klīniku, samaksā pieprasīto summu, nodod spermu tieši klīnikā vai to nosūta uz klīniku un pēc gada atbrauc uz Čehiju, lai saņemtu jaundzimušo bērnu, kur bērns šajā gadījumā ir vienkārši prece, ko apmaina pret naudu, no nespeciālista viedokļa šķiet bērnu tirdzniecība, taču no krimināltiesiskā viedokļa tas tā nav,” skaidro Nacionālā centra cīņai pret organizēto noziedzību pārstāvis Ibehejs.

Nav būtiski, ka kāda Konečnas kundze uzskata, ka tā ir cilvēktirdzniecība pat no krimināltiesiskā viedokļa. Būtiski ir tas, ko domā vairums cilvēku. Mēs, galu galā, esam demokrātiska valsts. Ja vairums cilvēku domātu tāpat kā Konečnas kundze, mēs kā suverēna valsts varētu pieņemt likumus, kas noteiktu, ka mūsu valstī surogātgrūtniecība, līdzīgi kā Vācijā, būtu aizliegta. Ar to es domāju, ka Čehijā mērķtiecīga bērna iznēsāšana un dzemdēšana kādam citam vairs nebūtu legāla. Pagaidām tā pie mums vēl ir legāla.

Mēs nevaram novērst to, ka pie mums kāda surogātmāte no ārzemēm dzemdēs bērnu, attiecīgi mēs nevaram novērst dzemdību tūrismu. Taču mēs varam skaidri pateikt, ka bērnu tirdzniecību neatbalstām.

Intervija tulkota un ar atļauju pārpublicēta no INFO.CZ, to viegli rediģējot, īsinot un pielāgojot portāla vajadzībām. Materiālu sagatavoja Alīna Ozoliņa.

[1] https://www.seznamzpravy.cz/clanek/domaci-kauzy-operace-spanel-v-praze-se-prodavaji-deti-vyrobene-na-zakazku-203870

[2]                  https://www.info.cz/zpravodajstvi/cesko/pravo-na-porizeni-ditete-nema-nikdo-ani-homosexualove-muze-to-vest-k-novodobemu-otroctvi-varuje-konecna

[3]                  https://eshop.myspermbank.cz/

[4]                 https://www.seznamzpravy.cz/clanek/domaci-kauzy-operace-spanel-v-praze-se-prodavaji-deti-vyrobene-na-zakazku-203870