Te, Lestenes baznīcā, un blakus brāļu kapos uzskatāmi ir redzama šo kauju garīgā un militārā dimensija.
Garīgā dimensija parādās apustuļa Pāvila sacītajā, kas noteikti ne reizi vien tika šajā nu jau kauju rētotajā dievnamā sludināts: jūs, brāļi, esat aicināti brīvībai. (Gal 5, 13) Reformators M.Luters teica: Kristietis ir brīvs, viņš ir kungs pār visām lietām un nav pakļauts nevienam.[1] Šo Dieva gribēto brīvību komunistiskais režīms jau bija cilvēkiem atņēmis Krievijā 1917.gadāu un pēc 1941.gada represijām arī Latvijā, no jauna iebrūkot 1944.gadā, lai vēl asiņaināk uzspiestu savu verdzību.
Pirms 79 gadiem Kurzemē, Lestenē un tās apkārtnē, noritēja viena no ļoti, ļoti daudzajām cīņām, kurā cilvēki izmisīgi un ārkārtīgi drosmīgi cīnījās pret ļaunumu, barbarismu, necilvēcību. Kurzemes kaujas ierakstās šajā visas cilvēces cīņā par savu brīvību, dzīvību, godu un sirdsapziņu.
Trešo Ziemassvētku kauju rīts 1944. gada 23. decembrī plkst. 9.00 sākās ar ārkārtīgi spēcīgu krievu artilērijas sagatavošanās uguni visā 19. un vācu 21. gaisa spēku divīzijas iecirknī - 60 000 krievu artilērijas šāviņu tika triekti pa viņu pozīcijām. Rezultātā mūsējo pozīcijās nebija palicis neskarts neviens kvadrātmetrs.
Krievu artilērijas stobru skaits uz vienu frontes kilometra sasniedza ap 300.[2] Sarkano lidmašīnas uzlidoja 2491 reizi pirmajā dienā, 1800 reižu otrajā un 2415 reizes trešajā dienā.[3] Nežēlīgās kaujās Sarkanā armija zaudēja 513 tankus un 257 lidmašīnas. Ieguvums bija tikai daži kvadrātkilometri.[4] Mūsējo zaudējumi arī bija ievērojami. Bet tā ir statistika, kas, kā zināms, neasiņo.
Šo cīņu dalībnieks, dzelzskrustnieks, vada komandieris, seržants Arnolds Šiņķis (1918-1979) savā grāmatā Kurzemes cietoksnis tā apraksta notikušo: Liels ir leģionāru kaujas niknums, un kaut arī viņiem iznāk cīnīties vienam pret desmit un pat vairāk pretiniekiem, taču sīkstums un tēvzemes mīlestība pārspēj visu.[5] Un: Daudzās kaujās rūdītie vīri aukstasinīgi sagaida “neuzvaramo” ķēdes, lai tad tās noslaucītu no latviešu zemes.[6] Lai saprastu šī citāta dziļo un tālejošo jēgu viņiem un mums, ir jāatgriežas pie pašiem pirmsākumiem, pie tā, kāds ir Dieva nodoms mums, latviešiem: Piepildiet zemi un pakļaujiet to. (1 Moz 1, 28)
Ko tas nozīmē? Ar ko piepildīt Latviju, Dieva mums dāvāto zemi? – Pašiem ar sevi. Tas mums šobrīd lāgā neizdodas. Izmirstam. Aizbraucam. Bet arī tā ir runa tikai par latviešu daudzumu, skaitu.
Pakļaujiet to – nozīmē noteikt un īstenot likumus, normas saskaņā ar savu gribu, nodomu. Kāds ir mūsējais, latviešu? – Esam to formulējuši, citējot savas valsts Satversmes Ievadu: Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes .., lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.[7] Tātad te minētas vairākas mūsu pamatvērtība. Vispirms jau mēs paši, - latvieši, kas esam Latvijas pamata un valstnācija. Kāpēc šī zeme ir mūsu? Tāpēc, ka esam tai piederīgi. Latvieši ir tāpēc, ka ir Latvija. Latvija ir tāpēc, ka ir latvieši. Viens bez otra mēs nepastāvam.
Mūsu ir tas, kas mums pieder. Jeb precīzāk – kam mēs piederam. Ja mēs kaut kam sevi veltām – ģimenei, mājām, darbam, biznesam, vaļaspriekam, tad mēs tajā investējam, ieliekam būtisku daļu no sevis. Tur mēs sevi ieraugām un sevi atrodam. Tāpēc mūsu ģimenes, mājas, darbs, bizness, vaļasprieki esam mēs paši, jo katrā no tiem mēs kaut ko būtisku no sevis, savas dzīves, mūža esmam ieguldījuši.
Mums katram ir savas Mājas. Mājas uztur katru no mums, mēs – savas Mājas. Mēs saderam kopā, dzīvojam vienu dzīvi. Ne velti saka: Mājās pat sienas palīdz.
Bet Mājas pastāv lielākā kopībā — Dzimtenē, kas ir savējo un savējības vienība. Daudzas lietas var iet un nākt, bet Dzimtenes fakts ir kas neizdzēšams un neatņemams. Tā vienmēr ir primāra attiecībā pret mums visiem. Mēs piedzimām, tā jau bija. Mēs aiziesim, tā vēl būs. Latvija kā Dzimtene, Tēvzeme ir, bija un būs aizvien svarīgāka, nozīmīgāka, būtiskāka par katru atsevišķo latvieti, jo: No zemes šīs mēs izauguši esam, / Mums šajā zemē galva jānoliek.[8]
Okupācijas laika pretestībnieks Jānis Rožkalns reiz teica: Latvija mums jāsargā kā sargājam savas mājas durvis! Manas personīgās, mazās Mājas nevar pastāvēt, ja lielās Mājas – Dzimtene nav drošībā, ja tā nav nosargāta.
Kurzemes stratēģiskais placdarms tā arī palika neieņemts. Mūsu karavīrus nesalieca un viņus neuzvarēja. Viņi savu cietoksni nosargāja.
Mēs esam leģionāru paaudzes aizstāvēto vērtību mantinieki. Bet ir būtiski, lai mēs būtu tā cienīgi, lai no viņiem saņemtās vērtības mēs koptu un vairotu. Leģionāri Ziemassvētku kaujās ar ieroču uguni slaucīja prom ļaunumu no latviešu zemes. Mums tagad ir jābūt nemitīgi modriem un jācīnās ar gara ieročiem par savām vērtībām, kā arī, ja nedod Dies, tomēr būs tāda vajadzība, jābūt gataviem aizstāvēt savas vērtības arī ar kara ieročiem rokās. Jo šī ir Dieva dota latviešu zeme, kas jāuztur tīra. Saskaņā ar to, ko esam teikuši, apliecinājuši un rakstījuši: Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības.[9]
[1] http://iepriekseja.janabaznica.lv/martins-luters-par-kristiga-cilveka-brivibu/
[2] https://pelecalasitava.lv/1944-gada-ziemassvetku-kaujas-pieminot/
[3] Franz Kurowski, Bridgehead Kurland: The Six Epic Battles of Heersgpoupe Kurland (JJ Federowitz Publishing, 2002), 152. Citēts no: Vincent Hunt. Blood in the Forest. The End of the Second World War in the Courland Pocket. (Solihull: Helion $ Co, 2017), 100.
[4] Freivalds, Osvalds. Kurzemes cietoksnis (Rīga: Biedrība “Avots”, 2007), 159.
[5] Arnolds Šiņķis. Kurzemes cietoksnis. II daļa (Autora izdevums, 1954), 17. Otrreiz izdots R: Junda, 1998.
[6] Turpat, 29.-30.
[7] https://likumi.lv/ta/id/57980-latvijas-republikas-satversme
[8] Vārdu autors Leonīds Breikšs, komponists Jānis Norvilis. Svēts mantojums. http://www.dziesmuteksti.lv/print.php?SongID=1200
[9] https://likumi.lv/ta/id/57980-latvijas-republikas-satversme
