Neatminos dienu, kad nebūtu sazinājušies. Guntis ir dedzīgs sociālo tīklu komentētājs – bez aplinkiem, tiešs, atklāts, neiztiekot arī bez veselīga humora, dzēlīgas ironijas. Kad iekaistam kādā diskusijā par reālās politikas absurdiem, labsirdīgi paķeru: «Pag, pag, kas tad balsoja par 4. maija Neatkarības deklarāciju, kas bija Zemes dienesta šefs un vaiga sviedros rāvās 12 valdību gados? Tu savāri viens, bet jāstrebj visiem?» Viņam var teikt, jo Guntis ir vieds domātājs, it sevišķi inženiertehniskajās lietās, un arī citās maisā neiebāzīsi. Guntis ir no tiem retajiem, ar kuru var runāt, nesarunāt, bet var runāt atkal. Ja ironijas asumu kāds uztver slimīgi, par pārliecinātāju kļūst viņa arguments, kuram jābūt uz to un to pamatotam. Nesen pieminējām atskārsmi, ka Barikāžu laiks bija vienīgais laiks, kad aizstāvējām valdību, varu, kas jau toreiz plēsās par varu. Un kā ar šodienas varu?
Andris: – Ja būtu dzīvs vēl vecais joku žurnāls «Dadzis», tad tev piestāvētu rubrika «Ar ušņu duramo» un izteiksmīgā iesauka – Zobu gals. Nesen nocitēji klimata un enerģētikas ministru Kasparu Melni. Jau bija piemirsies, ka ir tāda ministrija, kuras esamība un vajadzība pēc tās tika apšaubīta jau tad, kad tika dibināta. Arī tagad, kad kaut ko tur tomēr baksta, ministrija ir labi paēdusi, ar amatu beņķiem apgādāta un rādās kā piektais ritenis politisko un birokrātisko vāģu aprīkojumā, kam maz sakara ar klimatu, ar enerģētiku arī. Kas pazina tādu Kasparu Melni agrāk? Nē, nu tie, pie kuru cunftes mistiskais ministrs pieklēbēts, protams, zināja. Tavu ierakstu pavada izsauciens – «es te kaut ko nesaprotu!». Melnis vēl nav lāgā iesildījis savu amata krēslu, bet klajā nāk ar pēkšņu «atklājumu»: «Valsts esam mēs paši, politiķus paši ievēlam un varam paši sevi slavēt vai pārmest par to, ko nu esam ievēlējuši. Tāpat jebkurš var iesaistīties partiju darbā, nevalstiskajās organizācijās. Ko mēs paši atstāsim bērniem un mazbērniem, nevis paļausimies tikai uz to, ko valsts viņiem sagādājusi.» Kalambūrs apdullina ar demagoģiju, bet ko tur nesaproti tu?
Guntis: – Nē, nu saprast jau var, bet ne visiem tik daudz laika galvas lauzīšanai. Tā ir spilgta ilustrācija demagoģijas definīcijai. Parocīgais skaidrotājs «Tēzaurs» par šo jēdzienu izsakās gandrīz precīzi: ka demagoģija ir maldināšana ar pieglaimošanos, melīgiem solījumiem, faktu sagrozīšanu u. tml. Gandrīz precīzi tāpēc, ka demagoģija tie paši meli vien ir, tikai smalkāk sadiegti: cilvēks lasa, klausās, un liekas, ka viss pareizi, bet nekas tur nav pareizi! Pirmkārt, no vienas puses, dīvainais «domu gigants» sludina, ka valsts esam mēs paši, bet, no otras, papļāpā, ka ir vēl kaut kāda valsts (varas kantori?), kas tautai varētu «sagādāt» miglainus labumus. Otrkārt, galvojums, ka jebkurš var iesaistīties «partiju darbā», ir nenopietns – it kā pats nebūtu bijis «Saskaņā», pēc tam renegātu «Zaļo un zemnieku savienības» (ZZS) biedrs, neskaitāmu valžu, padomju, komiteju, uzraudzības komiteju, kantoru krēslu izsēdētājs: ne katram tādas iespējas! No visa plašā CV saraksta vienīgās simpātijas pret kunga pāris gadus nostrādāto – itin cienījamā arodā: «Avārijas brigādes remontatslēdznieks, AS «RĪGAS SILTUMS». Tādus partijiskos augstumus, plašumus var sasniegt jebkurš? Nē, mīļie draugi, ja tā būtu, tie būtu salti, balti meli. Treškārt, mēs paši neko neievēlējam, to izdara nauda un par naudu nolīgtās smadzeņu skalojamās mašīnas. Visbeidzot šī skandētā demagoģijas mantra tik sena, ka, šķiet, to izracis un godā cēlis kaut kāds mākslīgais intelekts, kam pazudis dabiskais. Atkal jāatgriežas pie tautvaldības deficīta Latvijas demokrātijā. Piemēram…
Andris: – Piemēram, kā tas nākas, ja, notiekot parakstu vākšanai par referenduma ierosināšanu, par ierosināšanu (!), nevis par partnerības noraidīšanu vai atbalstīšanu, tā dēvētie sabiedriskie mediji kalpo visam kam citam, tikai ne sabiedrībai! Jo uz CVK organizēto parakstīšanos sabiedriskie mediji neaicina ne ar vārdu un klusē kā partizāni? Piedevām pēc Satversmes «politiski neitrālais» prezidents Edgars Rinkēvičs jau pasteidzies izteikt atbalstu partnerības likumam, jo Saeimas lēmums esot pareizs! Nesanāk tā, ka Rinkēvičs kļuvis par aģitatoru savas (atstātās) partijas JV pozīcijai un personīgajai ieinteresētībai? Nemaz nerunājot par to, ka teju pirms 12 gadiem paceltā latiņa, ap 155 000 parakstu, referenduma ierosināšanai – ir ne vien nesamērīgi augsta, bet arī nesasniedzama. Turklāt bez tā, ka JV pārvaldītie sabiedriskie mediji parakstīšanos nozūmē, arī opozīcijas partijas vai nu bikli klusē, vai tēlo «kas man par daļu!» patriotus. Prinstonas universitātes profesore Sūzena Fiski uzskata, ka sabiedrība ir viegli ietekmējama un arī nozombējama (psiholoģiski, psihiski iespaidojama). Tā ir sava veida otra cilvēka vai cilvēku grupas uzskatu pazemināšana, noraidīšana, kas mūsu smadzenēs notiek automātiski: vieni labie – pareizie, otri sliktie – nepareizie. Kā to izmanto mediji, partiju propaganda? Muldot puspatiesībās, piešujot apzīmējumus, karinot birkas vai – smalkāk – klusējot par to, uz ko vajadzētu cilvēkus nepieciešami aicināt.
Guntis: – Tur jau ir tas āķis: kāda jēga tiešajai, nepastarpinātajai demokrātijai, tautvaldībai, ja tā nedarbojas? Vārdos visi baigie demokrāti, darbos noliedzēji! Mediju «stiprināšanai» no budžeta papildus piešķirti 5,5 miljoni, bet ir vēl glītāk: arī ne vienam vien privātajam, pusprivātajam medijam no Integrācijas fonda tiek ar 5–6 cipariem rakstītas summiņas, piemēram, TVNET, IR, «Delfi», LA, «Rīgas Viļņi», LETA... Diemžēl šī informācija ir tikai daļa no visa, kas būtu jāzina jebkuram, bet kas nav tik brīvi pieejama. Kāpēc mediji ir tādi? Tāpēc, ka valdība tos nopērk, lai nodokļu maksātājiem melotu par pašu nodokļu maksātāju naudu. SKDS šefs Arnis Kaktiņš nopūšas rezignēti, ka gada laikā nomainījušās visas (!) Latvijas augstākās amatpersonas, taču iedzīvotāju uzticēšanās tām nožēlojami zema: netic nemaz 32%, tic 1%. Nu? Skaisti?
Andris: – Kā tur ir ar to smadzeņu skalojamo mašīnu? Tev neliekas, ka «Jaunās Vienotības» (JV) kontrolētie «sabiedriskie mediji» jau pārcenšas tik aizgrābti, ka pašiem censoņiem pazūd sirds jutoņa un veselais saprāts. Piemēram, tajā pašā partiju reitingu taisīšanas lietā. Politologs, sociologs Aigars Freimanis: «Ir daudz metožu, ar kuru palīdzību iegūtos aptauju skaitļus var, teiksim, mēreni uzlabot. Ja sociologam ir, piemēram, sešu mēnešu pētījumu rezultāti, un pēkšņi parādās milzīgs lēciens uz augšu vai dramatisks kritiens uz leju, tad tu sasummē visus skaitļus kopā un izrēķini vidējo, saglabājot koeficientu. Ja viens mērījums uzrādīs kritumu, teiksim, par 30%, tad tā dēvētajā pārmērīšanas procedūrā šis kritums var samazināties, piemēram, tikai uz 10%. Tad grafiks paliek tāds līganāks…»
Guntis: – Jā, tas pats Freimanis par JV tradicionālo pirmo vietu reitingu tabulās iesmej, sakot, ka reitings šai partijai noteikti ir krities: kaut arī viņiem ir tā dēvētais serdes elektorāts, kas neuzdod jautājumus, tikai piekrīt: jā, jā! Tā ir ierēdniecība, valsts darbinieki, ar JV vadīto pašvaldību lietām saistītie, visi, kas šo partiju uztur pie dzīvības, šī neaizskaramā, elitārā grupa! Pat tādā situācijā reitingi krītas tik un tā, bet to izvairās, baidās rādīt. JV reitingu grauj ne tikai Kariņa lidmašīnas, bet arī premjeres Siliņas izrunāšanās, kura nepārvalda bremzes. Latvijas Radio līgani peldošais, varām pakalpīgais Aidis Tomsons uzkrītoši izdabā valdībai: 90% no raidījuma laika aizņem stāsti par to, kā Siliņa ārzemēs tikās ar tiem un ar tiem, bet Latvijā viss ir kārtībā? Par to mēms klusums. Tika uzdots arī jautājums par pasēm – bet ne par Siliņas izteikumiem dienu iepriekš. Izrādās, Siliņu arī esot izbrīnījusi summa, kas tikšot prasīta par pasi. Pirms tam gan viņa par to nebija pārsteigta, gluži otrādi, demagoģiski attaisnoja dokumenta sadārdzināšanos ar to, ka tādu, kam tā pase būs vajadzīga, neesot daudz. Te pat tautas sakāmvārds, ka suns spalvu met, tikumu ne, vairs neder, jo nemet ne spalvu, ne tikumu! Tā pati Gebelsa cienīgā maniere: dodiet man medijus, un es izmainīšu visu! Vienkāršāk: melot vajag tik pacietīgi un ilgi, kamēr visiem pielec, ka meli ir patiesība! Vai to neapliecināja JV vēlēšanās iegūtās 26 vietas Saeimā? To nokārtoja godīga politiskā konkurence vai galvu skalojamo centrifūgu iestādītie apgriezieni? Nebūsim naivi!
Andris: – Kad LTV «Panorāmā» žurnāliste Laura Vonda skaidroja reitingu savādības, šķita, ka pati diktore jutās neērti un valoda netecēja tik raiti kā strautiņš palu laikā.
Guntis: – Tur jau ir tas āķis, ka diktorei jānolasa priekšā pastellēts teksts, bet zemteksts jāglabā aiz septiņām atslēgām. Tekstu taisītāji nebija papūlējušies, lai izklausītos kaut cik ticami un loģiski, lai neuzplaiksna traģikomēdija. Neveikli ziņo, ka redakcionālā doma izlēmusi novembra reitingus nepubliskot. Nepubliskot, kaut no SKDS tie bija piesūtīti?! Kāpēc tā? Un te pat ceļa stabam jāsmejas: «lai nemaldinātu sabiedrību», kā to ziņo LTV! Tas esot bijis Kariņa lidojumu apspriešanas kulminācijas laiks, kas varētu maldināt cilvēku domāšanu. Ja tas pats «Dadzis» būtu vēl dzīvs, noteikti nāktu teikums iz Kindzuļa mutes: «Un te pienāca Kindzulis un teica: teikt patiesību nozīmē – maldināt sabiedrību!» Un āķis vēl tajā, ka decembra reitingos, visticamāk, JV arī ne tuvu nevarēja būt līderos: TV24 kanālā Arnis Kaktiņš taču pats izpļāpājās, ka JV reitings noripojis uz 5% robežas! Bet kur tāds lēciens uz 14%? Visus tos lapsas līkumus vēl aizdomīgākus uzzīmē amatpersonu reakcija. JV runasvīrs Edmunds Jurēvics, JV valdes loceklis, 14. Saeimas deputāts, JV frakcijas priekšsēdētājs, jau gana sevi pozicionējis kā savas partijas jebkura zirga loka taisnotāju. Tas, ka nepateicīgajam «arodam» nepieciešamā valodas izveicība jaunajam kungam nedodas rokā, nevienu veco buku neuztrauc. Frāzītes bez mazākās neērtības vaigā trauc kā teicamnieka iekalti pantiņi: tā sakot, «Kariņa kungs savu rīcību daudz skaidrojis un turpinās to darīt, mēs Kariņa devumu novērtējam un viņa rīcībai uzticamies». Toties ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš, kas ir arī savas partijas JV valdes priekšsēdētājs, situāciju komentēt atsakās! Ar bērnišķīgu atrunu – aizņemtības dēļ. Kā tad tā? Kad bija gari un neveiksmīgi jāattaisno savi lidojumi, laika pietika atliku likām, tagad zeme deg zem kājām? Vai nu kungs atcerējies sevis piekopto vairīšanos no publiskas komunikācijas, vai devies glābt Eiropu, kas bez Kariņa starptautiskās iznesības to nespēj…
Nav gadījies ne dzirdēt, ne lasīt par vēl vienu fenomenu. Mēdz bieži atsaukties uz padomju laiku mantojumu. Taču, paskatoties uz mūslaiku jaunajiem deputātiem – kā Kasparu Melni, Hariju Rokpelni no ZZS, Edmundu Jurēvicu no JV un citiem –, tie sevi publiski piesaka kā tādus, kas no visa vecā neko nav aizmirsuši un neko jaunu nav iemācījušies – stils tas pats vecais: kam cauri spīd arī senais makjavellisms, kur mērķis attaisno līdzekļus un itin rosīga arī revolucionārā poza – kas nav ar mums, tie ir pret mums! Kur tad nu tā mūsdienu veselīgā, jaunā politiskā paaudze, kas tikumiskajā, morālajā ziņā paceltos pāri vecajam, netīkamajam, kas velkas līdzi kā neglīta pagātnes aste? Šie jaunie, trīsdesmitgadīgie, taču ir atjaunotās Latvijas produkti, censoņi, kas ar veco domāšanu samaitāties tik ļoti nevarēja, bet, izrādās, varēja gan! Turklāt viņi taču ir aculiecinieki tam, kas notiek viņu laikā. Jādomā, ka arī skolās gājuši, kaut ko mācījušies, bet vai iemācījušies, piemēram, jaunu, godīgu politiku iepretim vecajai, savtīgajai shēmotāju sistēmai? Jāsaprot bija sen, ka arī paši kļuvuši par nelāgu paraugu citiem, kuri redz un saprot, ka ar godīgu, atklātu stāju tālu netikt.
Andris: – Ziemassvētku laiks kaut kā zīmīgi sakritis ar Evikas Siliņas valdības 100 dienām. Nu, svinēt gan mēs protam! Jau labi savlaikus esošās koalīcijas runātīgākie censoņi, JV valdes locekli, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāju Ainaru Latkovski ieskaitot, steiguši raportēt, ka valdības pirmo 100 dienu trīs galvenie uzdevumi izpildīti: pirmkārt, pieņemts partnerības institūta likums (kaut arī opozīcijas, prezidenta apturēts), otrkārt, ratificēta sabiedrībā krasi atšķirīgi vērtētā un asi pretstatītā Stambulas konvencija. Pie trešā galvenā uzdevuma pieskaitīts arī valsts budžeta apstiprinājums, kas pamatā tika izstrādāts jau vasarā un nav nekas sevišķs, jo ir parasts jebkura gada nosacījums. Vienkārši sanācis padižoties ne ar ko. Kaut cik vērā ņemamus sasniegumus neredz pašu definētajās galvenajās prioritātēs – drošībā, veselībā, izglītībā. Pilnīgi pretēji: piemēram, ja lielās, ka robežas ar Baltkrieviju žoga izbūvē rit pēdējais kilometrs, tad nenoslēpt, ka purvaino posmu būvniecībai līdz finišam vēl tālu. LSM ziņo, ka Latvijas – Krievijas robežas būvniecībai dažos posmos būs atkārtoti iepirkumi, bet kad pienāks nenormāli iekavēto darbu nobeigums, nespēj pateikt neviens. Varbūt tās arī ir tās Jāņa Garisona un Andra Sprūda viedokļu atšķirības? Bet valdība apmierināta un stāvā sajūsmā!
Guntis: – Kā nebūt milzu sajūsmā, ja kameru priekšā tik ekskluzīva iespēja paslavēties, sist uz sava un otra pleca, sarokoties vairāk reižu no vietas, it kā nupat satikušies un tikko iepazinušies! Paši pozē, paši sevi filmē, fotografē, un visi laimē staro. Valdības 100 dienu svētki, nevis Ziemassvētki! Vissirsnīgāk šajā priekā, šķiet, iegājusi tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere – it kā aiz muguras nebūtu ieslodzītā bēgšanas no Centrālcietuma, tā ķeršanas operācijas «slazds», teju visu satiksmi apturot, it kā nebūtu smagās un skandalozās Leona Rusiņa lietas, satriecošo jauniešu vardarbības ainu internetā un realitātē, ģenerālprokurora Stukāna «tiesiskās» lavierēšanas, nebūtu dīvaino tiesas spriedumu (arī Ogrē), savādās Lemberga lietas iztiesāšanas, mīkstinot brīvības atņemšanas sodu no 5 gadiem uz 4 gadiem…
Andris: – It kā publiskajā telpā neceļotu Andra Keiša lieliskās parodijas video par «Ventspils hūti», kas humora, ironijas izveicībā iedur ar to pašu «ušņu duramo» daudz labāk! Kur cita starpā arī vārdi: «Arī Kariņš te sēž, kā iet? Forši, nē? Mūsējie ar jūsējiem tagad šancē: visas sarkanās līnijas par zaļām pataisītas! A, kur problēma? Forši, nē? A, ja kāds domā, ka tur problēmas ar šito manējo visu šo lietu, tad es zin`, kā pateikšu: nesen bija tiesa, ja, un par gadu mazāk, ja? Tad es rēķinu tā – vēl četras tiesas, ja, un esmu brīvs! Forši, nē!» Jā, mākslu un tautas daiļrades fenomenu nepārspēt. Sapulču stenogrammas neviens nelasa, bet talantīgi gaisos palaista parodija, ironija ļaužu atmiņās ieguļas ciešāk nekā partijnieku pirmsvēlēšanu solījumi un to laušana savtīgas «politiskās» konjunktūras vārdā.
Guntis: – Galvenajā prioritātē – veselībā – satraukti vēstī, ka ģimenes ārstu prakses līgumus ar Nacionālo veselības dienestu parakstījušas tikai pēc attiecīga spiediena. Par ko tas liecina? Laikam kļūstam tik bagāti, ka varam atļauties medicīnas pakalpojumu privatizāciju: lielāko tiesu cilvēkam jau tagad par visu jāmaksā – tik, cik prasa, nevis tik, cik var samaksāt! Tad loģisks jautājums, kāpēc mums vēl jāmaksā nodokļi, no kuriem ne mazums aiziet arī veselības nozarei? Izglītības ministrija (IZM) grasās ierobežot pašvaldību rīcībspēju skolu atbalstam. Bet kas uztur skolas? Ne pašvaldības? Ja IZM vēlas diktēt noteikumus pašvaldībām, skolu dibinātājām, kuras pie dzīvības notur pašvaldību iedzīvotāju nodokļi, varbūt pienācis laiks nevis slēgt skolas, bet aizvērt ciet pašu IZM?! Lai Siliņas valdība iet līdz galam un norīko kādus gaismas izslēdzējus nākotnei: likvidējot laukus, tāds pats liktenis piemeklēs arī pilsētas, kas būs tikai laika jautājums? Katra vārda galā piemin ģeopolitisko situāciju, bet kur tā ģeopolitika pazūd, ja nedomā par galveno valsts resursu – cilvēku – i laukos, i pilsētās? Jautājuma teikumu pārāk daudz, un mēs tos nesaceram – tādi līdzi staigā ik uz soļa.
Andris: – Cienījamais politologs profesors Jānis Ikstens atbalso to pašu tautas balsi: «Ir tāda sajūta, ka Siliņas valdība nezina vai izliekas nezinām, kas mūs sagaida pārskatāmā nākotnē. Ir tāda sajūta, ka mēs vienkārši kaut kur peldam ar domu, ka kaut kur mūs izskalos. Kaut kādā krastā, bet vai tas būs laimes krasts? Kas varētu tam noticēt, ja nav nekādas mērķtiecīgas virzības, noteiktu uzstādījumu?» Filips Rajevskis mēģina kaut kā mīkstināt, īstenību saucot tikai par iespējamību: «Lielākā ievainojamība ir tā, lai Siliņa nepārmantotu stagnācijas dvaku, kas bija iestājusies ar Kariņa otro valdību.» Rajevska kungs, kāpēc tikai ar otro, bet ne ar pirmo valdību, ko Levits sava tēla glābšanas vārdā dēvēja asi, bet taisnīgi – par sklerotisku, profesores Ilgas Kreituses vārdiem – par epileptisku. Īsāk sakot, par stagnāciju nešaubās neviens, attīstību apšauba teju visi: maizes vietā Stambulas konvenciju galdā necelsi! Nevarētu nobeigt uz kādas cerīgākas nots?
Guntis: – Nupat ziņo, ka Latvija, iespējams, zaudēs 200 miljonu neieguldītās Eiropas naudas. Attaisnojums atkal kā māja: normāli, citiem esot tādas pašas ķibeles. Kādas cerības? Ka jaunie vilcieni tiešām pārtaps par jauniem ar visām bērnu ratiņu, velosipēdu novietošanas ērtībām, bet no saspiestības brīvi taps vien ļoti notievējuši augumi? Ja vēl iedomājam «Rail Baltica» pārāk aptuveno izdevumu galīgos skaitļus, pastāvīgu naudas nepietiekamību skandētajās prioritātēs, tad cerībai klājas grūti. Uz ko varam cerēt īsti? Uz pašas tautas apliecināto sīkstumu. Uz katra indivīda apņēmīgu izšķiršanos ik svētā lietā, piemēram, – olimpiādē startēt kopā ar agresorvalsts sportistiem vai tomēr ne? Paļaušanās uz SOK, LOK, valsts augtākajām amatpersonām, valdību pārāk naiva.
Neskatoties uz visu, varbūt notiks brīnums, un laimīgs Jaunai gads būs tiešām gaišs un veiksmīgs! Bet visiem novada ļaudīm vēlēsim visu labāko no tā, kas ir iespējams, nevis no zila gaisa grābtus brīnumus!
Andris: – Pievienojos tavai domai. Paldies par sarunu!
