Izmantošanas veids – parks
Nekustamais īpašums Saulstaru ielā 2 sastāv no zemes vienības ar kopējo platību 7625 kvadrātmetri (m2), tajā skaitā 5026 m2 platību aizņem mežs, un būves – valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa sanatorijas «Saulstari», kas netiek izmantota kopš 2013. gada. Savukārt nekustamā īpašuma Zvaigžņu ielā 6 kopējā platība ir 0,358 hektāri (ha), tajā skaitā 0,34 ha mežu teritorija. Atbilstoši saistošajiem Ogres novada teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumiem šo teritoriju atļautais izmantošanas veids ir parks, arī dendroloģiskais parks, dārzs, skvērs. Uz šīm zemes vienībām esošais mežs iekļaujas pilsētvidē un teritorija saglabājama kā publiskā ārtelpa.
Īpašie dabas apstākļi
Ogrē ir trīs ēkas, kas kādreiz bijušas sanatorijas. Tās atrodamas Ogres centrālajā daļā, Jaunogrē un Pārogrē. Kāpēc sanatorijas bija vajadzīgas? Kāpēc tieši Ogrē? Atbildi sniedz Ogres Vēstures un mākslas muzeja mājaslapā ievietotā konspektīvā informācija: «Īpašo dabas un infrastruktūras apstākļu dēļ Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrība un divas no slimo kasēm (apdrošināšanas organizācijas) nolēma sanatorijas ierīkot tieši Ogrē. Daudzie pakalni, Kangaru kalni, kas stiepās cauri visai pilsētai, un sausie priežu meži tika uzskatīti par sevišķi vēlamu vidi veselības stiprināšanai, jo skujukoku mežu gaiss ir bagāts ar fitoncīdiem, kam piemīt izteikta antibakteriāla iedarbība.
Turklāt dzelzceļa līnija no Rīgas uz Ogri, kas pastāv jau kopš 1861. gada, ļāva sanatorijas sasniegt gandrīz tikpat ātri, kā tas iespējams šodien. Sanatorijas Jaunogrē un Pārogrē jau sākotnēji tika speciāli būvētas kā sanatorijas, tāpēc to atrašanās vietas ir īpaši izvēlētas kalnu un mežu tuvumā, līdz ar to tās arvien ir palikušas salīdzinoši savrupas. Kādreizējās sanatorijas ēkai, kas atrodas Ogres centrālajā daļā, pilsētas apbūve daudz vairāk ir izmainījusi tās sākotnējo veidolu. Tā atrodas līdzās Rīgas–Daugavpils šosejai, tāpēc, iespējams, šo ēku ogrēnieši redzējuši visbiežāk.»
Šajā vietā ir maz miglas, daudz saules un slimniekiem jo īpaši vajadzīgais tīrais gaiss, palielinātais skābekļa saturs un samazinātais mitruma procents. Kā 1983. gadā uzsvērts žurnālā «Veselība», to garantēja vertikālās gaisa strāvas, gaisa dabiskā filtrācija starp divām upēm. Tolaik uzskatīja, ka tuberkulozes slimniekiem vajadzīga saule, labs ēdiens un atpūta, un Ogrē to varēja nodrošināt. Tolaik uzskatīja, ka diloni izārstēt ir tikpat kā neiespējami, jo ārstu rīcībā nebija efektīvu un plaši pieejamu medikamentu.
Gunāra Priedes pieturas punkts
Ogrēniešiem «Saulstaru» nosaukums nav svešs, un tam ir sena vēsture. Mazliet ķecerīgi pārfrāzējot, var teikt: «Sakām «Saulstari», domājam sanatorija.»
Starp citu, šajā sanatorijā pagājušā gadsimta 70. gadu sākumā ārstējās dramaturgs un rakstnieks Gunārs Priede. Viņš sirga ar tuberkulozi. Rakstnieks par šo savas dzīves posmu atcerējies – sākumā bijis pārliecināts, ka veselības uzlabošanai vajadzēs 154 dienas, bet citi uzreiz brīdinājuši, ka diez vai ātrāk nekā desmit mēnešos tikšot ar slimību galā. Tad rakstnieks konstatējis, ka nākšoties palikt 308 dienas. Ar laiku dienu skaitīšana, šķiet, rimusies, jo viņš sapratis, ka sanatorija ir ideāla vieta, kur... rakstīt. Viņam bijusi atsevišķa istaba mājā, kur pēc pieciem pēcpusdienā viņš palicis viens. Pusgadu ārstēdamies «Saulstaros», Priede sarakstījis lugas: «Jāņi slimnīcā», «Udmurtijas vijolīte» un «Tētis un māmiņa».
Vajadzīgs poētisks nosaukums
Jau 1937. gadā avīze «Ogres Ziņas» rakstīja par tā brīža aktualitāti: «Ogres daba ir tik gleznaina un poētiska. Tāpat poētiski ir Ogres vietu nosaukumi, kā Zilie kalni, Mīlestības kalniņš, Ciņu saliņa, Ziedu iela, Rožu iela u. t. t. Bet tad pazib tāds nosaukums kā «B» laukums, šis nosaukums ir tik sauss, neskanīgs un pilnīgi nepiederošs Ogres poēzijā. «B» laukums Ogres dzīvē ieņem redzamu vietu, sevišķi vasarā, kad tur notiek dažādas masu izrādes, izrīkojumi, sporta sacīkstes u. c. Ar nosaukumu — «B laukums» ogrēnieši lāga negrib saaugt, jo tas atstāj kaut kādu nenobeigtu iespaidu. Var jau būt, ka laukuma izbūve tiešām ir nenobeigts darbs, šāds vai tāds laukums Ogrē vienmēr būs, tādēļ derētu to pārkrustīt Ogrei atbilstošā nosaukumā. Ka mūsu pilsētas tēviem labas izdomas netrūkst, par to vislabāko liecību dod tik jaukie ielu un prospektu nosaukumi. Ja nekā labāka nevarētu atrast, tad laukumu varētu saukt kaut vai par «Saulstaru laukumu». Tas zināmā mērā atbilstu arī laukuma atrašanās vietai, jo tas atrodas Saulstaru ielas galā un netālu no tā atrodas Saulstaru sanatorija. Vārds «Saulstari» Ogrē ir jau populārs.»
Tomēr – kāpēc «Saulstari»? Iespējams, tas saistīts ar priekšstatu par saules nozīmi ārstēšanā.
Veselību veicinošie «Saulstari»
Atskatoties sanatorijas vēsturē, jāteic, ka popularitāti un atzinību tā spējusi iekarot salīdzinoši īsā laikā. Pamatakmens «Saulstaru» ēkai likts 1929. gada 16. jūnijā, un tā būvēta par Kooperatīvu un sabiedrisko iestāžu darbinieku slimo kases līdzekļiem. Kooperatīvu un sabiedrisko iestāžu darbinieku slimo kase Pārogrē, Saulstaru ielā 2, bija iegādājusies 1,6 ha lielu gruntsgabalu.
Kad 1930. gada 6. jūlijā sanatorija vērusi durvis, tajā sāka ārstēties 40 slimnieku, kas slimojuši ar plaušu tuberkulozi vieglā formā, mazasinību, iedzimtu miesas vājumu, aizdusu, plaušu galotņu kataru. Tur tika nosūtīti arī slimnieki, kurus tajā laikā uzskatīja par tuberkulozes «kandidātiem».
Trīsdesmito gadu laikraksti ziņo, ka ēka uzcelta ar skaistu priežu mežu noaugušā Kangaru kalnu nozarojumā apmēram 70 metru virs jūras līmeņa, Ogres upes kreisajā krastā. Ēka novietota austrumu – rietumu virzienā, kas sanatorijai nodrošināja pēc iespējas lielāku dziedinošu saules staru pieplūdumu.
Tiesa, padomju valdīšanas laikā, publicējot materiālus par Ogres sanatoriju «Saulstari», tika iepilināta darvas pile – sak, ārstēšanās maksa dienā bijusi tik nepieejama, ka liegusi ārstēšanos daudziem slimniekiem. Viņu trūkuma dēļ sanatorija laiku pa laikam slēgta. Piebilsts, ka slimnieki varēja ārstēties arī bez maksas, ja pagasta valde izsniedza «trūcības apliecību». Sākumā «Saulstaros» kā plaušu tuberkulozes sanatorijā ārstējās tomēr tikai tie, kas varēja maksāt par uzturēšanos 6,75 latus dienā. Atbilstoši laika garam un stilam «Saulstaru» galvenā ārste A. Puķīte sanatorijas pusgadsimtam veltītajā publikācijā 1980. gadā laikrakstā «Padomju Ceļš» šausminās, ka padomju cilvēkam trūcības apliecība ir kaut kas svešs «un pat atbaidošs». Toties uzsvēršanas vērts fakts bijis, ka 1980. gadā 56% darbinieku esot komunistiskā darba trieciennieki.
- gada atskaite liecina, ka sanatorijā strādāja viens ārsts, viņš vienlaikus bija arī sanatorijas vadītājs, viena žēlsirdīgā māsa, saimniecības vadītājs, strādnieks un pieci apkalpotāji.
Pēc Otrā pasaules kara līdz 1971. gadam sanatorijā ārstējās slimnieki ar slēgtas plaušu tuberkulozes formām, bet no 1971. gada sanatorija specializējusies ārpus plaušu tuberkulozes slimnieku ārstēšanai. Kopš 1973. gada sanatorijā ārstējušies tikai uroģenitālās sistēmas un acu tuberkulozes slimnieki, kuriem kopumā bija atvēlētas 150 gultas. Sanatorijas mediķi bijuši kvalificēti – tikai retos gadījumos vajadzējis vērsties pēc konsultatīvas palīdzības pie Rīgas vai citu valstu kolēģiem.
Astoņdesmito gadu sākumā sanatorija lepojās gan ar labiem speciālistiem, gan modernām metodēm. Piemēram, tikusi ieviesta daļēja slimības vēstures rakstīšana ar diktofona metodes palīdzību, iekšējie telefonu sakari starp estētiski un racionāli iekārtotajiem kabinetiem, kā arī citas darba zinātniskās organizācijas metodes, lai atvieglotu mediķu darbu.
Sanatorijā rīkotas mākslas darbu izstādes, tikšanās ar ievērojamiem cilvēkiem, koncerti, literārās pēcpusdienas, lai īsinātu ilgo ārstēšanās laiku. Sanatorijas bibliotēkā bijušas 9380 grāmatas.
Pārskatot preses izdevumus, jau citētajā avīzē «Padomju Ceļš» var atrast informāciju, ka trīs gadus pēc Otrā pasaules kara beigām sanatorijā «Saulstari» ārstējās 96 slimnieki – «Latvijas un brālīgo republiku darbaļaudis. Te uzlabo savu veselību gan Donbasa, Maskavas un Ļeņingradas strādnieki, gan kolchoznieki, inteliģence un padomju darbinieki, gan arī Tēvijas kara invalīdi.
Vasaras sezonā to skaits pieaugs līdz 160». Nav gan atšifrēts, cik Latvijas slimo darbaļaužu tolaik ārstējās un kāda bija to proporcija, salīdzinot ar «brālīgo republiku» darbaļaudīm.
Unikāla ēka – sava laika pioniere
Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde sanatorijas «Saulstari» ēku raksturo kā funkcionālisma stila būvi. Tā atrodas augstajā Bāku kalnā ar brīnišķīgu skatu uz Ogres upi un pilsētu un celta pēc arhitekta un mākslas pedagoga Kārļa Bikšes projekta funkcionālisma stilā. Ēkas būvapjoms sadalīts vairākos atsevišķos apjomos atbilstoši to izmantošanai: sabiedriska rakstura telpas – ēdamzāle, bibliotēka, zāle ar plašām terasēm – izvietotas ziemeļaustrumu daļā, kāpņu telpa veidota kā skatu tornis. Verandu lielie stiklotie logi ēkas apjomam piešķir vieglumu un harmoniskumu, bet iekštelpās ienes plašumu un gaišumu. Neatņemama sanatorijas sastāvdaļa ir terasveidīgs parks ar daudzām atpūtas vietām. Ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis un Latvijas analogs funkcionālisma stilā celtajām veselības kopšanas iestādēm Francijā, Vācijā un Holandē.
Arhitekts 1944. gadā nokļuva Vācijā, 1949. gadā izceļoja uz Austrāliju. Miris 1955. gada 11. februārī Sidnejā Austrālijā. Pirms vairākiem gadiem izdota Ogrē dzimušās Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta zinātniskās asistentes Karīnas Horstas monogrāfija «Sanatoriju arhitektūra Latvijā: 1918–1940», kurā apkopots pētījums par Latvijas Republikā starpkaru periodā uzceltajām un iekārtotajām sanatorijām. Autore norādījusi, ka Latvijas sanatoriju arhitektūrā nozīmīgu ieguldījumu tolaik devuši ievērojami arhitekti, piemēram, Ernests Štālbergs, Kārlis Bikše un Aleksandrs Klinklāvs.
Monogrāfijas anotācijā sacīts, ka K. Horstas veiktais pētījums būtiski paplašina priekšstatu par veselības aprūpes iestāžu arhitektūru šajā laikā starptautiskā kopainā. Divdesmitā gadsimta 20.–30. gadi Latvijas sanatoriju vēsturē rāda šā būvtipa attīstības augstāko punktu, kad sanatorija sevi apliecina kā pārdomāts un stilā ieturēts arhitektūras objekts, kas organiski iekļaujas ainavā un apkārtējās apbūves ansamblī. Tāda ir arī sanatorijas «Saulstari» ēka. Arhitektūras doktors Ilmārs Dirveiks norādījis, ka, lai gan «Saulstari» ir agrīns un savā ziņā pieticīgs funkcionālisma piemērs, tieši modernās kustības «pioniera» statuss izceļ «Saulstaru» ēku citu vidū. Turklāt būve izcili iekļaujas sarežģītajā reljefā un ainavā.
