Gāju staigāt ar suni, satiku draugu – viņš ir nedaudz vecāks un 1985. gadā pēc koncerta brauca tajā leģendārajā vilcienā no Ogres. Man toreiz bija deviņi gadi, un neko par kaut kādu “Pērkonu” es nezināju. Tēvs klausījās Mireiju Matjē un Džo Dasēnu, māte klausījās, ko tēvs klausījās. Brālis “Dzeltenos pastniekus”. Un tad atnāca brīvība. Un līdz ar brīvību arī “Pērkons”. Ļoti tuvu un personiski atnāca.

Tolaik – deviņdesmito gadu sākumā – sačupojāmies tāds bariņš jauno aktieru, no kuriem vairums ne par kādiem aktieriem nekļuva, mani ieskaitot, daži jaunie dzejnieki, no kuriem nekādi labie dzejnieki nesanāca. Bijām pēdējā Tautas kinoaktieru studija, kas jaunajā tirgus realitātē nevienu vairs lāgā neinteresēja. Viss, ko darījām, bija ar zīmogu ”pēdējais”. Iestudējām Veidenbauma dzejas izrādi ar Kulakova mūziku, Mazajā ģildē spēlējām. Spēlējām arī masu skatos izrādē “Rozenkrancs un Gildenšterns ir miruši” teātrī “Kabata”. Kulakova mūzikas pavadībā, dzirkstelēm šķīstot, paukojāmies pret Vecrīgas mājas pagraba mūri. Tā mūzika man bija kasetē, turpat pagrabā pārdzinu.

Uz Jelgavas koncertu 20. augustā braucot, nostopējām ātro palīdzību ar visu pacientu iekšā. Smieklīgi bija. Un tas bija tas datums un koncerts, kopš kura dzīvoju kopā ar savu sievu. Katru dienu visu mūžu. Citā pēckoncerta rītā Cēsu stacijas bufetē bulciņas bez maksas dabūjām. Forši tas bija.

Kad pēc daudziem gadiem, satiekoties kādā koncertā vai kafejnīcā, Kulakovs vēlīgi pameta ar roku un savā nazālajā balsī apvaicājās: “Nu, kā iet?” – es jutos tikpat lepns un laimīgs, it kā man būtu tie paši astoņpadsmit gadi. Jo pats Kulakovs taču! Arī meita izauga ar “Pērkonu” un “spoguļkarpu ķeselē”.