Savs prieciņš tālu nav jāmeklē: tas pavīd gar logu un sastopas ceļā. Rau, atkal gar logu jauna māmiņa stumj bērna ratiņus. Pēc brītiņa atkal. Nu nebūs, nebūs tās skolas jāslēdz ciet, tikai tas vēl jāapjēdz tiem, kas grib atteikties no pašu prieka pašu degungalā! Pēc laiciņa pretī nāk bērnudārza audzēkņu pulciņš. Tādi smaidīgi, sārtiem vaidziņiem, koši zaļganās vestītēs kā ceļu policistiņi. Pāris bērniņu pavisam maziņi, bet līksmi māj ar siltajiem cimdiņiem rokās. Apstājamies, parunājamies: audzinātājas taktiski paklusē. Kāds runīgs vīriņš: «Man patīk Marina!» līksmi noziņo. Drusku patēloju: «Kas tā Marina tev tāda ir?» «Kā kas? Audzinātāja!» dūšīgi attrauc topošais vīrs. Vēlāk pati Marina paslavēs savu krietno audzināmo: «Roberts izaugs par gudru vīru. Jau tagad kustīgs, apķērīgs, ar asu prātu, izdarīgs: vēl nav visu noklausījies līdz galam, bet jau aizskrien pildīt uzticēto uzdevumu…» Pārītis dāmu senioru vecumā nūjo, priecājas kā bērni: «Dzirdi? Zīlītēm jau citas balsis! Pavasaris steidzas!» 

Tāds skaists rīts! Un visa diena vēl priekšā! Sens draugs aizgūtnēm stāsta, ka mācās izbēgt no kreņķiem: «Vakarā noskatos «Dienas ziņas», un nekādas politikas vairs!» Laikam varētu būt tā, ka prieku rada nevis tas, ko redzam, bet attieksme pret to, ko redzam. Tālab jauku dienu, draugi!