Viens no tādiem ir arī krietnais jumpravietis Andrejs Bogdans, bijušais lauksaimniecības ministra vietnieks, padomju saimniecības «Ogre» vadītājs, atjaunotās Latvijas laikā Ogres rajona padomes priekšsēdētājs kopš 1994. gada 9. jūnija. Par darbiem, sadarbību, cilvēcību atceras neretais viedokļu viesis OVV, LR Augstākās Padomes deputāts, kurš 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas neatkarību, Guntis Grūbe: «Tālajā 1979. gada pavasarī, kad tā paša gada janvārī tika apvienoti kolhozs «Mičurins» un sovhozs «Ogre», jau četrus gadus biju nostrādājis par mehāniķi kolhozā. Rāvos par pastāvīgi plīstošās lauksaimniecības tehnikas mehāniķi, vēlāk uzņēmos garāžas priekšnieka pienākumus visā autoparkā.
Ar jauno direktoru Andreju Bogdanu pirmajā darba gadā nācās saskarties maz, taču situācija strauji mainījās, kad 1980. gada maijā direktors pie kolhoza darbnīcām Daugavmalā piestūrēja jaunu «bobiku» UAZ–469 un noteica bez aplinkiem: «Sēdies un sāc strādāt par galveno inženieri!» Šoks un pagodinājums vienlaikus! Tad arī ar direktoru Andreju sākās nemitīga saziņa ik dienu, brīžam ik stundu, minūti, jo tiešo padoto automašīnas bija aprīkotas ar rācijām: informācijas apmaiņa operatīva, lietišķa. Darbu izkārtojums sakarīgs, loģisks, strādājām kā precīzi noregulēts un saskanīgs pulkstenis. Lai gan iesākumā bijušais lauksaimniecības ministra vietnieks (7 gadi šajā postenī) Andrejs Bogdans likās pasvešs un, iespējams, augstprātīgs, tad tiešajā kontaktā izjutu gluži pretējo – cieņu un sapratni, kaut arī man tolaik bija tikai 27 gadi. Šis maldīgais «lielā priekšnieka» iespaids ātri mainījās arī saimniecības ļaudīm, jo Andrejs spēja uzrunāt ikvienu speciālistu, strādnieku, palīdzot viņiem arī darba un sadzīves samezglojumos.
Cilvēciskais priekšnieks centās izvirzīt arī savus padotos. Apvienotā saimniecība sāka strauji attīstīties, jo direktors nebaidījās par galvenajiem speciālistiem nozīmēt zinošus un godprātīgus speciālistus – kaut viņi savās jomās bija gudrāki par pašu direktoru. Nostāja bija tāda, ka direktors var strādāt kaut 25 stundas diennaktī, bet nekad nepaveiks tik, cik vienotā un saliedētā komandā. Koleģiāla attieksme, galveno virzienu izpratne, lēmumu pieņemšana vai noraidīšana, uzklausot speciālistu viedokļus, tās bija galvenās iezīmes saimniecības vadītāja darbā. No viņa mācījos arī savās turpmākajās gaitās.
Direktors mēdza sacīt, ka viņam padoti četri iecirkņi: divi laukkopības, lielais cūku nobarošanas komplekss un ceturtais – kultūras iecirknis – kultūras nams ar visu kultūras ļaužu pulku. Kultūra viņa vadībā guva lielu atbalstu, taču ar vienu nosacījumu, ka tai jābalsta arī visu sovhoza darbinieku iznesība darbā un kulturālo iemaņu iedzīvināšana pagastā. Lai cik jocīgi tas šobrīd neskanētu, Jumpravā neviens nopietns darba cikls – gan uz lauka, gan lopu kūtīs – nesākās bez kultūras darbinieku piedalīšanās – gan ar dziesmām, gan dejām, rumulēšanām, pļaujas svētkiem, gan laba, iedvesmojoša vārda pavadā. Saimniecības ļaudis to juta, novērtēja. Savukārt saimniecība gādāja par amatieru kolektīvu tērpiem, vadītāju algām, kultūras materiālo bāzi, telpu remontiem. Pašdarbnieku rīcībā allaž bija autobuss izbraucieniem uz koncertiem vai citiem pašdarbības mākslas saietiem. Pats par sevi saprotams, ka ziemā nozaru darbiniekiem tika veltīti pasākumi, kur visi kultūras nama kolektīvi varēja rādīt savu amatiermākslas prasmi un guva arī skatītāju atzinību. Lai gan sovhozs pēc tā laika nostādnēm nebija atbildīgs par visa pagasta attīstību, taču Andreja Bogdana vadībā ieguldīja lielus līdzekļus dzīvokļu, kultūras objektu, ielu un ceļu uzturēšanā. Uzbūvēja jaunu bērnudārzu, rekonstruēja kultūras namu, uzbūvēja estrādi, kas pēc vairāk nekā četrdesmit gadiem nesen sagaidīja arī savu restaurāciju. Tas viss tā bija, bet galvenais dzinējspēks bija Andreja Bogdana personība, kur «vīrs un vārds» ne vien obligāta, bet arī pašsaprotama lieta visiem.»
Mūsu laikraksta leģenda, žurnāliste Vineta Briška par jubilāru runā vienkārši un jūtīgi: «Ar Andreju esam pazīstami sen. Viņš – kādreizējās padomju saimniecības «Ogre» direktors, kurš no ministrijas bija norīkots darbā uz toreizējo Ogres rajonu, es – rajona laikraksta žurnāliste, kurai uzticēja atspoguļot norises laukos. Mēdz teikt, ka jāapēd kopā puds sāls, lai iepazītu cilvēku. Lai nu kā ar to sāli, bet sāpju biķeri esam iztukšojuši līdzīgi un līdz galam. Bet ne par to šoreiz – lieliskajā jubilejā. Kad iepazinos ar savu dzīvesbiedru Genādiju, izrādījās, ka viņi abi ar Andreju savulaik bijuši kolēģi Lauksaimniecības ministrijā: katrs vadījis savu nozari. Dabiski, ka tad jau mūsu pazīšanās ieguva pavisam citādas krāsas un nokrāsas.
Senajā, labajā rumulēšanās svētkos
Andrejs Bogdans ir īstens latgalietis. Patiess, vienkāršs, tiešs, atklāts, nelaipos, bet pateiks skaidri, ko un kā domā. Viesmīlīgs, izpalīdzīgs, lai cik aizņemts būtu. Joprojām viņš itin bieži sēžas pie sava auto stūres un aizvizina kaimiņus, kolēģus uz banku, pie dakteriem, dodas uz sava kursa salidojumiem. Pietiek vien ieminēties, ka vajadzētu aizbraukt uz Dvēseļu dārzu, lai noliktu kādu ziedu un aizdegtu sveci pie domubiedru un labu draugu atdusas vietām, un Andrejs ar savu auto ir klāt. Ļoti sabiedrisks. Reta bijusi tāda reize, kad viņš nepiedalītos kāda kolēģa jubilejā. Varbūt vairs nespētu izgriezt valsi ar visām savām kursa meitenēm un darbabiedrenēm, bet pateikt sirsnīgus vārdus, uzsaukt tostu, nepieskaroties dzēriena glāzei, to viņš prot un var. Itin bieži Andrejs mēro ceļu uz savu dzimto pusi, tur – daļa viņa sirds. Nu jau vairākus rudeņus vēsta saviem draugiem, kad brāļasieva būs salasījusi dzērvenes, vai arī gribēšot? Protams, vitamīni allaž noder. Kad visi pasūtījumi saņemti un švēģeriene piepildījusi ne vienu grozu vien, atved ogas tieši uz mājām. Sazināmies ik pa laikam. Esam lietas kursā, kā aug mazbērni un kā darbā sokas meitām. Arī par to, vai ieraksts pasē atbilst pašsajūtai. Andrej, lai nezūd optimisms un dzīves spars!»
Sazinos ar Ogres rajona padomes ilggadējo sekretāri Beāti Braunfeldi. Patīkami pārsteigta, ka esam iedomājuši par viņas šefu, kura jubilejas datumu atceras ik gadu un neaizmirst. Bijušajam priekšniekam velta sirsnīgus vārdus: «Īsts vadītājs, kas pārliecina ar argumenta spēku, nevis varas spēku. Viņa vadītajās sēdēs bija kārtība, noteiktība: liekvārdībai tur nebija vietas. Draudzīgs, smaidīgs, reizēm kautrīgs. Allaž pa rokai iederīgs un piedienīgs joks, humors, taktiska ironija. Strādīgs. Runāja maz, bet par lietu – īsi, konkrēti un darīja. Labsirdīgs goda vīrs.» Arī šo rindu autoram savs sakāmais. Par skolas direktoru kļuvu 1995. gadā. Skolotājas – kā jau dāmas – pierunā dedzīgi: dikti iederētos gaumīgs dekors gaitenī… Kāds dekors? Jumts! Nākamajā naktī, «par laimi», uznāk baiss lietus gāziens, kas manu «opozīciju» pārliecina galīgi – jumts vispirms! Operatīvi sagādājam projektu, izmaksu tāmi un ierodamies rajona šefa kabinetā – ne saukti, ne lūgti. Īsi uzklausījis mūsu bēdu stāstu, Andrejs uzmet aci sagatavotajiem dokumentiem, un lieta darīta: «Nu, ko? Summa nav liela, un bez jumta nevar. Būs jums tas jumts!» Un bija arī.
Andrejs Bogdans nelielu jubilejas brīdi sarīkojis neilgi pirms īstā dzimšanas dienas datuma – svētdienā – kafejnīcā «Klidziņa» Skrīveros. Uz turieni aizceļo arī novada Atzinības raksts un dāvana, ko pasniegt uzticēts bijušā šefa bijušajam galvenajam inženierim Guntim Grūbem. Ieraksts gaumīgs, pelnīts un īsts: «Ieguldīto darbu var salīdzināt ar aisbergu, kuram mazākā daļa redzama visiem, bet lielākā tikai pašam un tuvākajiem kolēģiem.» Viss, kā pieklājas: «Atzinības raksts Andrejam Bogdanam par ieguldījumu Jumpravas pagasta un Ogres rajona attīstībā.» Zem pelnītā pagodinājuma Ogres novada pašvaldības domes priekšsēdētāja Egila Helmaņa paraksts. Kas vēl? Daudz baltu dieniņu – lielajam Andrejam!
