-Pārāk lielas rūpes un raizes par citiem;
-Bailes no pamešanas un/vai pārmēru liela nepieciešamība pēc novērtējuma;
-Sajūta, ka netiek novērtēts ne par ko - ko dara;
-Izpatīk citiem, lai saņemtu mīlestību un pieņemšanu;
-Sajūta, ka ir jābūt noderīgam, lai viņu mīlētu;
-Izmanto manipulācijas, lai kauninātu, vainotu vai kontrolētu citu uzvedību;
-Grūtības pieņemt lēmumus, kā arī saprast savas sajūtas attiecībās
-Nespēja uzticēties sev pašam.
Līdzatkarība, jeb psihiska atkarība ir stāvoklis, kuru izjūt daudzi cilvēki. Kad otrs cilvēks šķiet tik ļoti svarīgs, kad liekas, ka dzīve bez viņa zaudē jebkādu jēgu – tas ir ļoti smags pārdzīvojums. "Es bez viņa (-as) nespēju dzīvot", "kopš esam šķīrušies, es nespēju nevienam (-i) pieķerties", "šķiršanās sagrāva manu dzīvi: es nespēju gulēt, esmu notievējis(-usi), es dzeru; es saraujos, tiklīdz dzirdu, ka kādu sauc tāpat kā viņu", un tā tālāk. Tādi un vēl daudzi citi stāsti bieži dzirdami psihoterapijas seansos.
Principā, attīstīt un uzturēt pieķeršanos ir jebkuras veselas psihes pamatīpašība. Ja cilvēks nespēj pieķerties un veidot tuvas attiecības, tad viņš ir nelaimīgs.Bet, par šādu lietu mēs parasti nekad neuzzinām, jo šāds cilvēks nevienam neuzticas - tādā pakāpē, lai kādam par to atzītos.
Savukārt, ja pieķeršanās pārvēršas par atkarību, tad dzīve kļūst pavisam grūta.
Ko darīt?
1.Robežu atjaunošana – par tām runājot.
Psihes atkarība ir cieši saistīta ar personisko robežu pārkāpšanu. Atkarīgs cilvēks kļūst uzbāzīgs, zaudē savu pašlepnumu, ir gatavs neadekvātiem upuriem, lai tikai saglabātu attiecības, kas viņam šķiet svarīgas. Viņš pacieš partnera krāpšanu vai alkoholismu, cietsirdīgu attieksmi vai nepārtrauktus melus. Ar viņu var viegli manipulēt.
Lai sāktu no tā visa atveseļoties, pēc iespējas biežāk sev ir jājautā pavisam vienkāršas lietas:
-Vai man patīk tas, kas notiek?;
-Ko es jūtu, kad tieku pazemots/pazemota?
-Vai tiešām es uzskatu, ka mani drīkst mānīt un ar mani drīkst manipulēt?
-Kā es jūtos patiesībā?
2."Paģiru", jeb "atņemšanas" sindroms.
Psihes atkarības izdzīvošanas dinamika līdzinās ķīmiskas atkarības norisei. Atkarīgs cilvēks ātri zaudē spēju regulēt "vielas" dozu - kura padara viņu "laimīgu". Lietojot "vielu" iekšķīgi, jeb ļaujot sev turpināt cerēt uz "labākām" attiecībām ar atkarības objektu, kā arī uzturot ar viņu kontaktus – cilvēks tādā veidā savu atkarību uztur. Jo vairāk viņš ieguldās attiecībās, jo vairāk šo attiecību dēļ viņš upurē. Jo vairāk "cerību" viņš sevī pieļauj, jo vairāk šīs atkarīgās attiecības viņu iztukšo. Jo vairāk attiecības iztukšo, jo vairāk viņš cenšas kaut ko labot. Tāpat kā gadījumā ar ķīmisku atkarību, arī šeit palīdzēs tieši pretēja lieta: pilnīga atteikšanās no attiecībām ar atkarības objektu. Vismaz uz kādu laiku.
Atkarīgam cilvēkam bieži ir tendence ar sevi tirgoties – "nedzeru no pirmdienas", "no otrdienas vakaros neēdu", "no ceturtdienas nezvanu draudzenei". Tas nestrādā, jo nepastāv ne pirmdiena, ne otrdiena, ne ceturtdiena. Dzīve vienmēr ir tikai tas, kas notiek tagad.
3.Apkārtējo atbalsts.
Ja esi atradis (-usi) sevī spēku pārtraukt attiecības, kuras tev nenāk par labu, nenoslēdzies sevī. Izmanto jebkuru iespēju, lai komunicētu. Pavadi pēc iespējas lielāku laiku kopā ar cilvēkiem, tiecies ar draugiem. Izvēlies cilvēkus, kuriem tu vari uzticēties, un stāsti viņiem par to, ka tu šķiries un ka tev ir nepieciešama palīdzība. Palūdz, lai tevi uzaicina ciemos, vai lai paciemojas pie tevis. Simtiem citu cilvēku, lai arī tie "nebūs tik brīnišķīgi, kā tavs vienīgais", būs gatavi tevi atbalstīt, kaut vai atzīstot, ka tu esi un ka tu esi uzmanības un mīlestības vērta (-s). Tā būs tieša antitēze tam, ko savās attiecībās izjūt atkarīgs cilvēks: man nav tiesību, es nekam nederu.
4.Sameklē attiecībās "daļu no sevis".
Šis posms darbā ar psihes atkarību ir vissarežģītākais. Parasti cilvēki, kuri atkarīgās attiecībās, atzīst, ka viņus tur kāda īpaša sajūta, kuru viņi spēj sajust tikai šajās attiecībās. Tā var būt mīlestība, sajūsma, maigums, pasargātības ilūzija. Pēc kāda laika cilvēki sāk saprast, ka tādas sajūtas ir iespējams sajust arī ar citiem cilvēkiem. Bet, galvenais ir aptvert, ka lieta ir nevis otrā cilvēkā, bet gan tevī pašā. Ja tu spēj mīlēt vai just maigumu, uzticēties vai būt pieņemošs, tad tā ir daļa no tevi. Ja tu to pamani un atzīsti, ņem to sev līdzi, kad ej projām no atkarīgām attiecībām. Atstāt pašu labāko savu daļu cilvēkam, kurš to nenovērtē – tā ir pārāk liela dāvana. Uzdāvini viņam (-ai) atvadoties kaut ko vienkāršāku.
5.Cerības.
Pat pametuši atkarīgas attiecības, cilvēki bieži tajās atgriežas. Kas viņiem liek tā rīkoties? Viņu atbilde ir: "Cerība, ka viņš (viņa) mainīsies." Nekad necentieties būvēt (atjaunot) attiecības uz cerību pamata. Izmaiņas mēdz notikt, tomēr šajā mirklī - vienmēr ir tikai tas, kas jau bija. Tāpat kā vēl nav pienākusi ne pirmdiena, ne otrdiena, ne ceturtdiena. Jāatceras, ka cilvēki mainās, tikai šīs pārmaiņas parasti nepavisam nav tādas, kādas mēs gaidām. Un galvenais: mēs nekādā veidā nevaram tās ietekmēt.
Sākt dzīvot dzīvi no jauna - vajag no tā, kas ir šobrīd, un tad tavas cerības nekad netiks pieviltas.
Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!
Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet
Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)
Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.
Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.
Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.
