Drīz vairs nebūs tā. Tieši tāpat kā ziedoņa zaļums ar katru minūti top necaurredzamāks, tā arī rudens krāsojums mainās pa sekundēm, pa īsām laimes sekundēm. Kamēr dabas, Dieva ota glezno vēl trekniem vilcieniem, kaut kādas dvēseliskas indeves dzīts, paceļoju pa mūsu Ogres novada lauku pagastiem, lai lieku reizi apliecinātu sen zināmo – nav skaistākas zemītes par mūsējo – latvisko, sirsnīgo.

«Ogres Vēstis Visiem» pērn aizsāka rubriku «Dzērvene mājās vai medus karote svešumā?». Tajā stāstījām gan par tiem mūsu puses cilvēkiem, kuri jau pirms daudziem gadiem uzsākuši dzīvi svešumā, gan par tiem, kuri bija devušies projām, bet pēc kāda laika atgriezās, gan arī par tuviniekiem Latvijā, kuru mīļie dzīvo tālumā. Turpināsim meklēt atbildi uz vissvarīgāko jautājumu – kam būtu jānotiek, lai tautieši atgrieztos mājās uz palikšanu.

Tuvākā un tālākā apkārtnē Plaužu ezeru ļaudis dēvē par Plaudi – vienkārši un negrozāmi. Krietni ķeipenieši un tādi paši taurupieši ezeru sauc par savējo. Un vai tad kādam žēl, ja tiek arī tam otrajam?

Ja vien kaut kur Ogres novadā notiek kādas sacensības skolēniem, kā likums tajās piedalās Madlienas vidusskolas komanda savas sporta skolotājas Ritas Pučekaites vadībā. Madlienieši ar panākumiem startē arī valsts mēroga sporta pasākumos.