Augumā maza, var sasniegt 20 cm garumu un 100 g svaru, bet lokana un veikla medniece ar asiem zobiem, tā īsumā var raksturot Latvijā bieži sastopamo, bet maz zināmo zebieksti (Mustela nivalis). Arī zebiekstu pētniecībā joprojām ir brīvas vietas.
Zebiekstes ir aktīvas visu gadu. Specializējušās sīko grauzēju un kukaiņēdāju medībās, var sekot savam medījumam to pazemes alās. Medī, slēpjoties augājā, ziemā – zem sniega. Spēj nomedīt par sevi trīs līdz četras reizes lielāku dzīvnieku. Savu medījumu parasti nonāvē ar kodienu pakausī. Ja nomedī vairāk kā var apēst, veido barības krājumus.
Visbiežāk sastopamas mežos, lauksaimniecības zemēs, upju piekrastēs, kā arī cilvēku apdzīvotās vietās. Atpūtai neizmanto pastāvīgu midzeni, bet gadījuma rakstura slēptuves: peļu alas, zaru kaudzes, tukšumus starp koku saknēm u. tml. Zebiekstes dzīves un medību teritorija ir 3–4 ha.
Ārpus vairošanās perioda dzīvo pa vienai. Riests parasti notiek pavasarī un vasaras sākumā. Pēc aptuveni mēnesi ilgas grūsnības piedzimst 4–7 mazuļi. Zebiekstes klātbūtni dabā var konstatēt pēc pēdu nospiedumiem, kas visbiežāk novērojami sniegā. Pašu dzīvnieku dabā ieraudzīt ir liela veiksme.
Latvijas Valsts mežzinātnes institūta „Silava” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš stāsta: „Zebiekstes Latvijā ir gandrīz visur, bet novērot izdodas reti. Vislabāk to var pamanīt ziemā, kad nav sniega, jo tās kažoks šajā laikā ir spoži balts. Sniegā, ja atrod alas un pēdas, kur zvēriņš bijis virspusē, var mēģināt gaidīt. Zebiekste ir ļoti aktīva, un pastāv liela varbūtība, ka nesen apmeklētā vietā tā parādās atkal”.
Zebiekstes tuvākais radinieks ir augumā nedaudz lielākais sermulis. Atšķirībā no zebiekstes, sermulim astes gals vienmēr ir tumšs, arī ziemā, kad tāpat kā zebiekstei, tā kažoks kļūst balts.
Zebieksti no 19. janvāra varēs aplūkot gada dzīvnieka stendā Dabas muzejā, kā arī jaunajā Latvijas zīdītāju ekspozīcijā, kas tiks atklāta pavasarī. Tāpat aicinām reģistrēt zebiekstu novērojumus vietnē www.dabasdati.lv un iekļaut gada dzīvnieku izglītojošos pasākumos un citās norisēs.
Gada dzīvnieka idejas vēsture
Gada dzīvnieks ir viena no ilgāk pastāvošajām mūsdienu vides izglītības aktivitātēm Dabas muzejā. Šogad aprit 22 gadi kopš iniciatīvas pirmsākumiem 2000. gadā.
Sākotnēji gada dzīvnieks pasludināts ar mērķi populārzinātniskā veidā stāstīt sabiedrībai par Latvijā aizsargājamām dzīvnieku sugām. Laika gaitā, aktivitātei iegūstot popularitāti, iniciatīvu uzņēmās arī dabas aizsardzības un interešu biedrības, izvirzot arī citus gada simbolus. Piemēram, Latvijas Ornitoloģijas biedrība nosaka gada putnu, Latvijas Entomoloģijas biedrība – gada kukaini un gada bezmugurkaulnieku. Tikušas izvirzītas nominācijas gada zivs, gada gliemezis u. c., turklāt ideju pārņēmušas arī Latvijas Mikologu biedrība ar gada sēni, Latvijas Dendrologu biedrība – gada koku, Latvijas Petroglifu centrs – gada ģeoloģisko objektu u. c. Daļa organizāciju nomināciju izvirza neregulāri, taču Dabas muzeja speciālisti to dara katru gadu janvāra sākumā, sadarbojoties ar Latvijas Valsts mežzinātnes institūtu „Silava”, Dabas aizsardzības pārvaldi, Pasaules Dabas Fondu, citām valsts institūcijām un biedrībām.
Pēdējos gados uzmanība pievērsta dzīvnieku, pamatā zīdītāju, sugām, kuru populācija Latvijā ir stabila un sugai nav piemērots aizsardzības statuss.
Gada dzīvnieks 2000–2022:
Gada dzīvnieks 2021 pelēkais zaķis un baltais zaķis
Gada dzīvnieks 2020 Eirāzijas bebrs
Gada dzīvnieks 2019 alnis
Gada dzīvnieks 2018 parastā vāvere
Gada dzīvnieks 2017 zutis
Gada dzīvnieks 2016 āpsis
Gada dzīvnieks 2015 meža cūka
Gada dzīvnieks 2014 pelēkais vilks
Gada dzīvnieks 2013 Eiropas purva bruņrupucis
Gada dzīvnieks 2012 gludenā čūska
Gada dzīvnieks 2011 Eiropas platausis
Gada dzīvnieks 2010 ūdrs
Gada dzīvnieks 2009 brūnais lācis
Gada dzīvnieks 2008 pelēkais ronis
Gada dzīvnieks 2007 smilšu krupis
Gada dzīvnieks 2006 lidvāvere
Gada dzīvnieks 2005 lielais susuris
Gada dzīvnieks 2004 cūkdelfīns
Gada dzīvnieks 2003 Eirāzijas lūsis
Gada dzīvnieks 2002 lielais torņgliemezis
Gada dzīvnieks 2001 ziemeļu upespērlene
Gada dzīvnieks 2000 dižā briežvabole
