Mitrenes ir visbiežāk redzētais ‘vēzītis’, jo sastopamas visos sauszemes biotopos, arī cilvēku mājokļos, malkas šķūņos un neskartākos, ēnainākos pagalma nostūros. Visticamāk tās izbiedējis, vai pats no tām reiz satrūcies ir katrs. Taču baidīties vai satraukties par savā ceļā sastaptu mitreni nav nekāda pamata. Tā vietā ieteikums tās pavērot un iepazīties tuvāk!
Latvijā līdz šim droši konstatētas 20 mitreņu sugas, taču pasaulē lēš, ka to kopējais skaits ir no 5000-7000 sugām. Pie mums biežāk sastopamās ir Armadillidium pulchellum, Ligidium hypnorum, Trichoniscus pusillus, Oniscus asellus, Trachelipus rathkii, Porcellio spinicornis un parastā mitrene P. scaber. No minētajām sešām biežāk sastopamajām sugām pēdējās četras var būt itin biežs viesis vannas istabā, tualetē, pagrabā, siltumnīcā vai malkas šķūnī – visur, kur kāda iemesla dēļ ir mitrs un slikti vēdināts. Mitrenes pašas par sevi nerada mitrus apstākļus, taču ir labs to indikators.
Mitrums ir viens no būtiskākajiem vides apstākļiem, kas nosaka mitreņu apdzīvoto vidi. Tas nepieciešams, lai mitrenes spētu elpot un uzņemt dzīvībai svarīgo skābekli. Kā jau visi vēžveidīgie organismi, tās elpo ar žaunām līdzīgiem veidojumiem, kas izskatās kā savdabīgas plāksnītes, piestiprinātas to vēdera apakšpusē. Mitrenes nemīl uzturēties saulainās vietās, tāpēc ir aktīvas galvenokārt naktī un krēslā. Turklāt tās kā jau detrīta jeb atmirušu augu atlieku ēdājas vieglāk sev rod pārtiku tur, kur ir paaugstināts mitrums, kas veicina augu sadalīšanos. Ne velti tām iemīļotas ir piemājas komposta kaudzes, kurās to līdzdalība palīdz pārvērts kompostu auglīgā augsnē.
Mitrenes apdzīvo gan mitrus un slapjus mežus, upju vai ūdenstilpju krastus, slapjas pļavas, zāļu purvus, arī kāpas un cilvēka radītas telpas, vidi. Katrai sugai ir savas iecienītākās dzīvotnes prasības, turklāt ir vairākas sugas, kurām būtiska ir kaļķaina augsne dzīves vietā vai lapkoku meži.
Dzīves ilgums tām ir vien divi līdz trīs gadi. Mitrenes ir šķirtdzimuma dzīvnieki. Mitreņu mātītes iznēsā olas paslēptas zem pirmajiem pieciem krūšu daļas posmiem, t.s. perējamā somā. Izšķiļoties mitrenes izskatās tāpat kā miniatūras pieaugušas mitrenes. Jaunām mitrenēm vēl nav attīstījies pēdējais kāju pāris, tās ir baltas un saritinājušās lodītēs. Pieaugusi mitrene top, kad ir divas reizes kopš dzimšanas nomainījusi ‘bruņas’ – savu cieto ārējo ķermeņa apvalku. Mitrenēm patīk uzturēties grupās.
Pēc ķermeņa uzbūves mitrenes var labi nošķirt no citiem organismiem pēc sekojošām pazīmēm: bruņām veidots ķermeņa ārējais skelets, kas sastāv no 7 krūšu daļas plāksnēm; pie katras no krūšu plāksnēm ir piestiprināts kāju pāris (kopā 14 kājas), divām īsām antenām jeb taustekļiem pie galvas. Vēders mitrenēm atrodas ‘pakaļgalā’ un sastāv no sīkāka izmēra bruņu plāksnītēm nekā krūšu daļā. Ķermeņa krāsojums ir brūni pelēcīgos toņos.
Mitrenēm ir nozīmīga loma augsnes barības ķēdēs un vielu apritē. Tās palīdz pārstrādāt galvenokārt pūstošas augu atliekas (taču mitros pagrabos un dārzos reizēm nesmādē arī svaigus dārzeņus un augļus). Savukārt mitrenes pašas ir barība vardēm, ciršļiem, simtkājiem un zirnekļiem. Bez tam mitrenēm piemīt spēja paciest smago metālu piesārņojumu, uzkrājot tos ķermenī, tādēļ tās mēdz izmantot kā smago metālu piesārņojuma novērtēšanas indikatorus. Tās nepārnēsā cilvēku un mājdzīvnieku slimību ierosinātājus.
Latvijas Entomoloģijas biedrība aicina šī gada laikā ielūkoties māju un pagalmu slēptuvēs, palūkoties zem akmens vai kritalas dabā un uzmeklēt savu mitreni. Nofotografē to vēlams gan no ķermeņa virspuses, gan apakšpuses, lai var labi saskatīt antenu posmus, krūšu posmus, vēdera galu, galvas formu un vēlams blakus kādam labi atpazīstamam priekšmetam izmēra novērtēšanai. Pieraksti dzīvotni, kurā mitreni atradi. Tas palīdzēs noteikt mitreņu sugas un vairos zināšanas par to izplatību Latvijā. Savus mitreņu novērojumus ar fotogrāfiju aicinām ievietot vietnē www.dabasdati.lv vai sūtot uz e-pastu: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.
