Publiskās atmiņas centra (Centrs) vēsturnieki 2022. gada februārī vērsās pie visām pašvaldībām, mudinot vietvaras mainīt komunistisko režīmu vai rusifikācijas politiku slavinošos ielu nosaukumus. Šī gada 2. augustā Centrs pašvaldībām nosūtīja vēstuli “Par Latvijas Republikas Satversmē noteiktā komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanas pienākuma īstenošanu un rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu”, kurā uzsvērts, ka par oficiāliem vietvārdiem būtu jāizvēlas tādi ģeogrāfisko objektu nosaukumi, kas iekļaujas latviskajā kultūrvidē, sekmē tās vērtību saglabāšanu un attīstību un atbilst labiem tikumiem. Arī 13. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija komunistiskā totalitārā režīma oficiālo vietvārdu lietā uzsvērusi, ka šobrīd būtu atbilstošs brīdis rūpīgi pārskatīt arī citu ielu nosaukumus, lai pārliecinātos, vai tādā veidā netiek slavinātas tās vēsturiskās personības, kas darbojušās padomju laikā un piedalījušās nacionālo ideju vai sabiedrības iznīcināšanā, padomju ideju propagandēšanā.
Savā 2. augusta vēstulē Centrs informē, ka Ogres novada pašvaldības administratīvajā teritorijā ir šādi komunistisko totalitāro režīmu vai rusifikāciju godinošie oficiālie vietvārdi:
-par darbību pret Latvijas Republikas neatkarību Padomju Krievijas klientvalsts Pētera Stučkas Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas terora laikā tiesātā nelegālās Latvijas Komunistiskās partijas revolucionāra, PSKP biedra no 1917. gada marta, Staļina okupācijas Tautas Saeimas locekļa, delegācijas, kura devās uz Maskavu pieprasīt Latvijas Republikas inkorporāciju Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā, dalībnieka, LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja vietnieka, LPSR Augstākās Padomes Prezidija locekļa līdz nāvei, Sociālistiskā Darba varoņa Andreja Upīša iela Ogrē;
-par darbību pret Latvijas Republiku tiesātā nelegālās Latvijas Komunistiskās partijas revolucionāra Leona Paegles iela Ogrē;
-Krievijas un PSRS selekcionāra Ivana Mičurina iela Ogrē;
-Krievijas dzejnieka un Krievijas impērijas militārpersonas Aleksandra Puškina vārdā nosauktā Puškina iela Lielvārdē, Ogres novads,
Pašvaldība pievienojas Centra secinājumam, ka Padomju okupācijas laikā visas PSRS teritorijā, t.sk. Latvijā, ielu nosaukumi apdzīvotās vietās tika piešķirti atbilstoši tā laika ideoloģiskajām prasībām – ielas tika nosauktas dažādu revolucionāru, PSRS valsts un komunistiskās partijas vadītāju, Sarkanās armijas vadoņu un varoņu vārdos u.tml.
Laika posmā no 1989. gada līdz 1992. gadam virknei Ogres ielu nosaukumi tika mainīti, piemēram, Revolūcijas iela pārsaukta par Brīvības ielu, Padomju prospekts par Mālkalnes prospektu, Oktobra prospekts par Grīvas prospektu, Pionieru iela par Skautu ielu, Sarkanarmijas prospekts par Jaunogres prospekts, A. Matrosova iela par Pulkveža Briežu ielu J. Jurgena iela – par Krasta aleju, A. Cinīša iela – par Loka ielu.
Ar Ogres novada pašvaldības domes 2022. gada 21. aprīļa lēmumu mainīts Jāņa Fabriciusa ielas nosaukums, piešķirot ielai Kārļa Kvanta ielas nosaukumu. J. Fabriciuss bija latviešu strēlnieks, Sarkanās armijas komisārs, kara un padomju politiskais darbinieks, pirmais komandieris Sarkanajā Armijā, kurš apbalvots ar četriem Sarkanā Karoga ordeņiem. Savukārt ar Ogres novada pašvaldības domes 2022. gada 28. aprīļa lēmumu un tā grozījumiem 2022. gada 26. maijā mainīts Ogres novada Ogresgala pagasta Ciemupes ciemā Pionieru ielas nosaukums, piešķirot ielai nosaukumu Celmlaužu iela.
Latvijas Republikas Satversmē noteikts – Latvijas tauta izcīnīja savu valsti Brīvības cīņās. Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, tāpēc Ogres novada pašvaldība uzskata, ka ir būtiski atcerēties un godināt Latvijas brīvības cīnītājus un citas personības, kas devušas nozīmīgu ieguldījumu Latvijas valstiskuma stiprināšanā.
Par Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti cīnījās Kureļa grupa – latviešu militārais formējums Otrā pasaules kara laikā. Tas tika izveidots 1944. gada jūlijā no Rīgas apriņķa aizsargiem ar oficiālu mērķi vācu atkāpšanās gadījumā aizstāvēt Daugavu starp Pļaviņām un Ķegumu un organizēt partizānu vienības padomju aizmugurē. Grupas vadība bija saistīta Latvijas Centrālo padomi (LCP) un bija iecerēts, ka tā varētu stāties jaunveidojamās Latvijas valdības rīcībā. Faktiski “Kurelieši” bija latviešu karavīru vienība Otrā pasaules kara laikā, kas cīnījās pret abām okupācijas varām – gan nacistisko Vāciju, gan Padomju savienību. “Mums ir jāsaglabā savas valsts varoņu piemiņa. Ja tautai iznicinās varoņus, iznicinās arī tautu,” skaidrojot par nepieciešamību mainīt nosaukumus tām ielām, kuras šobrīd ir nosauktas padomju okupācijas režīma ideologu vai Krievijas impērijas slavinātāju vārdos, uzsvēra Ogres novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Egils Helmanis.
1.Maija gatvi pārdēvē par Viļa Januma ielu
Godinot kureliešu piemiņu, deputāti nolēma mainīt 1. Maija gatves, Ogrē, nosaukumu, pārdēvējot to par Viļa Januma ielu.
Vilis Janums (1894. gada 7. janvāris – 1981. gada 6. augusts) bija Latvijas Bruņoto spēku un Latviešu leģiona virsnieks, Otrā pasaules kara laikā vadīja leģionāru 15. divīziju. Daugavas Vanagu dibinātājs un pirmais priekšnieks. Pulkvedis Vilis Janums LCP vajadzībām bija izstrādājis bruņojuma un apgādes plānu, kurā bija paredzēts apbruņot vairākus desmitus tūkstošu karavīru. Doma bija pasludināt Latvijas valdību, piesaistīt leģiona daļas, atjaunot Latvijas armiju un cīnīties pret PSRS okupācijas atgriešanos. Vilis Janums 1940. gada 11. maijā apbalvots ar Viestura ordeni (III šķira). Viestura ordenis ir Latvijas Republikas valsts apbalvojums, ko piešķir par sevišķiem militāriem nopelniem, t. sk. par sevišķiem nopelniem nacionālās pretošanās kustībā un valsts neatkarības aizstāvēšanā, kā arī valsts drošības un sabiedriskās kārtības uzturēšanā un nostiprināšanā, valsts robežas apsargāšanā, valsts bruņoto spēku veidošanā. Vilis Janums – pulkvedis, kurš Otrā pasaules kara izskaņā no drošas nāves paglāba gandrīz 1000 Latvijas karavīru.
Lielvārdē vairs nebūs Puškina ielas
Ar kurelieša vārdu turpmāk būs saistīta viena iela Lielvārdē. Deputāti nolēma mainīt Puškina ielas nosaukumu, piešķirot ielai Roberta Rubeņa vārdu.
Roberts Rubenis (dzimis 1917. gada 9. septembrī) bija Latvijas Bruņoto spēku leitnants, Latviešu leģionārs un Kureļa grupas bataljona komandieris. Kritis kaujā ar vāciešiem. Skolasbiedri viņu atceras kā ļoti nacionāli noskaņotu, dzīvespriecīgu cilvēku ar labām organizatora un vadītāja spējām. Viņš bija arī organizācijas “Latvijas vanagi” biedrs, bet no 1938. gada rudens līdz 1940. gada pavasarim dienēja Latvijas armijā. 1944. gada novembrī un decembrī notika nozīmīgākās Rubeņa bataljona cīņas ar vācu armijas un policijas vienībām. Kaujās smagi ievainoto R. Rubeni nogādāja mežsarga mājā, kuru bataljonam īsi pirms tam izdevās atkarot no tur esošās vācu armijas vienības. 1944. gada 18. novembra dienā leitnants R. Rubenis nomira. Leitnanta Roberta Rubeņa bataljons bija viena no ģenerāļa Jāņa Kureļa veidotās militārās vienības daļām, kas izcēlās ar to, ka nepadevās vācu karaspēkam un izrādīja sīvu pretošanos un notikušajās kaujās pie Rendas un Zlēkām iznīcināja ap 250 vācu karavīru.
Andreja Upīša ielas vietā Aleksandra Druviņa iela
Turpmāk Ogrē vairs nebūs Andreja Upīša ielas – ar domes lēmum tā ir pārdēvēta par Aleksandra Druviņa ielu.
Virsnieka vietnieks Aleksandrs Druviņš (dzimis 1911. gadā) pārņēma bataljona vadību pēc leitnanta Rubeņa nāves. Pašu A. Druviņu ievainoja 1944. gada 7. decembrī cīņās ar vāciešiem pie Vēveru mājām. Vidēji smagi sašauts kreisajā plecā (lode bija skārusi arī krūškurvi), viņš varēja pārvietoties tikai uz nestuvēm, tomēr nezaudēja samaņu un turpināja komandēt vienību. Pēc 9. decembra kaujām A. Druviņš ar apmēram 100 vīru lielu rubeniešu grupu nonāca Laidarāju mājās, no kurienes viņu ar trofejās iegūtu vācu vieglo automašīnu slepus nogādāja un ar viltotiem dokumentiem uzņēma (medmāsas piesardzības nolūkos pat pielīmēja viņam ūsas, lai neviens to nepazītu) Talsu slimnīcā. Pēc kara A. Druviņš dzīvoja Suntažos un strādāja par mācību daļas vadītāju Ogres meža tehnikumā un par darbu vadītāju Ogres starpkolhozu celtniecības organizācijā. Viņš mira 1977. gadā.
Leona Paegles vārdu dzēš brāļi Blaui
Ar domes lēmumu tiek mainīts nosaukums Leona Paegles ielai Ogrē – tā pārdēvēta par Brāļu Blauu ielu, tā godinot Latvijas brīvības cīnītāju piemiņu.
Blauu ģimene no Taurupes pagasta “Purgaiļiem” ir vienīgā, kurā ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvoti četri brāļi – Jānis (1880–1941), Roberts (1884–1937), Leopolds (1901–1943) un Eduards (1887–1941). Vēl nebūdami Latvijas Pagaidu valdības Bruņoto spēku rindās, brāļi Blaui atvairīja lielinieku uzbrukumu savām mājām. Kopīgi izcīnītā uzvara pamudināja četrus brāļus 1919. gada februāra beigās brīvprātīgi iestāties Latvijas Pagaidu valdības Bruņotajos spēkos 4. Valmieras kājnieku pulkā. Divi no viņiem – Jānis un Roberts – ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvoti par kauju 1919. gada 7. aprīlī Jaunlaicenes pagastā pie Rušķu mājām; tajā viņi sedza kaujas biedrus no 4. Valmieras kājnieku pulka 1. rotas, kuru bija ielencis un apšaudīja pretinieks, savukārt brāļiem Leopoldam un Eduardam ordenis piešķirts par 1919. gada 3. aprīļa kauju pie Jaunlaicenes skolas.
Jaunākais brālis Leopolds Blaus bija tikai 18 gadus vecs, kad piedalījās kaujā pie Jaunlaicenes skolas. Pēc Neatkarības kara viņš, ieguvis celtnieka profesiju, saimniekoja tēva mājās Taurupes pagastā. Padomju okupācijas gadā Leopolds strādāja par celtniecības daļas brigadieri Izglītības tautas komisariātā, tomēr 1941. gada 25. februārī padomju vara viņu arestēja un piesprieda 10 gadu ieslodzījumu labošanas darbu nometnēs. Leopolds Blaus mira apcietinājumā Karagandas apgabalā 1943. gada 21. martā.
Otrs jaunākais brālis Blauu četrotnē bija Eduards, kurš ieguva augstāko izglītību, absolvējot Austrumu institūtu Maskavā. Pēc atvaļināšanas no Latvijas armijas Eduards Blaus strādāja gan dzelzceļa nozarē, gan celtniecībā, vadot būvdarbus dažādos celtniecības uzņēmumos. 1927. gadā Eduards uzsāka jurisprudences studijas Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, tomēr studijas nepabeidza. Arī Eduardu Blauu – līdzīgi kā viņa brāļus Leopoldu un Jāni – padomju vara apcietināja 1941. gadā. Eduards Blaus mira Čkalovas apgabala Soliļeckas cietuma slimnīcā 1941. gada 4. augustā.
Roberts Blaus vienīgais no četriem brāļiem dzīves laikā izveidoja militāro karjeru. No 1905. līdz 1907. gadam viņš dienēja Krievijas impērijas armijā, bet slimības dēļ tika atvaļināts. No Latvijas armijas Robertu Blauu atvaļināja 1921. gadā. Pēc tam viņš kļuva par kokrūpnieku Rīgā, tomēr, sapratis, ka kokrūpniecība nav viņa dzīves aicinājums, 1926. gadā atgriezās militārajā karjerā Latvijas armijā, kur palika līdz savai nāvei 1937. gadā.
Vecākais no brāļiem – Jānis Blaus – pēc Aleksandra ģimnāzijas beigšanas studēja arhitektūru Rīgas Politehniskajā institūtā. 1919. gada augustā Jāni Blauu iecēla par Latvijas armijas satiksmes būvniecības nodaļas priekšnieku, bet pēc atvaļināšanas no armijas 1921. gada 1. jūnijā viņš strādāja par inženieri dažādās valsts iestādēs. Vēlāk Jānis Blaus vadīja savu būvniecības biroju Rīgā. Padomju okupācijas gadā viņš strādāja par vecāko arhitektu Dzelzceļu pārvaldes projektēšanas daļā, bet 1941. gada 25. februārī padomju vara Jāni Blauu apcietināja un piesprieda viņam nāvessodu. Neraugoties uz to, ka piespriestais sods tika mainīts, 1941. gada 22. jūnijā padomju vara Jāni Blauu Rīgas Centrālcietumā nošāva.
Ogrē būs Pētera Aulmaņa iela
Godinot mākslinieka, ogrēnieša Pētera Aulmaņa piemiņu, deputāti nolēma Mičurina ielu Ogrē pārdēvēt par Pētera Aulmaņa ielu.
Pēteris Aulmanis (02.09.1942. – 10.11.2016.) ir Ogres Mākslas skolas dibinātājs un ilggadējs šīs izglītības iestādes vadītājs. Par ieguldījumu Ogres Mākslas skolas izaugsmē un kultūras dzīves attīstībā Ogres novadā ar Ogres novada pašvaldības domes 2014. gada 13. novembrī P. Aulmanim piešķirts augstākais pašvaldības apbalvojums – tituls “Ogres Goda pilsonis”.
P. Aulmanis ir cilvēks, kurš pacietīgi un neatlaidīgi īstenojis ieceri izveidot Ogrē mākslas skolu. 1985. gadā viņš meklēja telpas skolas izveidei. Dzīvojamās ēkas Tīnūžu ielā 7, 10. stāvā tika ierīkota mākslas studija, paralēli nodarbības notika Grīvas prospektā 9.
Tagadējās skolas telpās Brīvības ielā 11, Ogrē, mākslas skola ievācās 1991. gadā, kur bija atvēlētas telpas 2. un 3. stāvā. Vēlāk mākslas skola pārņēma arī pārējās telpas.
2007. gada vasarā noslēdzās vērienīgi ēkas renovācijas darbi privātās partnerības projekta ietvaros – skola ieguvusi jaunu veidolu, ir pieejama cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Gadu gaitā skolai izveidoti kontakti visā pasaulē. Katrs jauns mācību gads mākslas skolas audzēkņiem un pedagogiem ļāvis sasniegt aizvien jaunas virsotnes, kļūstot pamanītiem ne tikai Ogrē un Latvijā, bet arī citur pasaulē.
Kā uzsvēra Pēteris Aulmanis, mākslas skolas izveidošanas primārais mērķis nekad nav bijis veidot profesionālus māksliniekus, bet gan ļaut cilvēkam sevi attīstīt, bagātināt, un tieši šim mērķim kalpo pašreizējās Ogres Mūzikas un mākslas skola, kas ieņem nozīmīgu vietu visas Ogres novada kultūras dzīvē un daudziem tās audzēkņiem paver ceļu uz profesionālās mākslas pasauli.
