Ar jaunu rubriku «Ogres Vēstis Viesiem» atver novada vēstures lappusi. Materiāli top sadarbībā ar Ogres novada muzeja profesionāļiem. Tajos vēstīsim par novada pagātnē nozīmīgiem cilvēkiem, notikumiem un vietām. Šī būs tava vēstures krātuve tavā avīzē. Izstāžu zāle pastkastē un preses kioskā. Pirmā publikācija tiek veltīta izcilajam būvinženierim Rūdolfam Brencēnam. Pirmdien kopš viņa dzimšanas aprit 140 gadu. Savā darba mūžā viņš ir būvējis tiltus un šosejas, dzelzceļa pārvadus un slūžas, fortifikācijas būves armijas vajadzībām, vadījis Latvijas upju izpēti un, starp citu, – arī lieliski paukojies. Taču labā dzīve brīvajā Latvijā beidzās, un līdz ar padomju varas ienākšanu Rūdolfa Brencēna ģimenes dzīvesstāstā sākās traģisks posms. Kā jau lielākajā daļā latviešu ģimeņu.
Būvinženieris Rūdolfs Brencēns dzimis 1882. gada 19. septembrī Rīgas apriņķa Madlienas pagasta Lielās muižas (Essenhof) «Būmaņos» kā vidējais no trim dēliem zemnieka un amatnieka Andreja Brencēna otrajā laulībā ar Annu Pūriņu.
Rūdolfa tēva pirmā sieva bija mirusi. Vecāki laulāti 1877. gada 29. novembrī Madlienas baznīcā. Zīmīgs ir fakts, ka dēlu profesiju izvēli noteica tēva uzņēmīgums – papildus lauksaimniecībai viņš nodarbojies arī ar būvniecību, ko bija iemācījies no draudzes skolotāja, ērģelnieka Kārļa Frīdriha Hūna (1799–1876). Brencēnu un Hūnu ģimenes bija labi pazīstamas.
Rūdolfu Madlienas baznīcā kristīja pēdējais šīs draudzes vācu tautības mācītājs Roberts Heinrihs Kristofs Šrēders (1844–1905). Rūdolfa paraugs un skolotājs bija vecākais brālis Kārlis Eduards (1879–1951), kurš vēlāk kļuva par pazīstamu gleznotāju. Saglabājušās atmiņas par to, ka tēvs Andrejs uzstāja, lai dēli turpinātu saimniecības vadīšanu, jo prestižajām Rīgas skolām trūka naudas. Rūdolfs Brencēns atcerējās, ka bērnībā gājis ganos un palīdzējis vecākiem mājas darbos. Pēc mājmācības turpināja izglītību Madlienas draudzes skolā pie skolotājiem Eduarda Paula Neilanda un brālēna Kārļa Brencēna. Par draudzes skolotāju Neilandu Rūdolfs atceras: «Neaizmirstamā piemiņā palicis sirmais skolotājs Neulandts, kurš kā audzinātājs un ierosinātājs mūs, zēnus, veda pie gara gaismas avotiem gan savās ticības mācības stundās, gan ārpus tām.»
Pēc draudzes skolas beigšanas 1896. gadā R. Brencēns, brāļa Kārļa mudināts, iestājās Rīgas reālskolā. Lai iekļūtu tolaik tik prestižajā mācību iestādē, bija jāiztur liela konkurence. 1902. gadā 20 gadu vecumā Rūdolfs pabeidza reālskolu un iestājās Rīgas Politehniskajā institūtā, Būvinženieru nodaļā, kuru pabeidza 1915. gadā. Reālskolas laikā un augstskolas pirmajos kursos R. Brencēns strādāja par privātskolotāju. Sākot ar 2. kursu, viņš piedalījās vasaras prakses darbos uz Rjazaņas–Urālu ceļa, pie Tvercas un Volgas upju izpētes darbiem, Pēterburgas apgabala Ūdensceļu valdē vadīja Susējas upes regulēšanas darbus. Vairākas vasaras R. Brencēns strādājis par mērnieku Ērgļos, Sāmsalā, Gulbenē, Kabilē. Vienu gadu strādājis Kauņas cietokšņa Inženieru pārvaldē, vadot šoseju būves un izpildot dažādus fortifikācijas darbus.
Pirmā pasaules kara laikā mobilizēts, dienēja Ziemeļu frontes Hidrotehnisko darbu pārvaldē. Strādāja par darbu vadītāju Ostrovas pozīciju būvniecībā (šaursliežu un šoseju ceļu, tiltu būve pār Rītupi) līdz 1915. gada martam. Tad komandēts uz 43. armijas korpusa štābu Ziemeļu frontē. No 1915. gada marta līdz vācu uzbrukumam Rīgai R. Brencēns vadīja fortifikācijas darbus Ķemeru, Bļodnieku un Slokas pozīcijās; tilta būvi pār Babītes ezeru; ceļu darbus rajonā starp Jūrmalu un Jelgavas šoseju frontē Olaine–Ragaciems; hidrotehniskos darbus slūžās pie Čaukciema, kā arī citus inženiertehniskos darbus Rīgas frontē. Apbalvots ar Krievijas Impērijas Sv. Jura krustu un citiem ordeņiem.
Vāciešiem ieņemot Rīgu, 1917. gada 1. septembrī R. Brencēns evakuējies uz Saara-Mentzen muižu, kur vadīja ceļu būves darbus un tilta būvi pār Melnupi. Kad vācieši okupēja Vidzemi, 1918. gada 24. februārī viņš evakuējās uz Pleskavu, kur krita gūstā. Pēc atbrīvošanas 1918. gada 10. martā atgriezās Rīgā. Okupācijas laikā līdz Latvijas pagaidu valdības nodibināšanai sāka nopostītās saimniecības atjaunošanas darbus savās lauku mājās «Būmaņos». Vēlāk iestājās pagaidu valdības Zemkopības ministrijas Meliorācijas nodaļas dienestā, bija Latvijas upju regulēšanas darbu vadītājs. 1919. gadā iestājās jaunajos Latvijas armijas spēkos, palika dienestā līdz pat Bermonta uzbrukuma likvidēšanai. 1922. gadā R. Brencēnam kā Neatkarības kara dalībniekam piešķīra Kastrānes dzirnavas Mazās Juglas krastā (tagad Suntažu pagastā) ar izmaksu Valsts Zemes bankai. Rūdolfa jaunākais dēls Oļģerts atcerējās, ka jau 1920. gadā ūdensceļu un upju bagarēšanas nozarē pieredzējušais Rūdolfs nomāja Kastrānes dzirnavas no saimnieka, kuram interesēja tikai peļņa. Vēlāk, 1935. gadā, R. Brencēns kopā ar dēliem modernizēja iekārtas, nopērkot Šveices «Bīlera» ražojuma mašīnas. Modernizācijas darbi iedzinuši ģimeni parādos, kas gan vēlāk atmaksājušies.
Pēc demobilizācijas 1920. gada maijā R. Brencēns iestājies Satiksmes ministrijas Ūdens ceļu direkcijā, kur kā Ģeodēziskās daļas vadītājs pārzinājis Latvijas upju izpētes darbus. Pēc direkcijas likvidēšanas 1921. gada 21. jūlijā pārgājis uz Zemkopības ministrijas Zemju departamenta Kultūrtehnisko nodaļu, kur pieņemts darbā par vecāko inženieri ar algu 5760 rubļu mēnesī. Kultūrtehniskais departaments kļuva par R. Brencēna pamatdarbu vismaz līdz 20. gadu beigām. Ap 1925. gadu R. Brencēns bija Kultūrtehniskās daļas vadītāja vietnieks. 1925. gadā iecelts par Ropažu pagasta Zemes vērtēšanas komisijas priekšsēdētāju, Zemes vērtēšanas daļas virstaksatoru. 1937.–1940. gadā bija Bagaru ekspluatācijas darbu vadītājs vecākā inženiera amatā Rīgā.
Rūdolfs Brencēns bija korporācijas «Talavija» (dibināta 1900. gadā Rīgā, piedaloties Rīgas Politehniskā institūta latviešu studentiem) filistrs. Savās atmiņās korporācijas 25 gadu jubilejas albumā viņš atcerējās, ka Tartu dibināto korporāciju filistri lielākoties bijuši reālskolu skolotāji, tādēļ nav brīnums, ka, studējot Politehniskajā institūtā, Rūdolfs 1902. gadā iestājās latviskajā korporācijā «Talavija». Korporācijā pildīja magister paucandi (paukošanas maģistra) amatu, nolasījis divus referātus «Par latviešu ieceļošanu» un «Somu dekoratīvā māksla», kas liecina par plašajām, vispārējām interesēm.
Precējies ar Augusti Karolīnu Aleksandru Iļkēnu. Sieva arī dzimusi Madlienas pagastā 1890. gada 14. septembrī, bijusi mājsaimniece, mirusi Stokholmā 78 gadu vecumā. Viņiem bija divi dēli – Viesturs (dz. 1915. g., nogalināts Vorkutā) un Oļģerts Kārlis (1917–1982). Viesturs mācījies Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā un 1933. gadā iestājies LU Mehānikas fakultātē, kur studējis inženierzinātnes. Jaunākais dēls Oļģerts pabeidza Rīgas pilsētas 2. ģimnāziju un 1936. gadā iestājās LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, studējis tieslietas. Abi dēli, visticamāk, mācības augstskolā Latvijā tā arī nepabeidza.
Rūdolfa Brencēna ģimenes dzīvesstāsta traģiskākais posms sākās pēc Latvijas okupācijas. Ņemot vērā, ka R. Brencēns vienmēr bija saticīgs ar strādniekiem, komunistu vara, kas nacionalizēja Kastrānes dzirnavas, ļāva viņam tajās palikt un strādāt. Vecākais dēls Viesturs, kurš bija sabiedriski aktīvs (iespējams, «Pērkoņkrusta» organizācijas biedrs), tika apcietināts un deportēts.
Vācu okupācijas laikā 1941. gadā dzirnavas palika vācu ģenerālkomisariāta rīcībā. Tās apsaimniekot tika uzdots R. Brencēnam, viņa jaunākajam dēlam Oļģertam un melderim (dzirnavniekam) A. Markovskim. Oļģerts līdzās studijām augstskolā apmeklēja bijušā Amatniecības kameras Melderu sekcijas vadītāja Vilhelma Kukaiņa melderu kursus. 1944. gadā viņš izturēja pārbaudījumu un ieguva meldermeistara grādu. Ap šo laiku par Kastrānes dzirnavu vadītāju kļuva Oļģerts.
R. Brencēna sieva strādāja Latviešu leģiona slimnīcā. Tuvojoties Sarkanajai armijai, 1944. gadā viņa evakuēta uz Vāciju. Dēls Oļģerts 1944. gadā devās uz Kurzemi. Ar zvejnieka laivu viņam izdevās nokļūt Zviedrijā, kur vēlāk ieradās arī māte. Spriežot pēc sludinājuma presē, R. Brencēna sieva vēl cerēja atrast savu vecāko dēlu. Dzīvodams emigrācijā, Oļģerts iestājās korporācijā «Talavija» Zviedrijas kopā, Stokholmā kļuva par inženieri un bija viens no Latviešu un Inženieru biedrības biedriem.
Savukārt Rūdolfs kara beigās izlēma palikt dzimtenē, cerēdams sastapt vecāko dēlu, kurš tobrīd jau bija miris. Pēc dzirnavu nacionalizācijas bijušajam saimniekam vairs neatļāva tajās palikt un turpināt darbu. Rūdolfs Brencēns aizgāja mūžībā 1966. gadā 84 gadu vecumā.
Raksts tapis Ogres Vēstis visiem sadarbībā ar Ogres Vēstures un mākslas muzeju.
Autore – Mg. hist. Anastasija Smirnova, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs
Preses materiālu sagatavoja Inga Zviebule, Ogres Vēstures un mākslas muzeja sabiedrisko attiecību speciāliste
