– Nauri, tavs vārds vienmēr ir saistījies tikai ar vienu sporta veidu – orientēšanos. Vai tu interesējies arī par citiem sportiem?
– Nav tik traki, mani interesē arī citi sporta veidi. Piemēram, slēpošana, bet tā jau pati par sevi, jo piederas arī pie orientēšanās sporta. Riteņbraukšana arī, bet nedaudz mazākā mērā, jo tās sezona, tāpat kā orientēšanās sportam, ir vasarā. Skolas laikā mani interesēja visi sporta veidi. Piemēram, atceros, kā kopā ar klasesbiedriem spēlējām futbolu novada turnīros.
– Ja runājam par orientēšanās sportu, tad es atceros, kā tevi, kad tu vēl biji skolas vecuma puika, tavs tēvs no Ķeguma veda uz sacensībām «Reljefs» Ogrē. Es neko neesmu sajaucis?
– Nē, viss ir pareizi. Tā arī tas mans orientēšanās ceļš sākās, ka mans tēvs, kurš strādāja «Latvijas valsts mežos», tur iepazinās ar šo sporta veidu. Tas bija viņš, kurš izdomāja, ka šajā sportā varētu iesaistīt mani. Tā es sāku trenēties – uzreiz to darīju Ogrē un pie Ivetas [treneres Ivetas Holcmanes – aut.]. Protams, viņš mani šajā procesā arī ļoti atbalstīja – vadāja uz mačiem u. tml.
– Cik gadu vecumā tad sākās tavs orientierista ceļš?
– Iznāk, ka man tad bija astoņi gadi. Tieši sāku mācīties 2. klasē.
– Cik gadu tev tagad?
– Tagad man ir 30 gadu.
– Iznāk, ka orientēšanās sportā tu esi ilgu laiku, jau 22 gadus?
– Jā, tā iznāk…
– Kādi bija tavi augstākie sasniegumi kā sportistam? Lai gan nav noslēpums, ka tu vēl joprojām reizēm paņem kompasu un karti, lai stātos uz starta līnijas?
– Jā, reizēm vēl startēju, bet tagad mana galvenā prioritāte tomēr ir jauno orientieristu trenēšana. Es daru visu, lai maniem audzēkņiem sacensību dienā viss būtu skaidrs un saprotams. Mani labākie sasniegumi? Droši vien jāpiemin Eiropas ziemas orientēšanās čempionāta stafetē izcīnītā 7. vieta pieaugušo konkurencē. Ļoti veiksmīgs starts padevās pasaules skolēnu čempionātā Slovākijā, kur mēs kā komanda, kurā kopā ar mani bija ogrēnieši Raivo Kivlenieks un Mikus Zvirbulis, bijām pirmie, bet individuāli es biju astotais labākais. Ziemas orientēšanās sportā dažas reizes esmu kļuvis par Latvijas čempionu pieaugušo grupā.
– Es tevi tagad intervēju arī tāpēc, ka tu tikko kā saņēmi Latvijas Orientēšanās federācijas (LOF) balvu nominācijā «Gada treneris». Kā tu to komentētu, vai jūties pelnījis?
– Vai pelnīti? Es arī balvas pasniegšanas ceremonijā tieši tā teicu, ka uzskatu, ka šo balvu esmu saņēmis nedaudz tā kā avansā, jo mani audzēkņi vēl nestartē pieaugušo konkurencē. Vēl nevienu tādu neesmu izaudzinājis. Sava darba rezultātus tikai tad pa īstam varēšu novērtēt, kad mani audzēkņi sacentīsies ar Elites klases meistariem. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka šis gads mums tiešām bija veiksmīgs. Audris Odo Vītoliņš un Renārs Grasis Eiropas jauniešu ziemas orientēšanās čempionātā Somijā stafetē izcīnīja 3. vietu. Individuāli viņiem 4. un 6. vieta. Es pats šajās sacensībās biju viens no diviem Latvijas izlases treneriem. LOF valde tā izlēma, ka balvu pasniegs man, es varu tikai pateikties par šo pagodinājumu.
– Tu esi ķegumietis. Vai tā ir sagadīšanās, ka tevis pieminētais Renārs Grasis arī ir no Ķeguma, tāpat arī viņa vienaudzis Lūkass Siliņš, kurš arī ir ļoti labs orientierists? Tagad pamanīju, ka starp Ogres orientieristiem parādījusies vēl pavisam maza meitenīte – Renāte Grase.
– Jā, Renāte ir Renāra māsa, bet starp jaunākajiem orientieristiem no Ķeguma vēl ir arī Artūrs Jānis Krastiņš. Atzīšos, ka tas, ka ķegumieši izvēlas orientēšanās sportu, ir saistīts ar mani. Kad sāku strādāt Ogres novada Sporta centrā, jau nākamajā gadā es Ķeguma vidusskolā atvēru orientēšanās pulciņu. To es darīju tādēļ, lai mūsu novadā vairāk cilvēku ieinteresētu par šo sporta veidu. Varu pajokot, ka gan Renāru, gan Lūkasu es savācu Ķeguma skeitparkā. Viņi tur tiešām sēdēja, kad ar zēniem uzsāku sarunu par sportu.
– Orientēšanās nav olimpiskais sporta veids, diez vai tas tāds kādreiz būs. Kāpēc ar to būtu jānodarbojas? Ko tas dod?
– Tam, ka tas nav olimpiskais sporta veids, manuprāt, ir daudz plusu. Piemēram, lielāks uzsvars ir uz sporta pamatvērtībām. Konkurence mūsu sacensībās ir diezgan godīga, nav iesaistīti milzīgi finanšu līdzekļi, bet tajā pašā laikā arī orientēšanās sportā ir profesionāļi. Ko dod šis sporta veids? Orientēšanās attīsta sportistu prātu, trenē viņu izturību. Sportošana notiek svaigā gaisā, tā dod pozitīvas emocijas. Interesanti ir tas, ka distancē orientierists cīnās ar sevi, bet tikai finišā uzzina, vai ir uzvarējis arī citus.
Ritvars Raits, Ogres Vēstis Visiem
