1)savu jūtu atklātu izpausmi,
2)personisko un savstarpējo problēmu apspriešanu.
Līdzatkarīgās attiecībās nav atklātu sarunu, tur pastāv manipulācijas un slēpta emocionāla vardarbība.
Līdzatkarība ir bīstama ar to, ka līdzatkarīgs cilvēks nespēj kritiski izvērtēt savu stāvokli un savu problēmu bieži neatzīst. Ārēji līdzatkarīga uzvedība izpaužas pārmēru lielā aprūpē un raizēs par otru cilvēku. Līdzatkarīgais burtiski aizmirst par sevi – domājot tikai par partnera labklājību. Pie kam, šādas rūpes kļūst par dzīves jēgu. Tādēļ līdzatkarība slikti ietekmē abas puses – gan līdzatkarīgo, gan līdzatkarības objektu.
Cilvēki, kuri ir tendēti uz līdzatkarīgu uzvedību, cieš no iekšējiem kompleksiem un nepārliecības par sevi. Pārmēru lielas rūpes par partneri kļūst par līdzatkarīgā pašapliecināšanās veidu. Tas kļūst par veidu, kādā celt savu vērtību. Tādiem cilvēkiem šķiet, ka mīlestība ir jānopelna.
Līdzatkarīgam cilvēkam ir grūti norobežot savu “es” no otra cilvēka “es”: problēmas, vēlmes, sapņi un rūpes – abiem viss ir kopējs. Viņiem ir raksturīgs alturisms, cenšanās palīdzēt tuvajiem un glābt apkārtējos, kas kaitē paša labklājībai. Līdzatkarīgajam par normu kļūst dzīvot pastāvīgās ciešanās, bailēs un sāpēs.
Var likties – tāda uzvedība, kas kaitē pašam, ir neloģiska un pašam cilvēkam sagādā tikai diskomfortu; tomēr līdzatkarīgās attiecības ar gadiem kļūst aizvien ciešākas. Kādēļ?
Ar gadiem tādi cilvēki šādās attiecībās kļūst arvien atkarīgāki viens no otra, neapzināti tiecas pēc harmonijas dzīvē un nevēlas pārtraukt attiecības, baidoties no nezināmā. Un, pat tad, ja attiecības tiek pārtrauktas, viņi atrod sev tādus pašus partnerus, lai atkal būvētu līdzatkarīgas attiecības.
Tas ir bīstami, jo partneri pārstāj just paši sevi kā personību ar savām tiesībām, pienākumiem, jūtām un vēlmēm. Attiecībās notiek nepārtraukta cīņa par varu, manipulācijas un kontrole.
Tādā veidā padziļinās viena partnera atkarība, bet līdzatkarīgais partneris pārstāj dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Attiecības kļūst mokošas abām pusēm, bet iziet no šādas situācijas un saglabāt ģimeni ir ļoti grūti.
Ko darīt?
Vingrinājums:
Lai labi justos pats cilvēks (un nevis tikai apkārtējie), ir nepieciešams pavisam maz.
Ir jāzina, ko tu gribi, kā arī – kur to var dabūt. Un, tam nebūt nav nepieciešams zināt visu par to, no kā sastāv visa pasaule. Pietiks, ja labi sapratīsi sevi un mācēsi just: no kā tev ir labi, bet no kā tev ir slikti. Citiem vārdiem runājot, ir jāpaplašina sava apziņa. Apziņas paplašināšana ir cieši saistīta ar sajūtām, jeb jūtīgumu: tieši sajūtu orgāni piegādā mums informāciju ar apkārtējo pasauli, kā arī par mūsu reakcijām uz to.
Sekojošais vingrinājums ir tas, ar ko būtu jāsāk iepazīt un saprast sevi, ja līdz šim savām sajūtām cilvēks nav pievērsis uzmanību. Vingrinājuma jēga ir sekojoša: lai sakārtotu attiecības ar Otru, ir skaidri jāsaprot, kur ir tavas robežas, kas tev ir labi, bet kas slikti.
Atlicini sev brīvu laiku – vienu stundu – uz aizej uz …. lielu audumu veikalu. Jā, tu nepārklausījies, audumu veikals.
Jo lielāka izvēle veikalā, jo labāk. Pie tam, ir nepieciešams tāds veikals, kur auduma paraugus drīkst taustīt ar rokām tik, cik cilvēks vēlas. Atvēli sev laiku un lēnu staigā gar audumiem un iepazīsties ar tiem ar taustes palīdzību. Vislabāk būs, ja varēsi aizvērt acis, jo audumu nevajag vērtēt pēc tā skaistuma, kvalitātes, cenas vai sezonas aktualitātēm.
Vienkārši ieklausies savās taktilajās, jeb taustes sajūtās. Vai taviem pirkstiem ir, vai nav patīkami pieskarties šim audumam? Vai tev ir vēlme tajā ietīties, vai nav? Neskaties uz audumu, kamēr neesi radījis par to iespaidu ar taustes palīdzību. Neskaties, cik tas maksā un kā šo audumu sauc. Vienkārši pieskaries.
Pēc pusstundas sastādi pašu patīkamāko top 10 audumu sarakstu. Pacenties sameklēt jūtīgas atbildes – kādēļ tieši šis audums. Kādēļ tieši šādā secībā? Piemēram: tas ir maigs, tas viegls, šajā ir vēlme ietīties, šo lieku pašās beigās, jo tas ir patīkams, bet smagāks par citiem.
Palīdzēs tādi īpašības vārdi, kas pat nebūs “piemēroti”- šis audums ir mīlīgs, bet tas – auksts, bet šis itkā jaukts.
Ļauj, lai tavs jūtīgums vada tavu izvēli.
Tevi dzīvē gaida vēl daudz atklājumu.
Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!
Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet
Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)
Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.
Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.
Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.
