I.Vingrinājums ES, jeb "Skenēšana"
Vispirms - vingrinājums, kas kalpos kā atbalsts sevis izpētē. Tas paaugstina kopējo apzināšanās līmeni – par sevi.
Kad runājam par diskomfortu attiecībās, kuras mēs nez kāpēc nespējam mainīt uz labo pusi, tad runa ir par atkarīgām/līdzatkarīgām attiecībām, kur iederas vārdi "robežas", "diskomforts","distance", "saplūšana".

Atkarīga/līdzatkarīga uzvedība attiecībās nozīmē vāju priekšstatu par robežām (savām un svešām), zemu jūtīgumu pret diskomfortu, nepietiekamu (šī paša iemesla dēļ) prasmi noturēt rāmjos distanci (gan fizisku, gan emocionālu), un kā sekas - saplūšana (gan attiecībās ar sevi, gan ar pasauli). Zema jebkuru lietu izšķirtspēja. Kuru lietu – tu jautāsi? Te aplis noslēdzas, un mēs atkal attopamies pie vārds "robežas".

Lai atjaunotu savu jūtīgumu, lūk, sekojošs vingrinājums:
"Skenēšana"
Tā variācijas ir gana populāras un radušās, iespējams, no austrumu meditācijām. Īpaši labi šis vingrinājums padodas, ja cilvēks to dara viens. Vingrinājums ir pavisam vienkāršs un ilgst 5-10 minūtes.
Atsēdies, ērti iekārtojies un aizver acis. Rokas un kājas labāk nekrustot, bet pēdām būtu pilnībā jāpieskaras zemei. Vislabāk – basām kājām. Pamanot savu elpu, ar uzmanīgu iekšēju skatienu pārej pāri savam ķermenim – no augšas līdz apakšai. Tas līdzinās skenēšanas procesam: uzmanība pārvietojas vienmērīgi, nesteidzoties, centimetru aiz centimetra.

Savas sajūtas nevērtējam. Vienkārši tās pamanām. Vispamanāmākās parasti ir atbalsta zona: mugura, gurni, pēdas, rokas. Pamani, kā ķermenis balstās uz krēsla un grīdas. Uzmanīgi satiecies ar savām sajūtām sejā: piere, uzacis, nāsis (kā caur tām ieiet un iziet gaiss), mute, vaigi. Ja sajūtas ķermenī mainās tajā mirklī, līdz ko tās pamani – pamani arī to un ej tālāk. Kakls, rīkle (kas bieži ir saspringusi), mugura... Tā noskenē visu ķermeni. Ja pamani spriedzi vai jebkuru citu sajūtu (siltumu, spiedienu, trīcēšanu, aukstumu, smagumu), gluži vienkārši atdod tam daļiņu no savas uzmanības un ej tālāk. Ja pamani, ka kāda ķermeņa daļa nekā nejūt, tad pakustini to – jūtīgums atgriezīsies. Pēdējās būs pēdas: pēdas var nedaudz pakustināt. Pamani grīdas "parādīšanos", kad esi kontaktā ar savām pēdām.Vēlreiz pārskrien ar iekšēju skatienu pāri ķermenim, tad lēnām atgriezies un atver acis.
Šis vingrinājums palīdz arī trauksmes un stresa gadījumā, vai ja kaut kas jāizvēlas vai jādomā: ko es gribu. Un, protams - ja runājam par robežām. Jo, kā gan var pastāvēt robežas bez jūtīguma? Ja ir nepieciešams ātri nomierināties un tev ir tikai piecas minūtes laiks, arī tad šis vingrinājums palīdzēs.

II. Vingrinājums TU, jeb "Satikšanās"
Šis vingrinājums ir paredzēts jūtīguma atgriešanai un apzinātības paplašināšanai attiecībās. Tas var noderēt un sniegt negaidītus rezultātus, ja neesi apmierināts ar savām sajūtām darba vai mācību kolektīvā, ja nesen esi nomainījis darba/mācību vietu un jaunajos cilvēkos jūties saspringts un nepārliecināts. Ja gluži vienkārši bieži nejūties savā vietā – kad tev ir nepieciešams pavadīt laiku nepazīstamu cilvēku vidū un tu nezini, ar ko sākt. Tāpat šo vingrinājumu tu vari izmēģināt vingrinājumu ballītē, kur nevedas sarunas, vai vienkārši ir iestājusies pauze.
Vispirms atceries iepriekšējo "skenēšanas" vingrinājumu.

Atsēdies, ērti iekārtojies un ieklausies savā ķermenī. Lēnu un neuzkrītoši virzi savu skatienu no cilvēka uz cilvēku, nenovirzot uzmanību arī no savām sajūtām. Skatoties uz vienu cilvēku, tu krūtīs sajutīsi siltumu.Paskatoties uz kādu citu, sažņaudzas kakls. Nejauši sastopies ar skatieniem ar trešo, un kaut kas kaut kur ieduras. Bet vēl kāda cita cilvēka skatiens sasilda un satrauc, tu sajūti pats savu pulsu ausīs vai locītavās. Pēti cilvēkus un nedomā. Pajautā ķermenim, kā tas pret viņiem attiecas. Kad šādā veidā iekšēji esi ar tiem iepazinies, izvēlies vienu, uz kuru ķermenis reaģē vispatīkamākajā veidā. Uz kuru cilvēku vērstās reakcijas tev patīk visvairāk? Vēlreiz paskaties uz šo cilvēku un pamēģini atrast sevī kaut ko pavisam vienkāršu, ko tu gribētu viņam pateikt vai pajautāt. Ja tev šī frāze vai šis jautājums patīk, pieej pie šī cilvēka un iesāc ar viņu sarunu...

III. Vingrinājums MĒS, jeb "Attiecības"
Cilvēki bieži nav apmierināti ar savām attiecībām. Šī ir otra svarīgākā neapmierinātība. Pirmo neapmierinātību pievieno pats. Tā noteikti būs saistīta ar tavām vēlmēm.
Ja es nezinu, ko es gribu, tad tas nozīmē, ka es:
1) pirmkārt, nemāku uz savu sajūtu fona izdalīt vienu vadošo sajūtu,
- kas nozīmē to, ka nespēju skaidri atpazīt savu aktuālo vēlmi;
2) otrkārt, tas nozīmē, ka uz ārējās pasaules fona es nemāku atdalīt to, kas man būtu piemērots, lai es gūtu apmierinātību un baudu,
- kas nozīmē, kas esmu saplūdis,
- kas, savukārt, nozīmē arī sava veida neskaidras un izplūdušas robežas. 

Šī vingrinājuma rezultātā cilvēks iegūst lielāku spēju fokusēties uz to, ko viņš vēlas. To visu var sasniegt, atgriežot sevī jūtīgumu un paplašinot savu apzināšanos.

Ja atgriežu sev savu jūtīgumu, tad es skaidrāk apzinos, kas ar mani notiek. Jeb, kas esmu es, kas ir pasaule un kas tajā atrodas. Tas viss arī nozīmē apzināšanās paplašināšanu. Lai tas notiktu, dažkārt paiet vairāki gadi. Bet ir patīkami apzināties, kurp tu virzies.

Tātad, vingrinājums, kas saistīts ar ķermeņa vai emocionālo jūtīgumu līdzatkarīgās jeb atkarīgās attiecībās.
1) Apskatu vietu, kurā es atrodos. Pārdomāju savas šībrīža attiecības, izvēlos vienu priekšmetu no savas apkārtnes. Izvēlos ar sirdi, ne ar prātu un acīm. Izvēlos un ar acīm palieku pie šī viena priekšmeta.
2) Apskatu šo priekšmetu. Atzīmēju visas detaļas, krāsu gammu, ēnas, ikvienu sīkumu tajā.
3) Izstāstu pasaku par šo priekšmetu. Stāstu lēnu, lai paspētu pie reizes piefiksēt visu, ko es stāstot jūtu. Ik pēc katra teikuma izpildu (pa atsevišķām ķermeņa daļām) pašu pirmo šī raksta vingrinājumu – ‘skenēšana’. Tiklīdz beidzu savu pasaku par šo priekšmetu, pārjautāju sev, vai esmu "pamanījis", visu savu ķermeni.
Tad sev uzdodu jautājumu – kā manis izvēlētais priekšmets un pasaka ir saistīta ar manām attiecībām. Tagad, iespējams, tu uzzināsi, ko tieši šajās attiecībās gribas izmainīt.

Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.