Tēvs pēc sievas pāragrās nāves (iespējams, nomira dvīņu dzemdībās) pārdeva saimniecību un pārcēlās uz Rīgu, ļoti pārdzīvodams sievas nāvi. Te Tenis aizrāvās ar alkoholu un bieži mainīja gadījuma darbus. Tēva dzeršana Marijai bija smags trieciens. Bērni tēvu meklējuši Rīgas krogos. Mariju lielākoties audzināja brāļi, māsas un radi. Līdz pat mūža galam Marijas attieksme pret alkoholu bija nosodoša, kādu glāzīti varēja iemalkot tikai svētkos. Vīrs vēlāk zobojoties sievu sauca par "krodzinieka meitu".
Ģimene dzīvoja trūcīgi. Marija, ģimenes paziņu Alīdas un Alfrēda Zandbergu atbalstīta, turpināja mācības. Zandbergi gan paši arī nebija īpaši pārtikuši. Kad vēlākos gados Marija kopā ar savu ģimeni un draudzeni režisori Felicitu Ertneri ciemojās Siguldā, viņai par godu zirgi tikuši jūgti īpašos atsperu ratos.
Alkas pēc izglītības piepilda Krievijā
Kopā ar topošajām Latvijas inteliģences pārstāvēm – aktrisēm Ludmilu Špīlberģi un Birutu Skujenieci, mūzikas mākslinieci Paulu Līcīti un dziedātāju Otīliju Liekneju-Bobkovicu – Marija mācījās Rīgas Latviešu labdarības biedrības augstākajā meiteņu skolā (1895–1901). Izglītību viņa turpināja mācītāja un skolotāja Voldemāra Maldoņa sieviešu ģimnāzijā (1903–1907). Pēc tās beigšanas Marija ar desmit rubļiem kabatā aizbrauca uz Krieviju.
Lai apmaksātu studijas, strādāja par mājskolotāju Pēterburgā un Pjatigorskā. Marija tika uzņemta Paula Leshafta (cīnījās par sieviešu tiesībām studēt medicīnu) Augstākajos sieviešu kursos jeb "Brīvajā augstskolā" (kopā ar F.Ertneri). Vēlāk viņa iestājās Pēterburgas Psihoneiroloģiskā institūta Medicīnas fakultātē, kuru pabeidza 1915.gada decembrī. Pēc gada Marija pabeidza Pēterpils Kara medicīnas akadēmiju, specializējoties sieviešu slimībās. Viņa kļuva par otro sievieti ārsti ginekoloģi Latvijā pēc Klāras Hibšmanes (1878–1946). Studiju laikā Marija darbojās Petrogradas Latviešu strādnieku izglītības biedrībā, filozofijas un studentu marksistiskajos pulciņos. Savā dienasgrāmatā Marija rakstīja, ka Krievijā viņu nomākusi vientulība un skumjas. 1915.gadā studiju atvaļinājuma laikā Marijai bija ķirurga prakse sanitārajā vilcienā, 1917.gadā darbojās frontē kara ķirurģiskajā hospitālī, pēc tam Petrogradas kara lazaretē un kādā rūpnīcā par ārsti. Marija ilgojās pēc Latvijas un gaidīja, kad beigsies karš, "lai dzīvē ienāk kultūra un citas labas lietas".
Iepazīšanās ar Albertu Kronenbergu
Savu nākamo vīru Albertu Kronenbergu (1887–1958) Marija Mežance pirmo reizi sastapa 1912.gadā Pēterburgas Mākslas akadēmijā Arhipa Kuindži izstādē. Dienasgrāmatā viņa ierakstīja: "Pirmais iespaids – stalta, cēla auguma, tumšām acīm puisis." Kuindži gleznas viņai saistījās ar iemīlēšanās laiku. Pirms kāzām Marija ar Albertu tikās trīs reizes. Alberts plašākai sabiedrībai vēlāk kļuva pazīstams kā grafiķis, dzejnieks un bērnu grāmatu autors ("Mazais ganiņš", "Tuntuļu Jurītis", "Pieci kaķi" u.c.). Marija atbalstīja vīra ilustratora talantu, bet ne visai augstu vērtēja viņa bērnu dzejolīšus.
A.Kronenbergs mācījās Pēterburgas Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā. Nepabeidzot pēdējo kursu, 1915.gadā tika mobilizēts Keksholmas (Somijā) gvardes rezerves pulkā, kopā ar citiem latviešu māksliniekiem iestājies Pēterburgas Trofeju komisijā. 1917.gadā bija aktīvajā karadienestā gan kā karavīrs, gan kā kara mākslinieks, pēc Februāra revolūcijas dienēja 7.sarkano latviešu strēlnieku pulkā.
1921.gada sākumā Albertu demobilizēja. Ieradies Maskavā, viņš uzzinājis, ka visas Petrogradā pirms kara atstātās mantas glabājoties kādas ārstes Mežances dzīvoklī. Izrādījās, tā ir savulaik izstādē sastaptā meitene! Marija un Alberts satikās, pusdienoja kopā ar draugiem, Virsnieku bibliotēkā skatījās mākslas žurnālus. Atvadoties Marija pasniedza viņam ceriņus. Vēlāk Alberts atcerējās, ka bērnībā koka mizā izgrebis iniciāļus "MM", toreiz nesaprazdams, kādēļ. Tagad izrādījās, ka "MM" ir viņa mūža mīlestība!
Marija atgriežas Latvijā un dzīvo Rīgā
1921.gada maijā Marija kopā ar bēgļu ešelonu cauri Pleskavai devās uz Latviju. Albertam bija problēmas tikt uz dzimteni. Pleskavā abi saderinājās Puškina mājas dārzā, "mīlas šūpulī". Alberts sūtīja uz Latviju skumju pilnas vēstules, pat viņa sienas pulkstenis bija apstājies līgavas izbraukšanas dienā. Gaidot Albertu, uzņēmīgā Marija paspēja nopirkt dzīvokli Rīgā, Lāčplēša ielā. Gandrīz pusgadsimtu šis dzīvoklis bija Kronenbergu mājoklis un Marijas kabinets. 1921.gada oktobrī pēc vairākām sarunām Latvijas konsulātā Albertam ar pēdējo bēgļu vilcienu izdevās atgriezties Latvijā. Drīz Rīgas dzimtsarakstu nodaļā tika reģistrēta viņu laulība.
1921.gada 15.jūnijā Mariju iecēla par Sociālās apdrošināšanas nodaļas vadītāja vietas izpildītāju Tautas labklājības ministrijā, piešķirot VII kategorijas algu. Vēlāk viņa strādāja valsts darbinieku Centrālajā ambulancē par ginekoloģi. 1922.gadā Marija devās komandējumā uz Leipcigu, apmeklēja kursus un lekcijas. Meita Rūta (1928–2011) dāvanā no šī brauciena saņēmusi lelles: itālieti Rozi un austrieti Mildu, kas virinājusi acis. Pēc darba vakaros Marija pieņēma pacientus privātpraksē sava dzīvokļa lielajā zālē, kur atradās arī Alberta rakstāmgalds. Pacientu pieņemšanas laikā pāri istabai izvilkta samta lente, kas norādīja pacientam robežu, cik tālu viņš var iet. Marijas dienasgrāmatas fragments liecina par viņas noslogoto grafiku: «15.IV, 1928., nolasīta lekcija par sievietes higiēnu Talsos. Bija kādas 300 apmeklētājas. 19.IV, dibinājās "Latvijas akadēmisko sieviešu apvienība". Sestdienas rīts 29.VIII, 1928. piedzima meita.» Marijas istaba vienmēr bijusi pilna ar slimniekiem, arī nakts vidū dažreiz atskanēja telefona zvans.
Pie Kronenbergiem Majoros viesojas slavenības
1925.gadā Alberts un Marija no Valsts zemes fonda nopirka vasarnīcu Majoros. Ar laiku tā kļuva par Alberta darba māju. 140 kvadrātmetru lielajam Rīgas dzīvoklim bija četras istabas, vannasistaba, virtuve un istaba kalponei. Pēc meitas piedzimšanas darbā tika pieņemta arī aukle. Pie Kronenbergiem ciemojās daudzi slaveni cilvēki, piemēram, Rainis, Teodors Zaļkalns, Jānis Jaunsudrabiņš. Viesmīlīgajā vasarnīcā Majoros Viktorijas ielā īpaši tika atzīmētas Marijas vārdadienas. Viņa sapņojusi iegādāties lauku mājas. Starpkaru posmā Kronenbergi kļuva par tālaika eliti. 1930.gadā Preses ballē, uz kuru Marija saņēma ielūgumu, sākās Alberta sadarbība ar Benjamiņiem. Marija bijusi ražena auguma, viņai paticis pucēties.
Marija meitas un mazmeitas atmiņās
Rūta četrdesmitgadīgajiem vecākiem bija ļoti gaidīts bērns. Par krustvecākiem kļuvuši tēlnieks Gustavs Sķilters ar kundzi Irmu. Rūta apmeklēja privātu vācu bērnudārzu, mācījās Rīgas 2.vidusskolā, bet 1947.–1953.gadā studēja LVU Arhitektūras fakultātē. Vēlāk viņa stāstīja, ka māte bijusi īsta "dzelzs lēdija", daudz strādājusi un ar mājsaimniecību īpaši neesot nodarbojusies: "Palika iespaids, ka nebija nekā tāda, ko māte nespēja paveikt (..), bija praktiska, dzīvespriecīga, viņa piederēja pie tām sievietēm, kas dievināja mākslu. Mātei ļoti patika sieviešu dzejnieču dzeja. Tēvam gan vairāk tika panti ar humora devu. Mūsu ģimenē bija otrādāk nekā citās: māte bija ārste, no rīta devās uz darbu, vakaros vēl mājās pieņēma pacientus." Mazmeita Ilze atcerējās, ka Marija bijusi stingra, viņai paticis izrīkot.
Ne vien darbaholiķe, bet arī sabiedriski aktīva
Marija bija ne tikai darbaholiķe, bet arī sabiedriski aktīvs cilvēks. Viņa bija vairāku organizāciju biedrene, rakstīja periodikā, lasīja lekcijas, aizstāvēja sieviešu tiesības iegūt izglītību. Darbojās Latviešu ārstu biedrībā, 1924.gadā kopā ar ārstēm Klāru Hibšmani, Mariju Veinbergu un Annu Vēveri nodibināja Latvju sieviešu nacionālās līgas (LSNL) Veselības kopšanas sekciju, ierīkoja ambulanci un zobārstniecības kabinetu mazturīgajiem. 1928.gada 14.maijā Marija bija viena no deviņām jaundibinātās Latvijas Akadēmiski izglītoto sieviešu apvienības statūtu parakstītājām.
Paliek Latvijā un atdusas "dakteru kalnā"
Otrā pasaules kara laikā Marija vēlējās emigrēt un jau bija nopirkusi kuģa biļetes, bet vīrs Alberts nevarēja no Jūrmalas tikt uz Rīgu, jo bija saspridzināts tilts. Tā ģimene palika Latvijā. Tikai Marijas pazīšanās dēļ ar Jāņa Kalnbērziņa sievu (kura bija ginekoloģe) viņiem netika atņemti īpašumi. Padomju laikā, no 1946. līdz 1960.gadam, Marija strādāja Rīgas pilsētas 3.poliklīnikā par ginekoloģi. Savā pēdējā darba dienā 72 gadu vecumā viņa pieņēma 35 pacientus.
Alberts ilgi mocījās ar kuņģa čūlu. Marija viņam injicēja pretsāpju līdzekļus, jo operācijai viņš nepiekrita. Dienasgrāmatā viņa ierakstīja: "Klusi Tu ienāci manās mājās 1921.gada 5.oktobrī, un no tās pašas istabas Tu aizgāji mūžībā 1958.gada 5.septembrī." 1960.gadā ģimenes vasarnīcu nacionalizēja, ierīkojot tur Kultūras ministrijas atpūtas bāzi. 1967.gada 5.februārī mūžībā devās arī Marija. Viņi apglabāti līdzās, tā saucamajā "dakteru kalnā" Rīgas I Meža kapos.
***
Raksts par Mariju Mežanci-Kronenbergu lasāms grāmatā "Ogres novada personības". Raksta autore – vēsturniece Anastasija Smirnova (Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs). Grāmatu sagatavojis OVMM sadarbībā ar vairākiem savu nozaru speciālistiem. Tā iznākusi pērnā gada nogalē un izdota ar Ogres novada pašvaldības finansiālu atbalstu.
Grāmata iegādājama Ogres grāmatnīcās, kā arī izdevniecības "Jumava" veikalā un grāmatveikalos "Globuss" Rīgā, kā arī pieejama Ogres Vēstures un mākslas muzeja (OVMM) lasītavā un Ogres novada bibliotēkās.
Ogres vēstis visiem-Ogres novada personības, publicēšanai sagatavojuši Ogres Vēstures un mākslas muzeja (OVMM) speciālisti. Foto no OVMM arhīva
