"Prinči" uzvedas tieši pretēji. Viņi veidojas no bērniem, kuru mātēm izpatikt bija vienkārši neiespējami. To, ka pati galvenā viņu sāpe ir, ka viņi nav ideāli, viņi neapzinās. Līdz ar to parasti veidojas ļoti spēcīgas aizsardzības (jo tās taču ir palīdzējušas bērnam izdzīvot), tādēļ ārēji šādi cilvēki izskatās stabili. Viņus nav iespējams izstums no vietas ne pa milimetru. Un, viņi ir pilnībā pārliecināti, ka ir ideāli. Jo viņu intelekts ir augstāks, jo labāk savu bezgalīgo augstprātību viņi slēpj.
Ja uz laiku esat nokļuvis uzticības personu lokā, "princis" jums slepus var atzīties, ka viņš arī ir pats varenākais cilvēks pasaulē. Un, otrā vietā esat jūs – ja jau jums ir piešķirts tāds gods šo noslēpumu uzzināt. Šī karikatūriskā augstprātība kalpo kā aizsegs pret skaudību: "es vienalga esmu labāks nekā viņi". Savukārt pašpārliecība kalpo kā vairogs pret tuvību: “es vienalga tikšu galā bez viņiem”. Protams, “prinči” tieši tāpat sastopas ar tuvu attiecību veidošanas problēmu un nesaprot, kāda tajā ir viņu loma. Un, vispār šķiet, ka tāds sīkums kā tuvība viņus maz uztrauc. Jo nākotnē taču gaida diženas lietas!
Kas kopējs abiem šiem tipiem? Tas, ka tie abi cieš savas nepilnības dēļ, jo "būt labākam" arī ir vienīgais, viņiem zināmais veids, ar kura palīdzību ir iespējams nopelnīt apkārtējo mīlestību. "Princi" no "ubaga zēna" atšķir tikai tas, cik ļoti viņi šīs ciešanas apzinās. “Ubaga zēnam” ciešanas ir atkailinātas un ļoti sāp. Turpretī “princim” ciešanas ir aizdekorētas ar aizsardzībām līdz pat absolūtai neatpazīšanai. "Ubaga zēni" cieš asāk, tādēļ daudz biežāk vēršas pēc palīdzības terapijā. "Princis" pēc palīdzības nevēršas gandrīz nekad. Viņš liek ciest tuvajiem.
Tomēr lielākais joks ir tas, ka katrā "princī" sēž iekšā "ubaga zēns", un otrādi. Vienu bez otra viņus saprast mēs nevaram.
Vēl kāds iedalījums: slēptais un atvērts narciss.
Par atvērto tipu sauc tos narcisus, kuru rīcība ir viegli pamanāma. Slēpts narciss ir izsmalcinātāks un mazāk pamanāms.
Atvērts narciss ir pārņemts ar saviem panākumiem. Viņā ir milzīga sevis-svarīguma sajūta, kas iespaido viņa lēmumus un mijiedarbību. Narcistiskai personībai ir grūti uzturēt attiecības ar citiem cilvēkiem, jo viņi ir manipulatīvi un viņos nav empātijas: viņi vienmēr jūtas tiesīgi un pilnvaroti kaut ko teikt vai darīt; nespēj just līdzi, tomēr alkst pēc uzmanības un apbrīnas;ir svarīguma un grandiozitātes sajūta; fantāzijas par spējām ietekmēt, būt slaveniem un ietekmīgiem; pārspīlē savus talantus un spējas; tiecas pēc apbrīnas un atpazīstamības; pārlieku rūpējas vai nu par skaistumu, vai mīlestību, vai varu, un/vai panākumiem; pārspīlēta unikalitātes sajūta; pārliecība, ka pasaule ir parādā; izmanto citus, lai iegūtu to, ko grib (vienalga, kā tas ietekmē citus).
Slēptais narciss tieši tāpat ir cilvēks, kurš alkst pēc atzinības un pēc svarīguma. Arī viņā nav empātijas pret otru cilvēku. Tomēr slēptais narciss rīkojas atšķirīgi no atvērtā narcisa. Vērojot slēptā narcisa uzvedību, ir grūti iedomāties, ka viņš ir narcistiska persnība. Viņa rīcība un attieksme nebūt neizskatās narcistiska. Slēptais narciss ārēji (attieksmē pret citiem cilvēkiem) var būt bikls un kautrīgs, tomēr gala mērķis ir tāds pats, kā atvērtajiem. Tas līdzinās procesam, kad cilvēks klausās savu iemīļoto dziesmu un maina skaļumu – vai nu klusāk, vai skaļāk. Pati dziesma nemainās. Mainās skaļums, kādā tu šo dziesmu klausies.
Slēptais narciss atšķiras no atvērtā (ir vieglāk pamanāms) ar to, ka cenšas būt introvertāks. Atvērto narcisu viegli atpazīt, jo viņi ir skaļi, iedomīgi un nejūtīgi attiecībā pret apkārtējo vajadzībām; vienmēr izsalkuši pēc komplimentiem. Apkārtējie viņus viegli atpazīst. Viņi telpā ir “lieli”. Sadarbojoties ar apkārtējiem, viņos dominē ekstraverta rīcība.
Nosaukums "slēptais" var izskatīties maldinošs, tā kā slēptais narciss ir bailīgs, gļēvulīgs un viņu svarīguma sajūta nav tik viegli pamanāma kā atvērtajam (ekstravertajam) narcisam. Tomēr abu divu iezīmes ir vienas un tās pašas.
Abi divi ceļo pa pasauli ar sevis-svarīguma sajūtu un fantazē par panākumiem un varenību. Neviens no viņiem nav spējīgs regulēt ne savu paš-apzināšanos, ne sevis izvērtēšanu.
Daudzi cilvēki kļūst par slēpto narcisu manipulatīvās uzvedības upuriem, pat neapjaušot, ka tas ir noticis, kamēr nesāk just dvēseles sāpes. Bieži vien sāpes attiecībās var būt ilgstošas. Ilgstoši var sāpēt gan partnerattiecību, gan savstarpēju attiecību neesamība.
Turpinājums par narcismu – nākamnedēļ.
Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!
Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet
Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)
Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.
Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.
Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.
