Šāds cilvēks izaugot viegli aizvainojas un grūti atiet. Netic, kad viņam izsaka komplimentus. Kā ar to sadzīvot? Kā iemācīties kaut nedaudz noticēt sev un citiem cilvēkiem, kuri ir ap viņu un vēl viņam labu?
Manipulācijas sekas
Ir cilvēku kategorija, kuri ar pasauli manipulē - ar vainas sajūtu. Cilvēku, kuri nespēj palūgt sev vajadzīgo tiešā veidā, ir daudz, un viņi visi to dara (nedara) dažādos veidos. Un, šī cilvēku grupa kā ieroci izmanto vainassajūtu. Tas ir visiem tik pazīstamais: “Izaudzināju nepateicīgus bērnus!” – kas ir pārmetums tā vietā, lai palūgtu sev uzslavu vai pateicību. Vai: “Es te priekš jums visiem raujos!” – kas ir pārmetums tā vietā, lai palūgtu sev atzinību. Vai: “Man ir slikti (tevis dēļ)!” – kas ir pārmetums tā vietā, lai palūgtu pažēlot vai atbalstīt. Un tā tālāk.
Ar bērniem, kuri ir audzināti šādā kontekstā, var notikt interesantas lietas. Piemēram, viņi visur saskata pārmetumu. Gluži vienkārši tāpēc, ka vainassajūta ir gandrīz vienīgais, ar kā palīdzību viņi tika audzināti. Arī viņi redz pārmetumu tur, kur no viņiem tiek gaidīta uzslava, žēlums vai atzinība; vai pat tur, kur viņi paši tiek žēloti vai slavēti. Nejūtīgi, neiecietīgi, bez žēluma un nespējīgi atbalstīt –tie nereti ir tie paši pieaugušie bērni, kas ir vecāku pārmetumu iebiedēti. Dažkārt pietiek viņiem palīdzēt iemācīties pareizi atšifrēt pasaules lūgumu, kas vērsts viņu virzienā, un viņi tūlīt pat sāk žēlot, pateikties un atbalstīt, kā arī – pieņemt gan uzslavas, gan atbalstu. Tikai tāpēc, ka pārstāj redzēt visā pārmetumu.
10 vecāku anti-manipulācijas:
1.Nemelo bērniem.
Mēs mānām bērnus, vadoties no šībrīža komforta, un sodanauda, ko maksājam, ir daudz lielāka un nepatīkamāka. Visbiežāk mēs maksājam ar bērna salauzto uzticību sev pašiem. Sliktākajā gadījumā mēs maksājam ar to, ka bērnā rodas šķelšanās sajūta, pretrunīga pasaules aina – viengabalainas un nepretrunīgas pasaules vietā. Pasaulē, kur vecāku vārdi neatbilst realitātei, bērnam ir ļoti grūti dzīvot.
2.Bet, ja patiesība ir tāda, ka kaut kāda iemesla dēļ tu to nevari pateikt?
Palīdzi sev. Iepauzē. Nav nekā briesmīga vārdos: “Es tev atbildēšu rīt.” Laiku, kuru tu vinnē, izmanto tam, lai noformulētu pats sev, no kā tu baidies. Kādēļ tu nevari kaut ko pateikt? Visdrīzākais tu nonāksi pie tā, ka baidies nevis bērna dēļ, bet gan – sevis. Tu baidies, ka patiesība var sagraut tevi. Bērni izturēs jebkuru patiesību, ja jau to labi spēj izturēt pieaugušais, kurš to pasniegs bērnam. Vispirms tiec galā pats, pēc tam runā ar bērnu. Tikai nemelo.Vēl pastāv mānīšana – ar aizmiršanu. Apsolu un aizmirsu. Un arī bērns aizmirsa. Pēc tam bērns atceras. Un apvainojas postfaktum. Tas nav labi.
3. Ja apsoli, izpildi.
Ja tev ir slikta atmiņa, pieraksti. Ja atceries, ka aizmirsi – parunā par to ar bērnu. Pasaki, ka atcerējies un ka noteikti izdarīsi to, ko apsolīji. Tas vēl vairāk nostiprinās bērna pasaules ainu. Tas māca viņu būt apzinīgam. Tas liek viņam saprast, ka tu viņu cieni.
4. Neimitē komunikāciju, interesi, iesaistīšanos.
Nesaki: “Ak, cik tu skaisti esi uzzīmējis!” skatoties televizoru. Vai nu atrauj savu skatienu no seriāla, vai godīgi pasaki: “Matīs, piedod, dārgais. Es šobrīd esmu aizņemta un nevaru kārtīgi apskatīt. Es pabeigšu un kārtīgi apskatīšu, ko tu uzzīmēji.” Nemāni. Tiklīdz pabeidz – apskaties. Tavs bērns nekad veikalā neniķosies, ja tu savlaicīgi pastāstīsi, kas ir nauda un kā to iegūst. Nepērc bērnam pārlieku lielas un liekas dāvanas, atpērkoties no tā, ka neesi kopā ar bērnu.
5. Par savu klāt-neesamību atpērcies ar klātesamību.
Ejiet kopā, kur vēlieties; uzdāvini bērnam savu laiku, nevis naudu. Atpirkties ar naudu par to, ko tu ‘ne līdz galam mīli savu bērnu’, ir preču-naudas attiecību priekšvēstnesis mīlestībā…
6. Atvainojies, ja tev nebija taisnība.
7. Pie katras iespējas ļauj bērnam izvēlēties.
Ēdienu, apģērbu, preces veikalā. Tā viņš iegūst priekšstatu par to, ka viņš eksistē, ka viņam ir viedoklis un ka šis viedoklis tiek ņemts vērā. Un, ka tas ir jāņem vērā.
8. Atteikumu uzņem nopietni.
Ja tu uzskati, ka bērnam konkrētajā situācijā ir tiesības teikt ‘nē’, tad piekrīti. “Vai tu vēlies brīvdienās braukt pie omes?” – “Nē.” Tātad, neved viņu pie vecmāmiņas. Vai arī – tad nevajadzēja jautāt.
9. Nekonkurē ar otru vecāku bērnu mīlestības jautājumos.
Visdažādākajos veidos atbalsti bērna cieņu pret otru vecāku. Nejautā: “Kuru tu mīli vairāk” vai “Kāpēc tu gribi iet uz teātri kopā ar tēti, nevis ar mani.” Bērnam nav jājūtas vainīgam par to, ka šajā momentā ir devis kādam no vecākiem priekšroku. Citādi tu bērnā iedēsti domu, ka vecākus drīkst salīdzināt un apzīmēt kā ‘labākus’ vai ‘sliktākus’. Ideālā gadījumā abiem vecākiem ir jābūt neaizstājamai un ekskluzīvai figūrai - ne ar vienu nesalīdzināmai un nesalīdzinātai.
10 Slavē savus bērnus! Nebaidies bērnus slavēt!
Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!
Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet
Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)
Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.
Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.
Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.
