1.Skenē savas sajūtas, tās nevērtējot.
Situācijās, kuras tev šķiet neviennozīmīgas un kurās tev rodas aizdomas, ka ar tevi cenšas manipulēt, seko savām sajūtām, bet nevērtē tās. Izpēti.
Šādu procedūru pirmajā reizē veikt ir diezgan grūti. Visdrīzākais tu jutīsi bailes. Tomēr pirms bailēm pamani vēl kaut ko: aizkaitinājumu… Un, šis aizkaitinājums ir savstarpējs. Ja tavs aizkaitinājums tiek apslāpēts, tu sāc apjukt un manipulācija sāk iedarboties. Ja tavs partneris gribēs aizkaitināties, tad viņš to turpinās darīt. Viņš tevi provocēs. Lai "izkāptu no spēles", savas sajūtas ir jāformulē vēl skaidrāk.

Analizē savas jūtas: manipulatoram tās kaut kāda iemesla dēļ ir nepieciešamas. Piemēram, viņš tevi aizkaitina, lai pēc tam varētu apvainoties. Pēc tam, saņēmis tavu vainas sajūtu, viņš (kā minimums!) papildina savu uzmanības deficītu. Bez tam, vēlāk tavu vainas sajūtu viņš var izmantot kā instrumentu, lai iegūtu vēl kaut ko, un pēc tam vēl kaut ko.

Acīmredzamos manipulāciju gadījumos ir derīgi par savām sajūtām runāt atklāti. Bet – esi pret sevi uzmanīgs! Reaģē godīgi: neatbildi ar agresiju uzreiz, neforsē notikumus. Izvērtē savas sajūtas kā reakciju un jautā sev: bet kas ir aiz tā? Bieži ir bezjēdzīgi un pat nevajadzīgi savas sajūtas atklāt cilvēkam, kurš nupat ir gribējis tās izmantot kā instrumentu. Dažreiz pietiek ar to, ja vienkārši to visu sevī saproti un izdari attiecīgus secinājumus.
Ieklausies sevī. Esi īpaši uzmanīgs tad, ja neesi pārliecināts un ja uztraucies un mirkļos, kad pieņem svarīgus lēmumus. Ja lēmumu pieņemšana tev vienmēr ir problemātiska, tad izskati visus konkurējošos viedokļus (galu galā tie vienmēr ir tieši divi!). Kam viens no tiem (un dažkārt pat abi) pieder? Tev? Vīram (sievai)? Vecākajai māsai? Mammai?

Tavas sajūtas ir vērtīgākais dvēseles stāvokļa indikators. Esi uzmanīgi pret tām. Nerunā ar cilvēkiem, ar kuriem sarunāties ir smagi - jo ir jūtama vainas un pienākuma sajūta. Ja tas nav iespējams, tad kontaktam ir jābūt minimālam. Neļauj citiem cilvēkiem svarīgos jautājumos "spiest uz žēlumu". Atceries, ka par pienākumu bieži sauc vainas sajūtu, tomēr šī sajūta ir graujoša; vismaz tad, ja tā tiek uzspiesta no malas, nevis radusies iekšēji kā pārdomu auglis par paša grēkiem. Atļauj lemt tikai sev vienam - kas ir tavs pienākums un kā priekšā tu esi vainīgs. Nevienam nav tiesības tev to visu diktēt. Uzticies sev - tā ir vislabākā aizsardzība pret jebkuru manipulāciju.

2. Nepiešķir pārāk lielu nozīmi vārdu formai.
Vienkāršs "nē" var nozīmēt: "tas ir neiespējami", "palūdz mani vēlreiz, un tad es piekritīšu", vai "nepiekritīšu", vai "es pieprasu, lai tu mani klausi un tici man".

Parasti vārdi tikai daļēji ataino reālo lietu būtību. Uz nevajadzīgu analīzi "ko gan viņš ar to domāja" aiziet daudz spēka un milzums dārgā laika.
Bez tam, ir īpaša manipulatoru suga, kuru pamata paņēmiens ir iegremdēt sarunu biedru ārēji saprātīgu vārdu miglā (kā parasti komunicē politiķi un biznesmeņi).

Upuris burtiski grimst vārdu jūrā un visa enerģija aiziet uz to, lai apjukumā vēl un vēlreiz uzdotu sev jautājumu: "Ko gan viņš ar to gribēja pateikt?" Šis jautājums pamazām transformējas citā, vēl retoriskākā jautājumā: "Varbūt es esmu muļķis?" Kad šis pēdējais jautājums pāraug par pārliecību, ar cilvēku ir iespējams darīt visu, ko vien gribas. Līdzīgi apstākļi lika Buratīno ierakt zemē piecas zelta monētas, apkaisīt ar sāli, apliet un tad gaidīt ražu.
Manipulatori bieži strīdos izmanto divus pamata argumentus: "Es nebiju to domājusi tā" un "Tu mani nepareizi saprati". Ir pilnīgi neiespējami noķert viņu aiz astes. Un, nav arī vajadzīgs.

Pievērs uzmanību runas štampiem vai citiem iemīļotiem izteicieniem. Tie bieži vien daudz ko izsaka par cilvēku, ja vien, protams, tiek izteikti apzināti.
Uzstājīgi atkārtotām un enerģijas pilnām valodas formām bieži vien ir pretēja psiholoģiska jēga. Piemēram, ja cilvēks tiek audzināts infantils un atkarīgs no vecākiem, tad bieži šajā ģimenē ir dzirdama frāze: "Tu jau esi pieaudzis cilvēks un pats spēj atbildēt par savu rīcību," vai "Tu neesi memmītis, tu pats visu izlem".

Visbiežāk šādi cilvēki ne soli nespēj spert bez saviem vecākiem. Pat atvaļinājuma laikā pieaudzis cilvēks katru dienu zvana uz mājām, lai vecākiem atskaitītos, "kā ir pavadīta diena". Vai, vēl īsāk un smieklīgāk skan īsziņa: "Aizmirsti mani, nekad vairs nezvani." Ja cilvēks vēlas, lai viņu aizmirst, viņš par to nevienam nerakstīs. Ja cilvēks nevēlas, lai viņam zvana, to nekad par to neziņo speciāli, bet gan pasaka par to kādā no zvaniem. Šīs ir ļoti izplatīta un acīmredzama manipulācija, kuru visbiežāk izmanto sievietes un infantili jauni puiši. Protams, ka šāda frāze nozīmē pilnībā pretējo: "Atceries par mani, piezvani, es ļoti gaidu. Kad piezvanīsi, es drusku patielēšos, bet pēc tam tev piedošu."

3. Esi vienkāršāks.
Lai cik dīvaini tas neizklausītos: jo sarežģītāks ir cilvēks, jo vieglāk viņu ir apmulsināt un izsist no saprašanas. Nav jau tā, ka ir labi būt muļķim. Runa ir par iekšēju vienkāršību, kura nāk nevis "pirms” prāta, bet gan "pēc" tā. Ir veselīgi skatīties uz pasauli ar "marsieša acīm". Stikls, caur kuru mēs katrs skatāmies uz pasauli, "marsietim" ir tīrāks, jo viņš šajā pasaulē ir atradies mazāku laika periodu, nekā mēs.

Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.