Cilvēka vēlme aizvainot (kā atbilde uz otra cilvēka vainošanu) ir maza bērna atavisms “darīt pretī”. “Darīšana pretī” parasti pārvēršas par vārdu pārmaiņu, bet šī vārdu pārmaiņa – par strīdu. Nav grūti uzminēt, ka apstāties vieglāk ir sākumā. Kāpēc? - Jo stiprāk tu “dari pretī”, jo stiprāks būs atbildes trieciens.
Un, tas pat nav pats svarīgākais.
Strīda liesmās cilvēki bieži viens otram izkliedz lietas, kam ar patiesību nav nekāda sakara. Un, jo spēcīgāk ievelkasšāda “attiecību skaidrošana” (protams – pēdiņās), jo grūtāk pēc tam ir tikt pie skaidrības un atcerēties, kurš tad “pirmais sāka mēdīties”.
Un vēl.
Jo vājāks cilvēks jūtas pats, jo vairāk viņam ir izteikta vēlme “sist pa vājo vietu”.

Lai tā nenotiktu, ir jāatceras pāris lietas.

1.Kad tu skaidro attiecības vienalga ar kādu cilvēku, bet īpaši ar tuvajiem, nekad nevajag teikt: “Man ar tevi ir slikti”, vai “Tevis dēļ es ciešu”, vai “Janebūtu tevis!...”

Centies izvairīties no vēlmes likt otram justies vainīgam.

Vainassajūta ir būvēta sekojoši: tā ir agresija, kas vērsta uz sevi iekšēji. Tādēļ, pat ja tev izdosies uz laiku pārliecināt cilvēku, ka visas tavas nelaimes – ir pateicoties viņam, tad paies laiks un tu sajutīsi, kā tas viss atnāk atpakaļ. Vai nu tiešas agresijas veidā: “Ej tak‘ tu…”, vai arī atbildes blieziena veidā pa tavu vainassajūtu: “Bet tu man salauzi visu dzīvi”.

2.Runā par to, kas tevi neapmierina, bet formulē to nevis vainojot, bet gan vēlmju veidā. Tā vietā, lai teiktu: “Tu pārvērti mani par mājās sēdošu zosi”, saki: “Es vairs negribu sēdēt mājās un grasos sākt strādāt”. Tā vietā lai teiktu: “Tu mani ignorē un nepievērs man uzmanību”, saki: “Es gribu, lai
mēs vairāk laika pavadām kopā, aizejam kaut kur vakarā”.

Izlaid aizskaršanu un pārej pie lietas būtības.

3.Ja tiek aizskarta tava patmīla un emocijas sit augstu vilni, tad atturēties no mutiskiem atbilžu izlēcieniem mēdz būt ļoti grūti. Tādā gadījumā vajadzētu runāt par savām sajūtām, bet atkal – nevis pārmetumu, bet gan atgriezeniskās saites veidā: “Kad tu saki…., es jūtu….”, vai: “Kad tu dari…., tad es sajūtu….”

Informē otru cilvēku par savām jūtām.

Šī vienkāršā formula dod iespēju pateikt tuvajam cilvēkam par savu sāpi bez izkropļojumiem – kuri parasti rodas ierasto strīdu laikā.

4.Savas vēlmes formulē ne tikai tieši, bet esi gatavs arī dzirdēt to, ko tev atbild tavs sarunu biedrs. Dzīve nav viennozīmīga padarīšana,un ne visas tavas vēlmes ir tieši šajā mirklī iespējams izpildīt. Un, daudzas nav iespējams piepildīt vispār. Esi gatavs uzklausīt ne tikai: “Jā, dārgā!” bet arī: “Nē, tas nav iespējams.” Pieņemt otra cilvēka: “Nē”, tā arī ir daļa no prasmes skaidrot attiecības.

Esi gatavs pieņemt sarunu biedra pozīciju.

Bet pēc tam jau var pāriet pie savstarpējas radušos grūtību risināšanas un domāt, kā izdarīt tā, lai rezultātā visi paliktu apmierināti.

5.Nepiešķir nozīmi vārdiem, kurus dzirdi strīda laikā – lai arī cik aizvainojoši tie nebūtu, tiem nekad nav lielas saistības ar patiesību. Tie vienmēr nozīmēs galēju emocionālu pārspīlējumu, un visbiežāk gluži vienkārši tīšu vēlmi ‘iesist’ pēc iespējas sāpīgāk. Centies neņemt tos vērā un ātrāk tiec no šīm atmiņām vaļā.

Nepiešķir nozīmi vārdiem.

Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.