Bet, patiesībā personisko robežu pārkāpšanas jautājums vienmēr ir abpusēji aktuāls. Pārkāpjot kāda cita robežas, mēs līdz ar to pārkāpjam arī savu personisko robežu.
Un otrādi.
Kādā veidā robežas tiek pārkāptas - abpusēji?
1)Neadekvāti psiholoģiski atkailinoties.
Tas ir, ja es kādam cilvēkam uzticu kaut ko ļoti personisku, bet tas ir neadekvāti, jo:
-Pirmkārt, viņš man to nav lūdzis.
-Otrkārt, esmu pārcentusies, jo par daudz un lieku runāju.
Tātad, jautājums: kura cilvēka robežas līdz ar to es pārkāpju?
...It kā jau striptīzs bija mans.
Tomēr arī otra cilvēka robežas tiek pārkāptas ne mazāk kā manas personiskās:
-Jo, viņam mans striptīzs nemaz nebija vajadzīgs.
-Jo, viņam ne mazākā mērā neinteresēja, kas man ir zem apģērba.
-Jo, viņš tagad nezina, ko ar to visu darīt.
-Jo, viņš ir spiests reaģēt “līdzvērtīgi”, bet viņam tas vispār nav vajadzīgs.
-Jo, kaut kāda iemesla pēc viņš tagad ir spiests šo "intīmo" incidentu slēpt pie sevis. Un, tagad mēs ar viņu esam saistīti kopā ar noslēpumu, kas viņam pat nav bijis vajadzīgs.
2)Agresija.
Lūk, ne mazāk interesants piemērs, kur robežas tiek pārkāptas abpusēji.
Pieņemsim, ka es uzvedos agresīvi attiecībā pret otru cilvēku. Agresijas veids nav svarīgs. Tā var būt tieša agresija vai aizklāta, verbāla vai fiziska. Kura cilvēka robežas tiek pārkāptas? Šķietami – tā, kuram esmu uzbrukusi. Formāli – jā.
Tomēr ir jāatceras: nekas mūs tā neatkailina kā agresija. Nekas tika acīmredzami neatklāj mūsu pašu mokas un spiedīgo kompleksu noslēpumus. Agresija eksponē vispārējai apskatei lietas, kuras agrāk bija apslēptas: vājumu, bezpalīdzību, nepārliecību par sevi. Ja, protams, "upurim" ir smadzenes, acis un ausis.
Ja skatās uz tēmu – personisko robežu abpusēja pārkāpšana – kopumā, tad to ir iespējams ilustrēt ar sekojošu lauksaimniecisku piemēru. Man ir ganāmpulks, un tajā ir aitas. Vai kazas – kā pašam patīk. Iespējams, pat teliņi. Bet savu žogu es nekopju. Tas ir jau sapuvis. Un, vienā vietā jau izgāzies.
It kā mana robeža ir tā, kas ir bojāta - jo žogs taču ir mans. Un, pat kāda mana aita skraida apkārt, kurai ir iekodis dibenā vilks. Bet, pa to laiku citas manas aitas skrien arī pa blakusesošiem laukiem, ēd svešus kāpostus un izbradā svešus flokšus.
Par kompromisiem
Tu jautāsi: "Ko darīt tad, ja ne svarīgos jautājumos, ne sīkumos es ar savu otru pusīti bieži vien nespēju vienoties?"
Runa nav pat par praktiskām lietām. Jūs pastāvīgi strīdaties par kaut ko nebūtisku un gandrīz nekad nespējat izvēlēties kopēju viedokli nevienā jautājumā? Vai tiešām ir iespējams dzīvot laulībā, kad kompromisu atrast neizdodas, pat runājot par nekonkrētām lietām? Varbūt esam pārāk dažādi?
Šāda situācija ir ļoti izplatīta. Divi cilvēki strīdas: man ir viens viedoklis, bet tev cits. Un, mūsos itkā iepīkstas embrija balstiņa. Jo, bērns mūsos – vēlas burtiski vai saplūst ar partneri, lai uzrastos "vienots veselums". Kā gan varētu izdarīt tā, lai no diviem dažādiem viedokļiem iznāktu viens vienāds viedoklis?
Lūk, tā izskatās karojošs infantilisms darbībā.
Tomēr bērnība, diemžēl, ir beigusies. Un, šādu kompromisu var saukt par neirotisku un neveselīgu. Tāds kompromiss nogalina abus viedokļus, un abi to autori jūtas kā pie sasistas siles. Jūs abi it kā sakāt: “Es aizvēršu kreiso aci, bet tu labo. Lai mēs abi esam pusakli, toties esam saskaņoti.”
Terapeitiskā valodā mēs šajā gadījumā runājam par aizsardzības mehānisma iedarbību, kurš saucas "saplūšana". Tā ir situācija, kurā pieaugušais mūsos dezertē, atdodot savu kaujas vietu bērna domāšanai.
Saplūšana var būt gan aktīva, gan pasīva. Pasīvā saplūšana it kā saka: "Es esmu embrijs. Protams, tev taisnība. Tu esi liels, tev labāk redzams." Savukārt aktīvā saplūšana nozīmē ar savu viedokli uzbrukt oponenta viedoklim – ar mērķi to iznīcināt: "Es zinu labāk! Un es tevi pārliecināšu, jo mans viedoklis ir pareizs!"
Un ko darīt?
Neko. Tā arī dzīvot.
Bet praktiskajos jautājumos – sarunāt. Sarunāt, apzinoties, ka tavs viedoklis ir tāds un nevis citāds. Un, ka tas (tavs viedoklis) nav mainījies.
Un, ja tu kaut ko upurē, tad dari to apzināti, saprotot, ka jebkurš upuris ir kaut kāda veida samaksa par kaut ko konkrētu, kas ir vajadzīgs arī tev, nevis nodeva arhajiskajai vēlmei saplūst un kļūt par vienotu veselumu ar savu partneri.
Tad šāds upuris – ir apzināta izvēle, par kuru tu pаts arī esi atbildīgs.
Un, tad to arī var saukt par veselīgu kompromisu.
Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!
Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet
Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)
Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.
Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.
Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.
