Pēc tam tajā iemitinās dusmas, aizvainojums, vēlme atriebties. Pēc tam, ja paveicas, piedošana. Bet ir viens mirklis, kad dvēsele ir … tukša. Kas no tās aiziet?
Pirmkārt jau ticība. Ticība – kā uzticēšanās pasaulei.
Kas ir nodevība?
Cilvēks piedzimst bezpalīdzīgs: viņš nespēj patstāvīgi uzturēt savu dzīvi. Viņš spēj tikai noticēt pasaulei, ka tā atstās viņu dzīvu.
Iesākumā mēs meklējam atbalstu pie mammas. Un uzticamies viņai.
Mums ir nepieciešams siltums, ēdiens un mīlestība - kā pārliecības sajūta par to, ka par mums palīdzēs.
Ap divu gadu vecumu bērna sociālā saikne paplašinās, un viņš ieiet Lielajā Pasaulē.
Viņš mācās sadarboties, veidot attiecības ar draugiem, garāmgājējiem, ar tanti aiz letes, ar onkuli pieturā, ar interesi vēro suni, cenšoties noteikt, vai tas ir draugs vai ienaidnieks.
Kādam tas padodas labāk, kādam – sliktāk. Bet ikviens no mums agrāk vai vēlāk attopas stāvam pie spoguļa un ieraugam tur tukšumu.
Un liekas, ka visa pasaule ir aizgriezusies. Kā tas notiek? Dažādi. Un vienmēr negaidot. Jo, nodevības būtība – ir mūsu uzticības sagraušana mums vissvarīgākajās lietās. Un nodevības sākums – ir tieši tur, kur beidzas ticība. Secinājums ir bēdīgs: nodevību nav iespējams paredzēt. Un, ir bezjēdzīgi minēt, kur gan tu nokritīsi, un jau iepriekš tur palikt apakšā spilventiņu, lai nav tik sāpīgi.
Katru reizi mēs pilnīgi negaidot un atkal no jauna, ar vislielāko iespējamo spalgumu sastopamies ar jūtām, kuras mūs sagrauj.
Gatavība risināt problēmu
Psiholoģija mūsdienās pēta problēmu, kā vislabāk uzvesties, rīkoties, pārvarēt un "tikt galā" (koupings) sarežģītās situācijās ."Tikt galā" nozīmē – pastāvīgi mainīgus prāta un rīcības centienus pārvarēt un tikt galā vai nu ar ārējām vai iekšējām problēmām.Tātad, šī grūtu situāciju pārvarēšanas teorija runā par cilvēka gatavību risināt dzīves problēmas.
Bet, pilnībā pretēja ir - izteiksmīgā "aizvainota" un "nodota" cilvēka uzvedība. Šajā gadījumā "nodevīgi" pamestais upuris rīta pusē dzirda sevi ar pašvainošanu, pēc pusdienām dusmojas uz "zemisko mīļoto", bet tuvāk vakaram krīt depresijā.
Un tālāk - vēl vairāk.
Mūsu varonis sāk rīkoties, pakļaujoties šo emociju spiedienam. Tātad – lūgties un nolādēt, lamāt un atvainoties, un tādā veidā pats visu samudžina un samudžinās arī pats.
Ar ko gan ir slikts šāds brīnišķīgs, gadu simtiem izmantots paņēmiens?
Ar to, ka šādā veidā problēma nerisinās.
Jo, mūsu apmānītais varonis nodarbojas tikai ar sevi, bet nevis ar problēmu.
Efektīvs ir pavisam cits ceļš: atrisināt problēmu un tādā veidā atbrīvoties no negatīviem pārdzīvojumiem.
Un, ja nu tu varētu nomierināties?
Kā uzvesties šādā situācijā? Atbilde ir līdz smieklīgumam vienkārša.
Sākumā nomierināties, bet pēc tam izlemt, ko tieši iesākt.
Un nevis otrādi – vispirms sākt uztraukties un "sabļaut liekas lietas", bet pēc tam "kasīt pakausi" par savas emocionālās vētras sekām.
Nomierinājies?
Un, tikai tagad ir vērts padomāt, ko gan tu pats esi izdarījis,… lai tevi nodotu.
Nodot, cik noprotams, var tikai tuvais cilvēks. Jo, tieši viņš mums "pagrieza muguru", tieši viņa rokās ir "slepena informācija", tieši attiecībā uz viņu tika liktas noteiktas cerības.
Vai tiešām bija vērts likt?
Ir zināms: jo lielāku daļu atbildības par savu personisko likteni mēs esam paspējuši nodot "tam, kurš mūs piemānīja", jo spēcīgāki ir mūsu pārdzīvojumi par šī cilvēka nodevību.
Daudz vienkāršāk ir nodot cilvēku, kurš ir atkarīgs un psiholoģiski bezpalīdzīgs (kā zīdainis), nekā tādu, kurš svarīgus jautājumus patur pie sevis, nevis to risinājumu nodod kāda cita rokās.
Piemēram, tik slavenā vīra aiziešana: vienā gadījumā tas ir vienkārši sāpīgs likteņa dūriens, bet citā – visas pasaules ainas sabrukums.
Un, ja tavs gadījums ir otrais, tad vari uzskatīt, ka vīrs tev ir uzdāvinājis dāvanu. Ar savu aiziešanu viņš tev ir devis iespēju pārliecināties par to, ka tu spēj izdzīvot arī bez viņa. Pasaules aina atjaunosies.
Tikai, esi tik laipna un nākamajā reizē nepiešķir tik daudz vietas savā pasaulē nākamajam vīram.
Tāda krava ne katram ir pa spēkam. Un, arī tev būs priecīgāk dzīvot.
Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!
Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet
Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)
Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.
Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.
Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.
