Cilvēks it kā iziet pasaulē …. , paliekot mājās. Viņš it kā ielaiž pie sevis ciemiņus, bet tikai līdz mirklim, kamēr tie viņam ir pa prātam. Viens peles klikšķis – un ciemiņu nav. Svarīgi, ka nav arī vainassajūtas. Jo, izliekot no mājām ārā reālus ciemiņus, visiem iesaistītajiem būtu nepatīkami. Savukārt internetā ir cita morāle un citi pienākumi sarunu partnera priekšā. Internets piedāvā komunikāciju (jeb tās ilūziju), sajūtas (jeb to ilūzijas), nodrošinot tajā pat laikā aizsardzību no dabiskām bailēm, kuras iet roku rokā ar reālo dzīvo. Kā es izskatos? Vai es patīku? Vai es neuzvedos muļķīgi? Kas viņš ir par cilvēku? Vai es nekļūdos? Man ir bail tuvoties – ja nu kaut kas nav kārtībā? Internets no tā visa pasargā, gādājot par savām priekšrocībām: cilvēks var atļauties to, ko nav iespējams izdarīt realitātē. Un, jo mazāk cilvēks ir par sevi pārliecināts, jo spēcīgāk viņš baidās no tuvības. Jo zemāks ir pašvērtējums, jo vairāk šis viss viņu ievelk. Viņš visu laiku atliek sevis “atmaskošanas” momentu.

Virtuālās iepazīšanās un “virtuālā dzīve”

Saņēmuši aizsardzību pret reālām bailēm, mēs zaudējam arī reālus priekus. Tie vairs nav tik priekpilni. Kontaktēšanās, saskarsme, emocijas, dzīve Internetā – tas viss lielākoties ir ilūzija. Kontaktējoties Internetā, mēs kontaktējamies paši ar sevi, iepazīstamies paši ar sevi un nodarbojamies ar seksu paši ar sevi. Kontaktēšanās Internetā – ir viena liela un totāla projekcija. Tas nozīmē – neapzinātu paša domu, jūtu, tieksmju un raksturīpašību piedēvēšanu savam kontakta partnerim.

Tas izskatās sekojoši:
Kas notiek reālas iepazīšanās laikā? Mēs kontaktējamies ar cilvēku, saņemot no viņa informāciju uz visiem saviem sajūtu orgāniem: dzirdam viņa balsi, redzam seju, saprotam gandrīz bez kropļojumiem, ko viņš saka. Saņemam par viņu kaut kādu priekšstatu. Arī tas dažkārt ir tāls no realitātes, bet ne tik katastrofāli, cik virtuālais tēls. Virtuālais tēls tiek būvēts, pamatojoties uz citiem likumiem – tā ir savu sajūtu un domu totāla uzprojicēšana uz virtuālā partnera tēla. Mēs nedzirdam viņa balsi, neredzam seju, nespējam izvērtēt reakciju. Un, visi šie informācijas caurumi tiek aizbāzti ar fantāzijām. Arī veb-kamera, kas ir smieklīga reālās bildes līdziniece, neglābj situāciju.
Ar ko tad mēs galu galā kontaktējamies?

Par virtuālajiem romāniņiem

Virtuālie romāni arī kaut kādā ziņā ir romāni pašam ar sevi. Tieši ar to var izskaidrot tādu fenomenu kā pēkšņa virtuālā romāna pārtraukšana. Cilvēki pēkšņi sajūt viens pret otru pretīgumu. Bet ar partneri tam nav nekāda sakara. Gluži vienkārši - iestājas intoksikācija pašam no sevis: tik tiešām, cik tad var elpot vienu un to pašu gaisu, kuru tu pats arī izelpo?

Cilvēku atsauksmes, kuri attopas “realitātē” pēc ilgstošiem virtuāliem romāniem, ir līdzīgi – tā ir katastrofāla vilšanās partnerī. Kāpēc? Jo ilgāks ir bijis virtuālais romāns, jo neatgriezeniskāk aiziet no realitātes tevis radītais tēls. Labākais, ko var darīt, ja esi iepazinies Internetā ar interesantu cilvēku, ir nekavējoties ar viņu satikties. Vienīgā recepte, kā virtuālu romānu padarīt veiksmīgu, ir nevilkt to garumā.

Nav nekā slikta, ja iepazīsties Internetā. Ir iespēja “atlasīt” cilvēkus ar līdzīgām interesēm, tev vajadzīgā vecumā un tā tālāk. Tikai ir jāņem vērā, ka būtnes, kuras tu satiec Internetā, nav cilvēki, bet gan viņu rēgi, kuri ir ievīti tevis paša fantāzijās. Jo dziļāk tu iegrimsti komunikācijā ar rēgu, jo vairāk tu zaudē orientāciju un patiesībā nekā neiegūsti. Internetu ir jēga izmantot, lai veidotu jaunas iepazīšanās – tikai pirmajam šīs iepazīšanās etapam.

Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.