Sadzīvot ar īpatnējo dziņu mazliet palīdzēja skola. Visvairāk viņš iemīļoja zīmēšanas stundas, taču visi uzdevumi bija saistīti ar parauglapu atkārtošanu: "Kas prata pareizāk kopēt – bija labākais zīmētājs (..)."
Turpretī Purvītis gribēja zīmēt no dabas, kas skolā nebija ļauts, un, sācis to darīt, nobijās "no katra koka un celma", jo šķita, ka "ar aci saskatīts gluži labi, bet uz papīra neiznāk nekas".
Joprojām slepenībā viņš tomēr turpināja vingrināties un kādā no vēlākajiem skolas gadiem "it brangi" uzzīmēja draudzes baznīcu, kaut gan nenojauta, ka vientulīgajos centienos dīgst viņa nākotne. Zīmēšanas noslēpums mazo Purvīti tolaik šķīra no cilvēkiem, bet tuvināja brīvajai dabai.
Radio Klasika raidījums "Vai zini?" šeit:
Saistītie raksti:
SATIEC PURVĪTI – gleznotājam Vilhelmam Purvītim 150 šeit:
Prezentēs pastmarku izcilajam latviešu ainavistam Vilhelmam Purvītim 150.jubilejā šeit:
