Turpinu par mīlestības atkarību: Lai cik jauks būtu tuvais cilvēks, tomēr dzīvot mums nākas nevis ar viņu, bet gan ar sevi.

Tādēļ labāk visus spēkus vērst uz to, lai pirmkārt ir labi mums pašiem - ar sevi, bet pēc tam ar saviem tuvajiem. Pirmkārt, padomāsim par to, kāda ir tavas dzīves fokusa nobīde:

Tu noteikti daudz domā par savu mīļoto cilvēku. It īpaši tad, ja jūsu attiecībās noticis kas tāds, kas atkal ir padarījis tevi nelaimīgu. Viņš par tevi uz pāris dienām ir "aizmirsis", noignorēja tavu īsziņu, pazemojoši izteicās par tavu izskatu, negatīvi novērtēja tavu rīcību, vai nolasīja tev stundu garu lekciju ar nosaukumu "nav tādas lietas, kā sieviešu loģika". Kad pēc tā visa arī orgasmu tu nespēj sasniegt ātri, viņš pasaka: “Tev viss iet pārāk ilgi. Citām ir ātrāk!» Daudzveidīgo iespējamo varoņdarbu uzskaitījumu varam turpināt vēl un vēl, bet skaidrs ir viens: ir laiks pārdomāt, kas vispār notiek un kā tu to dari? 

Tādās reizēs parasti sākam uzdot sekojošus jautājumus: 

-ko viņš domāja, kad to teica?

-ko viņš patiesībā juta, kad to izdarīja?

-kas viņam ir vissvarīgākais?

-vai viņš pirms manis (pēc manis, manā vietā) ir kādu vēl mīlējis?

-ko viņš pateiks, ja es to pateikšu..? 

-ko viņš jutīs, ja es to darīšu?

Un tā tālāk...

Vai pamani, kas te ir galvenais? Visu šo domu svarīgākā iezīme ir sekojoša: lai tās pielietotu, "ir jāiziet no sevis". Bet, "izejot no sevis", tu sevi pievil. Izsakoties psihoterapijas valodā, tu zaudē kontaktu ar sevi. Šis process ir tieši tāds pats, kā ticēšana laimei, kura vienmēr atrodas kaut kur ārpus manis, vai arī kura man ir jāpanākun jānoķer (vai atceries no iepriekšējās nedēļas raksta?).  

Vēl viena visu šo jautājumu svarīga iezīme ir: lai arī kādu atbildi uz šiem visiem jautājumiem tu neatrastu, tā vienalga tevi neapmierina. Šie jautājumi tavā apziņā parādās viens pēc otra, bet atrastās atbildes rada atkal jaunus jautājumus. Un, pats galvenais – lai arī cik atbildes uz saviem jautājumiem tu neizdomātu, laimīgāks tu netopi. Jo, reālās attiecības starp tevi un starp tavu otro pusīti nemainās. 

Ko darīt? Apzināties to, kāds ir tavas dzīves uzmanības fokuss.

Vingrinājumi:

Turi pa rokai papīru un rakstāmo. Pieraksti jautājumus gan no iepriekšminētā saraksta, gan visus citus jautājumus, kas vien ienāk prātā saistībā ar tavu mīļoto cilvēku. Ik reizi, kad mēģini izprast viņa dvēseles būtību, centies iedomāties viņa reakciju, iedziļinies viņa loģikas un rīcības analīzē, to visu pieraksti. Raksti īsas frāzes stabiņā vienu pēc otras. Numurē. Pretējā lapas pusē pieraksti atbildes, kādas vien uz saviem jautājumiem spēj izdomāt. Ja liekas, ka atrastā atbilde pilnībā atbild uz uzdoto jautājumu, tad šo jautājumu izsvītro. Visu nedēļu turpini pierakstīt jaunus un arvien jaunus jautājumus, ja vien neapniks to darīt ātrāk. Kad nolemsi, ka ir pienācis laiks pārtraukt pierakstīt, tad salīdzini izsvītrotos jautājumus ar nesen pierakstītajiem. Parasti šie jautājumi ir cikliski un nepazūd pēc tam, kad ir atrastas atbildes. Ja jautājumi tika numurēti, tad parasti pārsteidz arī šo jautājumu daudzums. Turpini rakstīt, vai skaitīt, kamēr prātā ienākošos jautājumus par mīļoto cilvēku jau nesāksi atpazīt, jeb kamēr pārtrauksi nopietni meklēt uz tiem atbildes. 

Vēl viens vingrinājums.

Atceries un apraksti kādu sava tuvā cilvēka rīcību (repliku, jautājumu, darbību), kura tevī izraisīja ciešanas. Tā vietā, lai kā ierasts, turētos pie ārējā fokusa ("kāpēc gan viņš tā rīkojas?", "ko viņš ar to domāja?", "kā man rīkoties nākamajā reizē, lai viņš...?", "nākamajā reizē es viņam atbildēšu, bet viņš...", “vai viņš Vijai darīja tik pat daudz pāri, cik man?”, "ko man izdarīt, lai es līdzinātos Mārai, kurai viņš tik ļoti pāri nedarīja?”), pajautā sev:

-Ko es jūtu savā ķermenī, tiklīdz atceros epizodi, kura mani aizskāra? (apraksti pēc iespējas smalkāk: spiež krūšu rajonā, deg vaigi, acīs sariešas asaras…)

-Kādas emocijas es sajūtu sevī, kad atceros epizodi, kura mani sāpināja? (skumjas, dusmas, aizvainojumu, bēdīgumu, bailes)

-Pacenties pateikt to sekojošā formā: "kad es šobrīd atceros, kā viņš man teica, ka esmu pārāk dumja viņam, es sajūtu dvēseles sāpes."      

-Pajautā sev, kādi vārdi tev uzrodas pretī ("man ir sāpīgi no taviem vārdiem", "esmu aizvainota", "ar mani tā nedrīkst izrīkoties", "es aizliedzu tev teikt man tāda slietas", utt.) 

Pildot šo vingrinājumu, noteikti seko līdzi tam, ko tu saki. Pamani teikumus, kuri sākas par tevi, bet beidzas ar viņu, piemēram: "es jūtu, ka viņš...", "es domāju, ka viņš", " es gribu, lai viņš...". Ja ko tādu pamani, tad šo frāzi pārformulē sekojoši: "kad viņš..., es jūtu...", "es domāju, ka es...", "es sev gribu...". Centies neļaut fokusam noslīdēt. 

Lai veicas!Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.