Laila un Artis Kalniņi par savām mājām tagad sauc Arta dzimto Birzgali, bet radās Kalniņu ģimene pirms deviņiem gadiem tālajā Norvēģijā, kur pasaulē nākušas arī abu meitas. Pirms pusotra gada Kalniņi tomēr nolēma atgriezties Latvijā, un gribētos cerēt, ka uz palikšanu.

"Man doma par došanos projām no Latvijas radās ļoti spontāni, un iemesls bija klasisks – mīlestība un nedaudz jaunības maksimālisma," saka Laila, kura ar savu topošo vīru pirms deviņiem gadiem iepazinās portālā Draugiem.lv. Tolaik viņai bija tikai 23.

Vienīgais uztraukums – nenokavēt lidmašīnu 

"Iepazīties ar portāla starpniecību un kur nu vēl dibināt ģimeni šķita pavisam traki, bet Kāds šo scenāriju laikam bija izdomājis mūsu vietā. Artis jau strādāja un dzīvoja Norvēģijā. Mums bija jāizlemj, vai nu viņš brauks uz Latviju, vai es – uz Norvēģiju. Tik jauniem cilvēkiem, kuriem, kā mēdz teikt, visa pasaule ir vaļā, grēks būtu neizmēģināt jaunu pieredzi, un tā nu es 2011.gadā devos uz Norvēģiju. Tolaik man nebija nekādu baiļu doties svešumā. Vienīgais uztraukums – nenokavēt lidmašīnu un – vai mati ir pietiekami labā izskatā, jo dodos taču pie Arta!" smaidot atceras Laila.

Speciāli draugus nemeklēja

Svešumā jaunā sieviete iedzīvojās visnotaļ ātri – viss notika organiski – gan socializēšanās, gan darba atrašana, gan iepazīšanās ar apkārtējiem cilvēkiem.

"Iedzīvoties Norvēģijā man bija daudz vieglāk, jo Artis tur jau dzīvoja, bija iemantojis uzticību. Protams, liels šķērslis bija valoda. Norvēģu valoda nav viegla, kādam izdodas to ātrāk apgūt, kādam (arī man) – ļoti ilgi. Pirmos četrus gadus iztiku ar angļu valodu, pēc tam – ar angļu un norvēģu. Tagad norvēģu valodu nepārzinu izcili, bet varu saprasties. Vairāk kontaktējāmies ar norvēģiem nekā latviešiem. Kāpēc? Tas ir ļoti viegli izskaidrojams. Latvietis gan tur, gan te ir konkurents pats sev un visiem, kas ir viņa redzes lokā, it īpaši latvieši ārpusē. Ja tev iet labi, tad visi sāk interesēties un baumot, ja tev iet slikti, ā, tad viss kartībā.... Mums ir ļoti daudz draugu Latvijā, tādēļ draugus Norvēģijā nemeklējām, bet tie, kas tomēr tur radās, palikuši dziļi sirdī vēl arī šodien. Norvēģu draugi gaida, kad varēs mūs apciemot Latvijā. Viņiem te būs daudz ko redzēt. Vesela norvēģu grupiņa uz Latviju devās arī 2017.gada maijā, kad šeit oficiāli mijām gredzenus," stāsta Laila.

Bērni uzliek pienākumus 

Artis pēc profesijas ir elektriķis, arī Norvēģijā ieguvis attiecīgu sertifikātu. Kalniņi Norvēģijā strādāja uzņēmumā, kur Artis bija novērtēts kā labs un uzticams sava aroda speciālists. Līdz ar ko arī Lailai bija vieglāk iedraudzēties un atrast darbu. Sākumā viņa strādāja par apkopēju, bet tad saņēma piedāvājumu strādāt uzņēmuma ofisā un ir priecīga, ka uzdrīkstējās pieņemt šo izaicinājumu. 

"Protams, dzīvojot ārpus Latvijas, visvairāk pietrūka ģimenes, draugu, Latvijas ēdienu un aktivitāšu. Kad devos projām no Latvijas, mana  mamma bija šokā, bet tas ātri pārgāja. Pārējie vēroja ar lielu interesi. Mēs uz Latviju braucām pat līdz piecām reizēm gadā. Pēdējos gadus retāk. Uz ASV gan mēs laikam nekad nepārvāktos, ja nu vienīgi varētu sev nodrošināt pārvietošanos ar privāto lidmašīnu un lidot uz Latviju, kad un cik bieži vien vēlamies.

Ja man jautā, vai viegli svešumā bija saglabāt latviskumu, tad varu teikt, ka joprojām nezinu, ko tas nozīmē. Vai latvietis ir tas, kurš dzīvo Latvijā, vai tas, kurš svin Jāņus un nēsā krekliņu ar uzrakstu, vai tas, kurš svin Latvijas neatkarības dienu? Man vēl nav atbildes. Bet, kas attiecas uz Norvēģiju, ja nav sirds lieta daba vai slēpošana, tad tur garlaicīgi. Protams, nav tā, ka man nepatiktu skaisti skati vai es nemīlētu dabu, taču nav arī tā, ka man pietiek tikai ar kalniem vai mežu, lai gan šobrīd ar ģimeni dzīvojam dziļi Birzgales (Lāčplēša) mežā – uz Arta vecvecāku zemes, ko viņš 2017.gadā atpirka, un tagad tas viss šķiet ļoti saistoši," saka Laila, piebilstot, ka došanās projām no Latvijas zināmā mērā bija jaunības izaicinājums, kad cilvēks bauda dzīvi un rīkojas, nedomājot un nebaidoties, ka varētu notikt kas slikts vai labs. "Tagad mūsu ģimenē ir divi bērni – 2014.gadā piedzima Luīze un 2016.gadā – Laura. Bērni uzliek pienākumu, un dzīve kļūst citāda. Tā ir liela atbildība un mainās domāšana – jāraugās soli uz priekšu – kas būs, kā būs. Abas meitas šobrīd apmeklē bērnudārzu Birzgalē. Luīzei nākamgad jāsāk iet skolā, bet mēs joprojām esam nedaudz traki, un, kas zina, vai nepamēģināsim kaut ko jaunu. Šobrīd šis dzinulis mūs atvedis atpakaļ uz Latviju, un būtu labi, ja tas tā arī paliktu, bet tad jau redzēs," saka Kalniņi.

Atgriežas bērnu dēļ

Tieši bērnu dēļ ģimene pieņēma lēmumu atgriezties Latvijā. "Varētu arī teikt, ka es salūzu – ģimenes dzīve ar diviem maziem bērniem, kuriem ir tik maza gadu starpība, un, kā es raksturotu bērnus līdz sešu gadu vecumam, – blenderis bez vāciņa... Tas nebija viegli. Vīrs daudz strādāja, braukājot pa visu Norvēģiju, es lielākoties mājās biju viena ar meitenēm. Vēlējos, lai tuvumā būtu ģimene, draugi, kas nepieciešamības gadījumā varētu palīdzēt, atbalstīt. Katra reize, kad vīra vecāki paņēma pie sevis meitenes vai mamma atbrauca kaut uz vienu dienu, bija zelta vērtē. Tā bija mana bateriju uzlādes diena. Pateicos mūsu ģimenēm, meitenes tiek gaidītas, lutinātas un mīlētas. Šķiršanās no Norvēģijas mums bija ļoti sāpīga. Likās, varbūt esam tomēr pieņēmuši nepareizu lēmumu, bet nepareizu lēmumu nav, ir tikai jauna pieredze. Tiesa gan, arī Latvijā nebija viegli iedzīvoties. Brīžiem šķiet, ka aizbraukšana mūs ir samaitājusi, jo, dzīvojot svešumā, esam paguvuši pierast pie sistēmas, sakārtotības, taisnīguma un civilizētiem darba apstākļiem. Latvijas atbildīgajām amatpersonām vēl daudz jāmācās, ko nozīmē attīstība. Smuku ēku uzcelšana Rīgā un attīstība nav viens un tas pats," tā Laila.

Jautāta, kas bija visgrūtākais, atgriežoties Latvijā, jaunā sieviete teic, ka visgrūtāk bijis pierast pie bērnu dārza režīma. "Kad atgriezāmies, meitenēm bija trīs un pieci gadi. Norvēģijā bērni no divu gadu vecuma vairs neguļ pusdienlaiku. Te ir pilnīgi cits režīms, diezgan vecmodīgs, bet vēlāk sapratu, kāpēc. Te darba laiks ir stundu ilgāks nekā Norvēģijā – bērnus no dārziņa izņem samērā vēlu, un viņi nevar izturēt visu dienu. Norvēģijā bērnudārzs strādā no pulksten 7 līdz pulksten 17, un lielāko daļu bērnu izņem jau pulksten 16. Šobrīd dzīvoju mājās un nedaudz vēl distancēti strādāju Norvēģijas uzņēmumā, bet Artis strādā savā profesijā. Gaidām ģimenē ienākam trešo atvasīti. Mēs daudzas lietas salīdzinām, kas tur bija labāks un kas ir labāks šeit. Ja man jautā, ieteiktu vai neieteiktu braukt projām no Latvijas, man uz to nav atbildes. Katram šī atbilde jāatrod pašam. Savukārt tiem, kas domā atgriezties vai nē, varu teikt: ja apstākļi ļauj, atgriezties, varbūt ir jāmēģina, jo, iespējams, tieši šeit cilvēks atkal atradīs savu īsto vietu dzīvē. Mūsu Latvijā (cilvēku skaita ziņā) ir palicis ļoti maz, tāpēc valsts atbildīgajiem būtu nopietni jādomā un pie tā jāpiestrādā, lai cilvēki vēlētos te uzturēties, atgriezties un izvēlēties Latviju par savām vienīgajām mājām. Es šeit ļoti burtiski runāju par naudu. Kas Latvijā ir jādara, lai cilvēks varētu nopelnīt, nomaksāt nodokļus, nodrošināt sev mājas, nerunājot par ko vairāk? Daudzi runā par nodokļiem, cik tie lieli, cik neizdevīgi. Norvēģijā es nodokļos maksāju 34 procentus, bet es būtu gatava maksāt arī 90 procentus, jo ar atlikušajiem 10 procentiem man pietiktu, lai varētu nodrošināt ikdienā nepieciešamās lietas. Bet tas jau ir cits stāsts. Šobrīd varu vēlēt tikai vienu: lai mums visiem viss izdodas," Kalniņu ģimenes vārdā vel Laila.

Dzintra Dzene, OVV  

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Foto no personiskā arhīva.