Kādu dzīvespriecīgo suni sauc Peru. Par to, ka vēl pirms pāris dienām piedzīvotas kara briesmas, apliecina vien saimnieču stāsti. Tatjana ar meitu Veroniku un 12 suņiem Latvijā ieradās no Ukrainas pilsētas Zaporižjes, mērojot 2000 kilometru. Lēmumu bēgt pieņēmušas brīdī, kad sapratušas, ka pārtika dzīvniekiem pietiks vien divām nedēļām. Ukrainā suņi cieš badu, mirst, ir pamesti novārtā vai guļ līdzās nogalinātajiem saimniekiem. Bet šiem 12 ir iespēja turpināt dzīvot. “Suņi jūtas labi, ir jau pieraduši. Nomierinājušies. Sakārtojusies ēšana, veselība. Viņiem viss labi. Ēd un dzīvojas,” saka ukrainietes Tatjana un Veronika.`

Šobrīd suņi ar saimniecēm apmetušies bijušajā Ogres dzīvnieku patversmes ēkā. Lai arī patversme divus gadus kā slēgta, tā šobrīd esot piemērotākā vieta, kur patverties. “Šis ir labākais variants mums, jo suņiem ir voljēri, dzīvojam mežā. Suņi staigā, cik grib, ir āra voljēri. Nav jādzīvo būros vai tumšās telpās,” pauž Tatjana un Veronika.

PA “Ogres komunikācijas” direktora p.i. Artūrs Robežnieks: “Mēs siltumu nodrošinām, ūdens arī ir, arī siltais. Virtuvīte, kur ēst pagatavot. Arī, kur palikt. Minimālās prasības ir.”

Šobrīd sievietes cenšas palīdzēt draugam Maksimam, kas atrodas Bučas pilsētā, Ukrainā. Viņa aprūpē nu jau var teikt bija 21 suns. Trūkst pārtika, medicīniskā palīdzība. Suņi mirst.

Par laimi, divus kritiskā stāvoklī esošos izdevies ar brīvprātīgo palīdzību nogādāt pie ārsta Kijevā. ReTV sazinājās ar Viku, kas šobrīd ar suņiem atrodas ambulancē: “Bučā mēs vēl netiekam. Tur paliek vēl daudz suņu. Audzētavā 15. Buču atbrīvoja no okupācijas, mēs cenšamies palīdzēt citiem dzīvniekiem. Centīsimies, cik varam. Labi, ka ir brīvprātīgie.”

Tatjana un Veronika meklē veidus, kā Maksimu ar suņiem atvest uz Latviju. Viņš šonedēļ zaudējis arī tuviniekus. “Sieva nomira. Viņš viņu apglabāja pie mājas pagalmā. Nezinām, kāds ir stāsts, kā tas notika. Vienkārši gribam, lai brauc uz Latviju. Gribam vienoties ar cilvēkiem,” stāsta Tatjana un Veronika.

Ukrainas suņu saimniecēm Latvijā sagādātas drēbes, ir pārtika, kā arī sarūpēts ēdiens suņiem. Par nākotnes plāniem gan skaidrības nav. Viss esot jāsāk no sākuma. Tiekot meklēts darbs. Uz jautājumu, vai atgriezīsies dzimtenē, atbilde nav viennozīmīga. Apzinās, ka arī pēc kara situācija ne tik drīz būs droša. “Veronikai taisnība - teritorija joprojām būs mīnēta. Uz mežu nevarēs iet pastaigāties. Vakar atnāca ziņa, ka parkā uzsprāga mīna un vīrietim norāva plaukstu. Tas notika parkā. Bildē redzams, ka turpat blakus ir cilvēki, tirgošanās letes,” saka Tatjana un Veronika.

Tā kā suņiem ir dokumenti, Latvijā problēmas neesot bijušas. “Esam kopā un drošībā. Tas ir galvenais,” atteic Tatjana, tikmēr Ukrainā tūkstošiem dzīvnieku iet bojā, mirst no bada un vienkārši atsakās doties rokās brīvprātīgajiem, jo sēro pie savu saimnieku līķiem.