Dievkalpojums sākas ar gaismas ritu pie ugunskura, kur tiek iedegta Lieldienu svece. Tā ir liela izmēra svece un simbolizē Kristu. Kristību laikā no šīs sveces tiek aizdegta kristību svece. Uz šīs sveces ir dažādi simboli: krusts, grieķu alfabēta burti alfa un omega, attiecīgā gada skaitlis un piecas naglas, kas simbolizē piecas kristus brūces kājās, rokās un sānā. Vigīlijas dievkalpojumā ticīgie atjauno kristības solījumus, kas pieprasa atsacīties no ļaunā un pastāvēt ticībā Dievam.
Pēc gaismas liturģijas tiek lasīti deviņi lasījumi – septiņi no Vecās Derības un divi no Jaunās Derības. Lasījumi stāsta par galvenajiem notikumiem cilvēces pestīšanas vēsturē vai arī skaidro ticības pamatus. Pēc Vecās Derības lasījumiem baznīcā dzied himnu "Gods Dievam augstumos". Sāk zvanīt baznīcas zvani un skanēt ērģeles, kas neskanēja kopš Lielās ceturtdienas vakara dievkalpojuma. Šīs skaņas simbolizē Kristus ienākšanu pasaulē. Baznīcā sāk skanēt "Alleluja" dziedājums, no kura atturējās visu gavēņa laiku. Pēc lasījumiem notiek kristības solījumu atjaunošana un kristības, ja baznīcā ir cilvēki, kam jāsaņem Kristības sakraments. Pēc tam dievkalpojums turpinās kā parasti.
Latviešu folklorā, atšķirībā no Zaļās ceturtdienas un Lielās piektdienas, par Kluso sestdienu nav daudz ticējumu. Tiek atzīmēts, ka tā ir visklusākā no visām Klusās nedēļas dienām.
Lieldienas
Lieldienas ir baznīcas liturģiskās dzīves kulminācija, jo tieši Lieldienu jeb Kristus augšāmcelšanās notikums ir tas, kurā sakņojas kristīgās baznīcas ticība, tas ir notikums, kas dāvā mūžīgās dzīvības cerību.
Lieldienu svētkos svinēto ieiešanu jaunajā dzīvē, kuru atnesa Kristus, augšāmceļoties no kapa, kristīgā baznīca svin 50 dienas
Tieši uz Lieldienu svinībām bijusi vērsta visa iepriekšējā – Klusā jeb Lielā nedēļa, kad ticīgie gatavojušies trim svētajām dienām jeb Tridiuum, kas iesākās ar dievkalpojumu ceturtdienas vakarā, turpinājās ar Krusta ceļa lūgšanu un dievkalpojumu piektdien, kurā tika pārdomātas Kristus ciešanas un nāve pie krusta, un kas noslēdzas sestdienas vakara dievkalpojumā, kad tiek svinēta Lieldienu vigīlija jeb ieskaņa. Lieldienu svētkos svinēto ieiešanu jaunajā dzīvē, kuru atnesa Kristus, augšāmceļoties no kapa, kristīgā baznīca svin 50 dienas – līdz pat Vasarsvētkiem.
Jēzus Kristus augšāmcelšanās svētki ir cieši saistīti ar jūdu Pashā svētkiem, jo saskaņā ar Jaunās Derības liecībām Jēzus nāve bija Pashā svētkos, kurus svin dienā pirms pirmās pilnmēness dienas pēc pavasara sākuma. Jūdi Pashā svētkos piemin iziešanu no Ēģiptes verdzības. Taču pirmie kristieši aiznākamo dienu pēc Kristus krustā sišanas, kurā augšāmceltais Kristus parādījās saviem mācekļiem, nosauca par "Kunga dienu".
Latviešu folklorā rodamas daudz un dažādas tradīcijas, ieražas un ticējumi par to, kas jādara Lieldienās, lai labi satiktu ar kaimiņiem un lai mājās valdītu labklājība un pārticība.
Tā Lieldienās olas ir jāvāra katrai saimniecei, lai būtu laba satikšana ar saimi un kaimiņiem. Sīpolu mizās krāsotas olas būs dzeltenas vai brūnas, bet brūnums kļūs vēl spilgtāks, ja pie sīpolu mizām pieliek kafijas biezumus, savukārt alkšņu mizas dod brūni iesarkanu krāsu, bērzu lapas, mētras, sūnas dod dzelteni zaļu, bet rudzu zāle – koši zaļu krāsu.
Lai olas būtu raibākas, tās var vārīt krāsainās lupatiņās, vienā var iebērt putraimus, otrā ielikt kādu krāsainu dzīparu un notīt lupatiņu. Citām olām var pietīt bērzu lapiņas, egļu skujas un sūniņas vai mizas. Lai olas pēc krāsošanas būtu spodras, tās vēl karstas aprīvē ar speķa gabaliņu.
Ar Lieldienu olām saistās arī daudz ticējumu, piemēram, kas Lieldienu olas zags, tas paliks pliks kā Lieldienu ola. Kas Lieldienu olas ēd bez sāls, tas visu vasaru melos. Lieldienās jāēd tikai olas, jo kas daudz gaļas ēd, to visu gadu moka kukaiņi. Ja Lieldienās ēd daudz olu, vistas labi dēj. Nemiers un nesaticība valda tajās mājās, kur olu čaumalas nesargā un samin.
Lieldienās ar olām jāiet "kauties" – kuram stiprāka ola, tas ilgāk dzīvos. Pirmajās Lieldienās sitas ar olas tievo galu, Otrajās Lieldienās – ar olas resno galu. Olu mainīšanai un dāvināšanai Lieldienās ir ne tikai utilitāra, bet arī dziļāka jēga – tas kalpo labvēlības, simpātiju radīšanai. Obligāta prasība Lieldienu rītā ir agrā celšanās, kas garantē možumu un laimi visu gadu.
