Mazs bērns vai nu raud, vai dusmojas ar visu savu iekšējo būtību (un arī ar ķermeni). Tieši tāpat viņš arī priecājas. Mamma ir slikta, ja aizliedz skriet vai kliegt. Mamma ir vislabākā, kad sabučo un smejas. Tāda ir veselīga bērna psihes šķelšanās. Emocijām un personībai nobriestot, bērns iemācās veidot viengabalainākus un reālistiskākus cilvēku tēlus. Viņa apziņa spēj ietvert vienlaicīgi gan mīlestību, gan aizvainojumus. Melnbaltā pasaule pamazām atkāpjas.
Citos gadījumos šo sašķeltību, kā pasaules uztveres veidu, var uzturēt arī ģimene. Tad viss kļūst sarežģītāk. Vecāki šķelšanos māca bērnam neapzināti, neļaujot dusmoties uz personām, kuras ir pieņemts mīlēt (uz mammu dusmoties nedrīkst, viņa taču tevi mīl). Mēs tiekam mācīti šķelties arī tad, kad mums neļauj mīlēt tos, kuri ģimenē ir "ārpus likuma" (mēs ar Vijas tanti netiekamies, un arī tu viņai nezvani; tētis ir slikts, viņš mūs pameta; es tev neļauju draudzēties ar to zēnu, jo viņa mamma vairs nedraudzējas ar mūsu mammu).
Tomēr, atšķirībā no jaundzimušā, gan paaudzies bērns, gan pats pieaugušais šādā veidā šķelt savas emocijas bez nopietnām sekām nespēj. Pieauguša cilvēka jūtas ir neizkustināmas un neelastīgas. Savukārt, jūtas, kuras esam izslēguši, bez sekām tā vienkārši nepazūd. Mēs tās vienkārši paslēpjam. Tas nozīmē, pārstājam tās just. Tomēr sajūtu fonu tās turpina radīt. Tās signalizē par sevi citos veidos. Piemēram, meitenes domas visu laiku turpinās atgriezties pie (it kā) sliktā kaimiņu zēna. Mīļajai māmiņai (uz kuru taču nedrīkst dusmoties) pēc kārtējā netaisnā soda vai milzu ierobežošanas visus savus noslēpumus gluži vienkārši stāstīt vairs negribas.
Pārsteidzoši, bet fakts: mīlestības (jeb psiholoģisko) atkarību uztur galējas jūtas – no kurām tiesības pastāvēt ir tikai pusei. Jo mazāk reāls mūsu apziņā ir tuvā cilvēka tēls, jo lielāka vara tam ir pār mums.
Iespējams, ka šāda veida slimīga centrēšanās uz šādu "galveno" savas dzīves cilvēku nozīmē emocionālu vajadzību (nobriešanas procesā) atjaunot pašam sevī (pēc piedzīvotās šķelšanās) gan veseluma, gan viengabalainības sajūtu. Iespējams, ka nepārtraukti domājot un uztraucoties par otru, cilvēks it kā vēlas saprast kopējo jēgu, lai beidzot no tā visa atbrīvotos un iemantotu emocionālu un personisku brīvību.
Bet, iespējams, ka tas ir tikai viens no skaidrojumiem.
Katrā ziņā vienatnē sevi izpētīt ir grūti.
Vislabāk to izdodas izdarīt profesionāļa klātbūtnē, bet var mēģināt arī - ar sekojošu vingrinājumu palīdzību:
Atjaunojam jūtu viengabalainību.
Pajautā sev, cik bieži tu cīnies ar aizkaitinājumu pret savu tuvo cilvēku. Kādēļ? Ar kādiem vārdiem tu savu īgnumu apstādini? Ja atbilde ir kas līdzīgs "uz tuvajiem nedrīkst dusmoties", tad esi trāpījis mērķī. Tagad paņem pauzi un pacenties noformulēt skaidru, saprotamu skaidrojumu šim likumam tādā formā, kas būtu saprotama četrgadīgam zinātkāram bērnam. Skaidrojums "tāpēc, ka nedrīkst" nederēs. Kad skaidrojums ir gatavs, pasaki to skaļi un pajautā sev, vai tu tam tici. Nē? Nu, tad nemāni ne bērnus, ne sevi. Citādi jebkurā gadījumā tev nebūs ērti un brīvi nevienās attiecībās, jo tu nevarēsi atklāti runāt par to, kas tev nepatīk.
Vēl viens vingrinājums:
Atceries, kā tu strīdies ar tuvajiem cilvēkiem. Iespējams, vari atcerēties pēdējo šķiršanos. Kā tu juties? Vai taisnība, ka strīda laikā, vai uzreiz pēc tā tu nepieļāvi sevī ne maigumu, ne mīlestību, ne alkas un citas pozitīvas jūtas pret tuvo cilvēku. Vai tiesa, ka tu kultivēji tikai aizvainojumu vai dusmas? Ja atbilde ir "jā", tad pajautā sev "kāpēc". Atbilde droši vien ir: "Ja es sev ļaušu just maigumu pret šo riebekli, tad tūlīt pat uzrakstīšu viņam īsziņu, piezvanīšu vai vienkārši aizbraukšu un nogulšos uz paklājiņa pie viņa durvīm". Jā, tas pat ir reāli iespējams. Impulsīva uzvedība vispār ir raksturīga tiem, kuri ir iemīlējušies, jo viņi vienmēr drusku nesaprot, ko dara. Bet ir arī tādi, kuri vienkārši tāpat - pēc tam, kad visu nakti ir plēsuši mīļotā cilvēka fotogrāfijas - otrā diena tomēr brauc un guļas uz tā durvju paklājiņa.
Atceries – jūtu galējības darbojas kā svārsts. Jo spēcīgāk tev aiznes vienā polā (naids, aizvainojums), jo lielāka ir iespēja, ka drīz vien tu būsi arī otrā. Mīlestība, kuru noliedzam, ļoti labi piestiprina mūs pie mīlestības objekta.
Pacenties sākt atzīt savas jūtas visā pilnībā (abus pretpolus vienlaicīgi). Atceries pašu košāko epizodi, kad juties piepildīts ar mīlestību, sajūsmu, maigumu, tieksmi pēc sava mīļotā cilvēka. Paturi šo sajūtu kokteili savā apziņā vismaz 30 sekundes. Tagad atceries pēdējo epizodi, kad juties aizskarts, sadusmots, aizvainots. Arī šīs jūtas paturi sevī 30 sekundes; kaut tas, protams, nav viegli. Tad saki sev: "Tās visas ir manas jūtas. Tās visas atrodas manā sirdī. Es jūtu mīlestību un sāpes vienlaicīgi. Esmu ļoti aizskarts, bet jūtos šim cilvēkam arī ļoti piesaistīts. Tas viss notiek vienlaicīgi."
Pirmajā reizē šo vingrinājumu pildīt ir ļoti grūti. Tas var likties pat neiespējams. Tomēr padomā: tu šīs sajūtas tik tiešām jūti pret vienu un to pašu cilvēku. Mēģini šīs sajūtas pret otru cilvēku just 5 minūšu garumā. Viņš taču nevar 5 minūtēs pārvērsties no Prinča par Briesmoni un atkal atpakaļ, ja vien neesi iemīlējis vilkaci.
Lai veicas!Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!
Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet
Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)
Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.
Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.
Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.
