Uzstādījums "dari to, ko gribi, bet, ja negribi, nedari" ir jau kļuvis par mūsdienu devīzi. Bet ko lai dara situācijās, kad nevari saprast, ko tu patiesībā gribi? Dažreiz pat liekas, ka vajag, lai kāds tev pasaka: re, kur ir tavas domas, re, kur ir tavas jūtas, un lūk, arī tavas vēlmes.
Tādā situācijā var nokļūt ikviens no mums, attopoties sarežģītos apstākļos, vai pat šoka brīdī. Kad nav skaidrs, ko domāt, bet jūtu ir tik daudz, ka grūti saprast, kāda tad ir mana pozīcija tajā visā. Tādā mirklī liekas, ka ir nepieciešams kāds liels pieaugušais, kurš paņemtu pie rokas un aizvestu drošā vietā, paskaidrotu, kas noticis un pārliecinātu par to, ka viss būs kārtībā. Jā, tas ir dabiski bērnībā, bet daudzi cilvēki šajā pozīcijā paliek visu mūžu. Viņi gaida, kad kāds viņus šādi vadīs pastāvīgi. Katrā cilvēkā viņi meklē "mammu", kura pateiks, kā ir pareizi rīkoties un izskaidros situāciju.
Kāpēc tas tā notiek? Ja nav notikusi bērna psiholoģiskā atdalīšanās no mātes, viņš tā arī paliek ar māti pastāvīgā kontaktā. Cilvēks ir it kā ‘piešūts’ otram cilvēkam - kā vienots veselums. Ja divi ir vienots veselums, tad viņiem ir kopīgas vēlmes, jūtas, vajadzības. Šādā brīdī savu vajadzību un vēlmju nav un nevar būt. Tādi cilvēki dzīvo ģimenes, darba, vai kā cita labā. Viņi sevi ignorē. Nejūt sevi. Iespējams, bērnībā pieaugušais vienmēr savu bērnu "piesedza" ar sevi un viņa vietā atbildēja pat tad, kad bērnam jau bija laiks kļūt patstāvīgam (Mamma pa logu: "Jānīt, nāc mājās!" Jānītis: "Māmiņ, es esmu izsalcis, vai man ir auksti?").
Bērns tā arī neiemācās būt patstāvīgs un pierod, ka blakus ir kāds, kurš pasaka, kas notiek. Tāda situācija noved pie sajūtu iesaldēšanās. Bet vēlmes taču veidojas tikai - pamatojoties uz sajūtām. Visvieglāk to izskaidrot, ja pārdomājam savas pamatvajadzības. Kā saprotam, ka gribas uz tualeti? Sajūtam ar ķermeni. Mēs signālu sajūtam ķermenī un atpazīstam to kā zīmi: gribu uz tualeti, man ir auksti, gribu ēst. Dažkārt kādu no pamata vajadzībām ilgi ignorējam. Kad ar kaut ko aizraujamies, aizejam it kā prom no sava ķermeņa, un visa enerģija tiek vērsta uz kādu svarīgu aktivitāti - darbs, interesanta filma, saruna. Bet ķermenis ar visiem saviem signāliem paliek otrajā plānā. Tas pats notiek ar visām pārējām vajadzībām un vēlmēm.
Kas notiek ar vēlmēm atkarīgās attiecībās?
Pastāvīga koncentrēšanās uz partneri. Pamatīgs juceklis savās jūtās un secinājumos, kas izdarīti uz šī jucekļa pamata. Tas viss neļauj cilvēkam sajust pašam sevi. Ja tādam cilvēkam jautā, ko viņš vēlas no attiecībām ar savu partneri, visdrīzāk viņš atbild: "es gribu, lai viņš (viņa)..."
Vēlmes, kuras izskatās kā "es gribu, lai viņš (viņa)", nav vēlmes, bet gan fantāzijas. Noskaidrosim, ar ko atšķiras vēlmes no fantāzijām.
Jebkuras cilvēka vēlmes atrodas - kur? Ķermenī. Visvienkāršākie vēlmju piemēri ir: "gribu ēst", "gribu gulēt", "gribu seksu". Un, ir skaidrs arī, kuras ķermeņa daļas atbild par jebkuru šo vēlmju piepildījumu.
Ar "augstākām" vēlmēm ir mazliet sarežģītāk. "Gribu uz Ameriku", "gribu spēlēt dambreti", vai "gribu iegādāties kaķi" – ir vēlmes, kuras šķietami ķermenī lokalizēt nav iespējams. Tomēr, ar nelielas analīzes palīdzību tās ir iespējams saprast skaidrāk.
"Gribu uz Ameriku" var nozīmēt "gribu tur, jo tur man ir draugi, viņi ir jauki cilvēki, novērtē manus jokus". Ja tu pareizi spēj atšķetināt vārdu "Amerika", tu sajūti sevī siltuma sajūtu un tādu kā vieglu "pierimumu". Šos ķermeņa simptomus cilvēki min visbiežāk, ja ir saviļņoti un runājot par to, kas viņiem šobrīd tik tiešām ir svarīgi. Šajā nozīmē Amerika ne ar ko neatšķiras no kaķa vai dambretes. Jebkura sarežģīta vēlme, ja to saprot pareizi, atsaucas ķermenī.
Vai tagad piekritīsi, ka tādas vēlmes,kā "gribu, lai viņš piezvana", nav. Tās vietā noteikti ir vēlme būt svarīgai, vajadzīgai, 30 gados nebūt jau pazudušai, dzemdēt bērnu, lai ir mājas, kur tevi gaida, vai vienkārši – gribēt siltumu un seksu. Aizmirstot par to visu, cilvēks savus priekus un savas vajadzības sasaista ar otru cilvēku. Bet, nav taču skaidrs, cik saudzīgi šis otrs cilvēks pret to visu izturēsies. Tādēļ ir vērts savest savas vēlmes kārtībā.
Kā to izdarīt? Vingrinājums:
Vienu nedēļu 4-5 reizes dienā sev jautā: ko es gribu? Īpaši tikšanās laikā, vai pēc tikšanās ar savu mīļoto cilvēku. Jebkuru savu vēlmi centies šķetināt vaļā tik ilgi, kamēr neparādās fokuss uz sevi, nevis uz partneri.
Darot to regulāri, tu ātri vien sapratīsi, ka tavs mīļotais cilvēks nav unikāls. Pat visvaldzinošākās viņa raksturīpašības var atrast arī citos cilvēkos. Tas nenozīmē, ka jums tūlīt jāšķiras. Bet, iespējams, šāda sapratne atvieglos tavu dzīvi, palielinās iekšējās brīvības sajūtu un piešķirs skaidru skatienu tavai izvēlei.
Palikt vai aiziet, iestrēgt vai iegūt lielāku brīvību – šādu izvēli ikviens no mums izdara katru dienu.
Pat ja vēl vakar tev šķita, ka tev nav nekādas izvēles, tas nenozīmē, ka šodien tu nevari izdarīt citu izvēli.
Lai veicas!Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!
Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet
Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)
Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.
Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.
Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.
