Ja tagad sāktu ar Elīnu jūsoties, pasaulīte brīnītos, pa kuru laiku tā tik liela izaugusi…

– Kad gāji skolā, jau tad bija kāda jausma, ka no tevis varētu dienās iznākt kultūras, mākslas cilvēks.
– Pašai gan tādas jausmas nebija. Bet viss it kā neviļus gāja savu ceļu. Jūtīgās bērnu dienas, mamma, ģimene. Ķeipenes skolā mums ietrāpījās talantīga un prasīga mūzikas skolotāja Irēna Katane, kas vadīja meiteņu ansambļus, pati rakstīja savas dziesmas, veidoja koncertprogrammas, ar kurām izbraukājām samērā plašu apkārtni. Piedalījāmies arī lielajos Skolēnu dziesmu svētkos. Ko tur slēpt, man dziedāšana padevās viegli, un par aizrautību arī nevaru žēloties.

– Bet diez vai sapņos varēja rādīties, ka savā pirmajā skolā atgriezīsies skolotājas statusā…
– Nosapņot varēju: kas gan bērnībā nav spēlējis skolu, veikalu…

– Skolā ienāci uzreiz kā mūzikas skolotāja – kaut arī īstas muzikālas izglītības vēl nebija…
– Jā, nebija, bet šo to jau pratu… Lieta tāda, ka pēc pamatskolas absolvēšanas mācījos Madlienas vidusskolā, kur izglītojos mūzikas profilkursā pie burvīgās, smalki muzikālās, prasīgās skolotājas Dainas Čudares. Pamatus biju kaut cik apguvusi un biju priecīga, ka man uzticēja mūziku manā nesenajā skolā…

– Kā juties kā skolotāja?
– Ļoti labi! Kā siltā aizvējā: mani pieņēma kā pilntiesīgu kolēģi, brīžam lutināja kā pašu bērnu. Skolēni bija paklausīgi, liekas, saprotošāki nekā tagad. Arī bērnu vecāki nebrīnījās, kā tāds zaļš skuķis var būt par skolotāju! Saprotams, ka bija jāiegūst izglītība, tālab iestājos Rēzeknes augstskolā, kur tomēr izlēmu, ka pedagoģija nav mans īstais aicinājums.

– Kāds tad izrādījās īstais?
– 2007. gadā pabeidzu Latvijas Kultūras koledžu. Nesaku, ka viss nāca ļoti viegli, bet īpašas grūtības nejutu, kaut gan no grupas 30 dalībniekiem, ar kuriem sāku, beidzām tikai 7. Nākotnes nodomi pildījās veiksmīgi. Esmu ļoti pateicīga Madlienas bibliotekārei Dainai Liepai, ar kuru sadarbojos koledžas diplomdarba izstrādē, kur aptvērām no Madlienas izsūtīto ļaužu likteņus 1941.–1949. gadu staļiniskajās represijās. Saprotams, ka materiālus nācās apkopot un arī rīkot kopā sanākšanas.

– Jā, atceros! Tas bija toreiz, kad vienā no savām uzrunām asaras neļāva runāt…
– Tā nav vienīgā reize, kad jūtas kāpj malām pāri. No tā nekautrējos. Arī tagad, piemēram, dziedot mūsu skaisto «Dievs, svētī Latviju!», nespēju valdīt asaras. Pirms nonācu Madlienas kultūras namā, pāris gadus pastrādāju bibliotēkā Dainas Liepas vadībā. Paldies viņai par vienādiem un apgarotiem soļiem kultūras ceļa sākumā!

– Kas palīdz noturēt kultūras līniju un atvieglot ikdienu tagad?
– Komanda. Tās augšgalā esam kopā ar otru Elīnu – Elīnu Jēkabsoni, manu bijušo skolnieci no Ķeipenes laikiem: saprotamies no pusvārda. Lielisks, atsaucīgs profesionālis ir skaņu, gaismu un digitālo funkciju nodrošinātājs Mareks Liepa. Par sakoptību, estētisko gaumi sirsnīgi gādā Sarmīte Āboliņa, Aija Ridūze. Bez Ojāra Atslēdziņa (komunālo pakalpojumu iestādes «ABZA» vadītājs) dažkārt kā bez rokām. Īsi sakot, gan pagasta, gan novada vadības līmenī varam sniegties pēc jebkuras palīdzīgas rokas.

– Kopumā esat apmierināti?
– Kurš gan ar visu varētu būt apmierināts? Skaidrs, ka naudas makā (budžetā) gribētos kādu sadaļu attīstībai, bet nedrīkstam čīkstēt, kā mēdz sacīt, kam tagad viegli?!

– Kultūras redzamo daļu rāda amatierkolektīvi. Jāsaprot, ka profesionālisma latiņa ir augsta, bet tā neliedz tiekties pēc labāka snieguma. Kolektīvi ar pieredzi, līmeni, mākslinieciskie vadītāji ar kompetenci un prasīgumu. Varbūt vari nosaukt?
– Pūtēju orķestris «Madliena» – diriģents Ēriks Miezis. Jauktais koris «Madliena» – diriģente Ilze Sprance. Senioru vokālais ansamblis «Tik un tā» – vadītāja Pārsla Jēkabsone. Amatierteātris «Madliena» – režisors Gundars Cauka. Jauniešu deju kolektīvs «Daina» – vadītājs Ervīns Kaužens. Vidējās paaudzes deju kolektīvs «Made» – vadītāja Vineta Griņeviča. Līnijdeju kolektīvs – vadītāja Elita Kaužena. Bērnu deju kolektīvs «Lienīte» – vadītāja Dana Dātava. Loģiski, jāpaskaidro, ar ko sadarbojamies? Ar Madlienas vidusskolu, Kārļa Kažociņa mūzikas un mākslas skolu, kolektīvos darbojas arī braucēji no kaimiņu pagastiem un arī attālākām vietām. Bet visi mūsējie!

– Kādu tu redzi mākslinieciskās pašdarbības jēgu?
– Svarīgi, kas te notiek, nevis, kā izskatās. Ikviens cilvēks, kas kopj savu dvēseli (dziedātājs, dejotājs, aktieris), ir pelnījis cieņu: viņam to vajag – i miesai, i garam! Bet pārējais nav tik svarīgs.

– Tev allaž savs viedoklis bez bažām, ko kāds par to teiks, nodomās…
– Vai runāt, ko domā, kāds grēks? Neuzstāju, bet savs viedoklis man ir. Arī par pašdarbības kolektīvu skatēm. Skaidrs, ka kvalitāte svarīga un ka jebkurš vērtējums ir subjektīvs. Bet svarīgāks par vērtējumu pakāpēm ir cilvēks: labu gribot, varam cilvēkus sašķirot pirmās, otrās un trešās šķiras ļaudīs. Ir nācies dzirdēt rūgtumu, ka pēc skates kāds negrib vairs dziedāt, teātri spēlēt…

– Kultūras darbinieks ir izpildīgs, bet vai dažkārt nepārcenšas?
– Pārcenšas. Bija ideja par baltiem galdautiem: agrāk nezinājām, kā svētku galdi klājami? Daudzi to uztvēra kā direktīvu un vienveidīgā pārcentībā 4. maija svētkus pārklāja ar galdautiem: pat afišās par būtību – neatkarību, brīvību – daudzviet vairs nebija ne vārda. Nu tāds tas latvietis ir! Nav viņam vajadzīgas mākslīgas čupošanās, un katram ir tiesības būt par ģimenisko svētku dramaturgu, režisoru… Man, piemēram, sirdij tuvi ir Jāņi saulgriežu dienā, 21. jūnijā, Plāteres pilskalnā.

– Jums jau izsenis laba slava par spēju, talantu sarīkot jaukus atpūtas vakarus pie galdiņiem – ar labu mūziku, izdomu, pie kā labi jāpiestrādā.
– Dziļa jēga ir vārdiem – mazāk ir vairāk! Tādā nozīmē, ka sarīkojumu var būt mazāk, bet tiem jābūt saturiskāk, kvalitatīvāk sagatavotiem. Tas ne vien prasa laiku, darbu, bet arī naudu…

– Kas tev ir ģimene?
– Miers. Sirds izkratīšana. Tā ir liela Dieva dāvana, ja tev ir viens stūrītis uz zemes, kur tevi saprot pilnībā, kur sev esmu es pati.

– Kāda, tavuprāt, ir cilvēka jaukākā īpašība?
– Godīgums un spēja nedarīt otram to, ko uz savas ādas sajust nevēlas neviens.

– Ko paciest visgrūtāk?
– Augstprātību, viszinību.

– Kā ar kritiku un paškritiku?
– Objektīva kritika rada vēlmi darīt labāk. Neobjektīva rada vēlmi nedarīt: ja nu atkal nebūs labi? Bet paciest varu abas.

– Tava mūzika.
– Imanta Kalniņa 4. simfonija. Klasiskā mūzika vispār. Jaunā gada pirmajā dienā allaž klausos Vīnes simfoniskā orķestra koncertu, kad vairāk nekā 100 mūziķu uz skatuves rada mūzikas smalkumu un milzu vērienu.

– Mīļākie komponisti?
– Mūsējie. Raimonds Pauls, Imants Kalniņš, Jānis Lūsēns, Zigmars Liepiņš. Ja kas, neņirdzu un neraucu degunu arī par Radio 2 sirsnīgajām melodijām…

– Kas visvairāk palicis atmiņā no sadarbības ar leģendāro aktieri Paulu Butkeviču?
– Vienkāršība, uzticēšanās, saderība. Ar muzikālo izrādi «Es visur aicināts un izraidīts» viesojāmies plašā apkārtnē – Madlienā, Mālpilī, Rīgā, Ogrē, Jūrmalā… Kā ceļa maize pavada viņa vārdi: «Uz skatuves nespēlē, uz skatuves dzīvo! Ja tev aizveras vienas durvis, tad zini, ka atvērsies citas…»

– Tava mīļākā deja.
– Tā, uz kuru uzlūdz mans lielais dēls Verners…

– Verners ir profesionāls karavīrs…
– Es ar to lepojos, zinot arī to, kādi tagad laiki.

– Kā ar obligāto valsts aizsardzības dienestu?
– Varētu atbildēt ar pretjautājumu, vai tu mīli savu Tēvzemi? Ja mīli, kādi vēl jautājumi?

– Un tomēr. Kas tad ir kultūra?
– Ne tā, ko lasi, klausies, redzi, bet tā, kas iekrīt dvēselē.

Ritvars Raits, Ogres Vēstis Visiem