Papildus viņa lielajam ieguldījumam Latvijas tiesu sistēmā izceļams arī fakts, ka viņš piedalījies Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes dibināšanā, kurā bijis dekāns un pirmais nelatviešu mācībspēks, kurš lekcijas lasījis latviski, uzsverot latviešu valodas zināšanas nozīmīgumu, un viens no pirmajiem senatoriem.

Būtiska ir A. Lēbera līdzdalība 1937. gadā Ministru kabineta pieņemtajā Latvijas Valsts Civillikuma izstrādē, kas kļuva par vienu no pamatiem Latvijas valsts atjaunošanā pēc padomju gadiem.

Augusts Džons Lēbers dzimis 1865. gada 7. oktobrī Rīgā tirgotāja, Lielās ģildes vecākā Teodora Karla Frīdriha Lēbera divu dēlu ģimenē. 1884. gadā Augusts absolvēja Rīgas guberņas ģimnāziju, pēc tam iestājās Tērbatas Universitātes Juridiskajā fakultātē, kuru pabeidza 1888. gadā. 1889. gadā «doktorants no Vidzemes» Getingenes Universitātē aizstāvēja tiesību zinātņu doktora grādu ar disertāciju «Soda naudas par preču piegādes neizpildīšanu». Gadu papildinājās Francijā un Anglijā.

Par pirmo darbavietu A. Lēberam 1890. gadā kļuva Rjazaņas guberņas apgabaltiesa, kur viņš bija sekretāra palīgs. 1892. gadā atgriezās Rīgā, bija zvērināta advokāta palīgs, bet no 1896. līdz 1918. gadam – zvērināts advokāts.
1898. gadā A. Lēbers iegādājās zemes gabalu jaunajā Ogres kūrortā, kas bija kļuvis par iecienītu rīdzinieku atpūtas vietu. Pirmajā pasaules karā māja Poruka ielā 3 tika sagrauta, tomēr 1926. gadā atkal atjaunota. Līdz pat 1939. gadam Lēberu ģimenei Ogre saistās ar skaisti pavadītām vasarām, ar atpūtu Ogres upes krastos un pastaigām priežu klātajos kalnos.

1905.–1907. gadā A. Lēbers strādāja par jūras tiesību pasniedzēju Rīgas jūrskolā, bet 1912.–1914. gadā bija Rīgas Politehniskā institūta mācībspēks vispārējo tiesību teorijā un tirdzniecības tiesībās. 1908.–1915. gadā bijis Rīgas pilsētas 5. dzīvokļu nodokļu komisijas loceklis. Lielinieku varas laikā pēc kratīšanām Rīgas dzīvoklī 1919. gadā A. Lēberu uz vienu diennakti apcietināja, pēc tam viņš strādājis par smagu nastu nesēju Ganību dambī un kādā dārzniecībā Pārdaugavā, jo jurista praksi turpināt nevarēja. Pārdaugavā A. Lēbers īrēja istabu, uz kurieni dzīvesbiedre katru otro dienu nesa viņam pārtiku. Vēlāk, jau miera laikos, dārzniecība kļuva par A. Lēbera hobiju.

Pēc Latvijas valsts proklamēšanas 1918. gadā A. Lēbers, tieslietu ministra aicināts, piedalījās Latvijas augstākās tiesu iestādes – Senāta – veidošanā un kļuva par vienu no pirmajiem senatoriem. 1920. gadā A. Lēbers bija Miera komisijas loceklis, kas izstrādāja līgumu par attiecību atjaunošanu starp Latviju un Vāciju. 1922. gada oktobrī ievēlēts par Augstākās disciplinārtiesas locekli. No 1931. gada bija profesors. Lasījis ievadus tiesību zinātnē un tirdzniecības tiesībās.

Par nopelniem zinātnē Latvijas Universitāte Augustam Lēberam 1930. gadā piešķīra Goda doktora grādu. 1933.–1934. gadā viņš bija Civilā kasācijas departamenta priekšsēdētājs.

Senāta darbā viņš aizvadīja 20 gadu. 1938. gadā A. Lēbers atbrīvots no senatora amata pēc paša lūguma saistībā ar maksimālā vecuma sasniegšanu, un viņš tika iecelts par Senāta Goda tiesnesi.

Īpaši viņa biogrāfijas lappusēs izceļams viņa pasniedzēja un zinātnieka darbs. 1919. gadā viņš piedalījies LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes (TTZF) izveidošanā, bija TTZF pirmā pagaidu dekāna vietnieks. No 1919. līdz 1930. gadam – šīs fakultātes docents, vēlāk profesors tirdzniecības tiesībās (1931–1935). A. Lēbera priekšmets «Tirdzniecības tiesības» esot bijis viens no grūtākajiem.

1922.–1927. gadā A. Lēbers lasīja lekcijas arī Latvijas Tautas universitātē, bet 1928.–1931. gadā – Herdera institūtā. 1930. gadā A. Lēberam piešķīra LU Goda doktora grādu. 1931. gada janvārī viņš apstiprināts par LU profesoru tirdzniecības tiesībās, 1931. gada 16. jūlijā Ministru kabinets viņam atļāva ieņemt LU juriskonsulta amatu.

A. Lēbers sarakstījis daudz publikāciju par tiesību un tieslietu jautājumiem Latvijas un ārzemju izdevumos, ir vairāku mācību grāmatu («Tirdzniecības tiesību pārskats» u. c.) autors. Piedalījies «Latviešu konversācijas vārdnīcas» tapšanā. Viņš bija arī latviešu valodas juridiskās terminoloģijas bāzes veidotājs, Latvijas tirdzniecības tiesību pamatlicējs. Piedalījies Baltijas valstu čeku un vekseļu tiesību unifikācijā. 1930. gadā A. Lēbers pārstāvēja Latviju Ženēvas Starptautiskajā konferencē, kas bija veltīta vekseļu un čeku tiesībām, un bijis arī Tieslietu ministrijas juriskonsults.

Augusts Lēbers bija aktīvs arī sabiedriskajā dzīvē. 19. gadsimta beigās A. Lēbers bija Rīgas Velosipēdistu biedrības valdes loceklis, un viņš iestājās arī Rīgas Zooloģiskā dārza biedrībā. 1914. gadā atkārtoti ievēlēts Rīgas Dabas pētnieku biedrības revīzijas komisijā (1921–1935). Bija Latvijas Sarkanā Krusta mērķu veicinātājs un Patronāta biedrības loceklis. Starpkaru posmā arī Rīgas Vācu juristu biedrības un Latvijas Vēža apkarošanas biedrības darba veicinātājs, Latvijas Tiesnešu biedrības līdzdibinātājs (1929.–1939. g. tās valdes loceklis), 1930. gadā – Latvijas Aerokluba mūža biedrs, bet no 1938. gada – Vācu evaņģēlisko jaunekļu biedrības goda biedrs.

A. Lēbers bija Latvijas Ugunsapbedīšanas biedrības dibinātājs un priekšsēdētājs (1925–1938). Biedrība panāca, ka 1927. gadā Saeima pieņēma likumu par ugunsapbedīšanu Latvijā, bet 1939. gada 8. novembrī Ministru kabinets deva atļauju krematorijas celtniecībai Rīgā.

Ar savu dzīvesbiedri, astoņpadsmitgadīgu rīdzinieci, Elizabeti Emīliju Mencendorfu tolaik 34 gadus vecais A. Lēbers iepazinās labdarības ballē teātra biedrībā “Musse” tagadējā Vāgnera ielā. Sekoja saderināšanās, un trīs mēnešus vēlāk 1899. gadā abi svinēja kāzas. Emīliju Augusts
iesauca par Milu. Gan Emīlijas, gan Augusta tēvi bija Rīgas Lielās ģildes vecākie tirgotāji.

Augusta un Elizabetes ģimenē auga pieci bērni: meitas Herta, Frīda un Hilda, dēli Franks un Dītrihs Andrejs. Dēls Dītrihs (1923–2004, tiesību zinātņu doktors, profesors) atcerējās: «Tēvs bija apveltīts ar smalku humoru un cienīja atjautīgu cilvēku sabiedrību. Viņš cēlās agri, 5–6 no rīta, šīs stundas uzskatīdams par visražīgākajām. Apkures sistēma sāka darboties ap 7 no rīta. Tādēļ pirmajās rīta stundās viņš bieži bija redzams ar pledu uz kājām. Neatceros, ka tēvu būtu redzējis steidzamies. Viņš bija labs peldētājs. Pusstundu garo ceļu uz Senātu viņš ik dienas mēroja kājām. Vasarā ar prieku strādāja mūsu Ogres meža gruntsgabalā. Viņš bija muzikāls – labprāt sēdās pie klavierēm un intonēja kādu melodiju, dažbrīd pūta savu mežragu. Kā tēvs viņš bija mīļš. Kad strādāja Senātā, sēdēju viņam klēpī. Mūsu mājās valdīja pieticība. [..] Tēvs sekoja maniem panākumiem skolā un sportā, visādi mēģināja tos veicināt, rādot izpratni jaunatnes meklējumos. Augusts Lēbers, kas bija baudījis klasisko izglītību un pārvaldīja latīņu un grieķu valodu, centās arī mums, jaunajiem, atvērt acis antīkās pasaules vērtībām un daiļumam.»

1926. gadā Augusts Lēbers tika apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, bet 1935. gadā ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 1939. gadā atstājot Latviju, Augustam acīs bijušas asaras. Lēberi apmetās Polijas kampaņas laikā okupētajā Pozenē (Poznaņa). Otrā pasaules kara beigās nonāca Šlēsvigā-Holšteinā.
Augusts Džons Lēbers nomira 1948. gada 14. februārī Marnē. Urna ar viņa pelniem novietota Hamburgas Olsdorfas kapos.
1994. gadā Augusta Lēbera dēls Dītrihs nodibināja Augusta Lēbera fondu Latvijas tiesību zinātņu attīstības veicināšanai, kā arī tiesību zinātņu atziņu ieviešanai praksē, veidojot Latvijas Republiku par tiesisku valsti.

Inga Zvirbule, Ogres Vēstures un mākslas muzejs,  Ogres Vēstis Visiem