Uz priekšu,
Uz priekšu,
Tikai uz priekšu!

(V. Svešinieks)

Tā savā laikā rakstīja mūsu novadnieks, rakstnieks, vēsturnieks Artūrs Mežaks (ar pseidonīmu V. Svešinieks). Par steidzīgo laiku jādomā arī šodien, jo šķiet pat neticami, ka aizritējuši 35 gadi, kad Taurupē, bijušā muižas klētī, pēc četru gadu ilga remonta durvis vēra Taurupes novada muzejs – 1987. gadā.

Tā bija sovhoza direktora Ivara Kristalta ideja. Remonta darbus veica saimniecības būvbrigāde, ko vadīja Vilnis Riža. Laiks ritēja ātri, bet informatīvais materiāls muzejā bija niecīgs, tādēļ par to nācās steidzami domāt, lai nenokavētu kādu interesantu notikumu pagātnē, parunātu ar zinošiem cilvēkiem. Tā ilgi šajā teritorijā dzīvojošais zemnieks Tocupa tēvs stāstīja, ka tāda nosaukuma – Lakstenes kalns – nemaz nav, bet gan Svētais kalns, kam bija svarīga nozīme pagasta iedzīvotāju vidū, tā bija pulcēšanās vieta ziemas un vasaras saulgriežos, ziedošanas vieta. Kalns, kas Taurupē sargā arī no lielām dabas katastrofām, un brīdinot vēl piemetināja, lai nekad neļaujam šo kalnu norakt. To mēs arī darījām un ticam, ka šī apkārtne ir Dieva svētīta, ne velti tik daudz ievērojamu cilvēku dzimuši, darbojušies, tātad labvēlīga vide šajā kalnainajā, avotainajā un ozoliem bagātajā zemē. Un tā muzejā darbi ritēja desmit gadu.

Jubilejas dienā pie mums nosacīti viesojās ģenerālis Rūdolfs Bangerskis (Juris Freibergs), dzejniece Viola (Silvija Freiberga), mazais Dauka (Toms Treibergs)… Patīkamas atmiņas, vēl jo vairāk tāpēc, ka visi pasākumi rūpīgi iemūžināti fotogrāfijās, kurās var lūkoties arī šodien, jo fotogrāfijas ir liela bagātība, kas glabājas gadu simtiem. Fotogrāfija ir tā, kas atdzīvina jebkuru stāstījumu. Par to rūpējas mūsu bijušais vidusskolas absolvents Elmārs Bulovs.
Un tā likās, ka darbs muzejā turpināsies vienmēr, bet liktenīgajā dienā viss pārvērtās krāsmatās. Daudz zaudējām… Bet atmiņās saglabājušās fotomākslinieka Jura Krieviņa darbu izstāde, Daiņa Rožkalna grafiku izstāde un mākslinieces Grūbes audumu plašais klāsts (logu aizkari, dvieļi visām nedēļas dienām un gobelēni).

Un ilgus gadus muzejā pagasta vadība kopējā dzīvē ievadīja daudzus jauniešu pārus, kad ceremoniju vienmēr kuplināja mūsu pagasta pazīstamais vīru un sievu ansamblis…

Tā ir tiešām liela bagātība – tikties ar radošiem un sirsnīgiem cilvēkiem.
Laiks steidzās, bet tad pagasta darbinieki izremontēja blakus esošajā Baltā mājā vienu telpu, un sākām atkal visu no sākuma.
Šī ēka ir īpaša, kas vienīgā saglabājusies no muižas laikiem, un tajā ir dzimis 1847. gadā barons fon Tranzē-Rozeneks. Ģimene šajā ēkā mitinājās līdz 1876. gadam, kad tā pārcēlās uz jauno dzīvojamo muižas ēku, tad Baltā mājā veica pārbūvi, kura ir vēl tagad redzama. Sākām aktīvi darboties, organizējām dažādus kursus: kulinārijas, ko vadīja Inita Bukovska; groziņu pinēju prasmju apgūšanu vadīja Jānis Dambergs; rokdarbu izšūšanu ar šujmašīnu vadīja māksliniece no Rīgas. Apzinājām Taurupes rokdarbniekus, lai varētu organizēt izstādes no pašmāju darbiem, jo svarīgi bija zināt, kuri ir tie, kas ikdienā strādā rokdarbus, un tie, kuri saglabājuši skaistus darbus kā paliekošu piemiņu no saviem mīļajiem cilvēkiem.

Šajā muzeja jubilejas gadā jāsaka liels paldies mūsu interesantajām, čaklajām rokdarbniecēm: M. Vēvere pazīstama gan kā adītāja, gan kā tamborētāja, gan kā balto darbu izšuvēja; V. Černogorceva, kura katru darbu veidojusi pārdomāti, radoši, dažkārt pat ar kritisku pieeju un humoru; daudzus cilvēkus ar saviem darbiem iepriecinājusi Inese Rudzīte (skaistu džemperu adītāja); visus pārsteidza Maruta Balode ar dažādu audumu veidotiem ziediem un rotaslietu kārbiņām, kā arī no siena veidotiem dzīvniekiem.

Neilgu laiku pie mums dzīvoja Jadviga Seržāne (Nellijas Rubules māte), kura visu mūžu galvenokārt strādājusi balto darbu tehnikā. Tā viņa arī mūs iepriecināja ar saviem izšuvumiem. Kad telpa tika piepildīta, tad likās, ka visa pasaule ir tīra un balta. Kaut tā būtu ikdienā! Paldies par balto skaistumu.
Šodien jāsaka paldies Mārītei (no Krapes), ar kuras palīdzību mūsu rokdarbus aizveda uz Limbažiem, kur notika seno priekšautu izstāde. Te liels paldies jāsaka Spodrai Veraščinskai, kura nu jau saglabājusi mātes (Martas Tobiases) darinātos priekšautus, dvieļus, īpašu galdautu, kas darināts uz speciāla rāmja, ko vēroja visi apmeklētāji ar lielu interesi. Daudz arī pašas Spodras Veraščinskas darināto darbu, kā arī viņa ir dāvinājusi muzejam divus modernus galdus un naudas vitrīnītes. Dāsni dāvināti sadzīviskie priekšmeti – maizes abriņa, šujmašīna, speciāli gatavots šuvējas galds u. c. Paldies par to!
Skaistas atmiņas prot glabāt arī Ilga Kaverska: gan no mammas jaunības laikiem, gan no krustmātes Martas Užānes lielisko svētku galdautu, kas šūts klājdūriena tehnikā, kā arī glabā dažādu laiku fotogrāfijas ar pazīstamiem cilvēkiem. Ir arī puslakati, ko abas vecmammas ir atstājušas par piemiņu, kas nu jau vairāk nekā 100 gadu veci.

Apbrīnas vērts ir Ritmas Liepiņas vecmammas darinātais galdauts, kas greznots ar batikotiem ziediem. Visus priecēja Antas Lazdiņas apgleznotie zīda audumi un modernie tērpu darinājumi. Mūsu rokdarbnieces ar žurnāla «Praktiskie Rokdarbnieki» galvenās redaktores Daces atbalstu iekļuva žurnāla triju numuru reklāmas lapās. Paldies arī par to.

Tā varētu turpināt ilgi, bet cik tad bagāti esam kļuvuši par pēdējiem 25 gadiem tagadējā ēkā? Jāteic, ka ļoti bagāti.
Esam apzinājuši visus pagasta redzamos cilvēkus (vairāk nekā 15), ieguvuši 22 Vilhelma Purvīša gleznu reprodukcijas, ko galdnieki rūpīgi sakārtoja vitrīnā zem stikliem, atzīmējām visiem 130 gadu vecajiem jubilāriem jubilejas: Vilhelmam Purvītim, Paulam Saksam, Rūdolfam Bangerskim, Arturam un Robertam Kroderiem, Kārlim Kažociņam u. c. Pateicību parādā esam Jānim Kažociņam, kurš muzejam dāvināja triju paaudžu ģimeņu foto materiālus, kas ir milzu bagātība.

Ar fotogrāfijām un fotoalbumiem muzeju bagātinājusi Daiga Lazdiņa, iemūžinot arī savu vecmammu Martu Lazdiņu – čaklo cimdu adītāju un neskaitāmu dīvānu spilvenu darinātāju (pati zīmēja musturus un veidoja krāsu salikumus, apbrīnojami). Aktīvi darbojies arī fotogrāfs Aivars Mizovskis, dāvinot fotoalbumus un daudzas fotogrāfijas.

Un neskaitāmas stundas sava brīvā laika veltījušas Nellija Rubule un Vita Bikše, jo viņas ir to cilvēku skaitā, kuri paši daudz strādā un redz vērtību arī citu paveiktajā darbā.

Palīdzīgu roku vajadzības gadījumā sniedz Gaida un Juris Līcīši, dāvinājuši muzejam vēsturisko pūra lādi ar uzkrāsotu gada skaitli «1866», jo arī viņu vecvecāki devās uz Ukrainu pirkt lētāku zemi.

Cienīsim pagātni, centīsimies izzināt visu, jo bez pagātnes nav nākotnes. Paldies visiem par darbu, par atbalstu, par līdzdalību visos pasākumos!

Inta Antone, muzeja ilggadējā sabiedriskā darbiniece, Ogres Vēstis Visiem