Nonākšana ratiņkrēslā nereti tiek uztverta kā teju vai pasaules gals, taču, tiekoties ar ķegumieti – Ralfu Ramani un viņa dzīvesbiedri Agiju Bogdanoviču, iepazīstot abu optimistisko skatījumu uz dzīvi, tā nebūt nešķiet, gluži pretēji, var tikai apskaust šo cilvēku piepildīto dzīvi un pozitīvo attieksmi gan pret sevi, gan citiem. Iespējams, tieši tas ļāvis Ralfam nesalūzt, kad pirms 30 gadiem negadījums visu sagrieza kājām gaisā.

Ralfs savulaik beidzis Pārtikas rūpniecības, mehānikas tehnoloģiju tehnikumu, iegūstot iemaņas saldējamo iekārtu apkalpošanā, 1980. gadā, pēc dienesta armijā, sācis strādāt kolhozā «Ādaži», tad Rīgā, kolhoza «Lāčplēsis» veikaliņā, tirgojis pārtikas produkciju un alu. Apprecējies, ģimenē piedzimuši divi dēli, apmetušies pašu mājā Berģos. 1990. gadā, kad sākās juku laiki, līdzīgi kā citi, kas vēlāk kļuvuši pat miljonāri, uzbūvējis siltumnīcu un sācis audzēt rozes, tulpes un puķuzirnīšus.

Katru dienu cēlies piecos no rīta un vedis ziedus uz tirgu, lai pagūtu ieņemt labāko vietu, un tā līdz traģiskajam 1991. gada 6. jūlija rītam, kad, kā ierasts, braucot uz tirgu pa Čaka ielu, pēkšņi no kreisās puses auto sānos ietriecās, kā pats tagad ironizē, – jau agrāk tiesāts bandīts, kurš pēc negadījuma aizmucis uz Krieviju un tā arī netika notverts.

Rehabilitācija ilgst sešus gadus
«Lai arī negadījumā vainīgs bija otrs autovadītājs, no tā vieglāk nekļuva – visa mana dzīve mainījās vienā mirklī, un pašam vien pēc tam bija jācīnās tālāk. Steigšus vajadzēja operāciju, labi, ka bija pazīstami ārsti – nonācu uz operācijas galda. Man bija lauzts kakla sprands – piektais un ceturtais skriemelis. Pirmajā brīdī biju pilnībā paralizēts. Pusgadu nogulēju vienā slimnīcā, pusgadu citā, tad vēl rehabilitācijas centrs Vaivaros. Sākotnēji mani baroja ar karotīti, bet pamazām iekustināja pirkstiņu, tad sāka kustēties visa roka, un pamazām rokas atguva kustīgumu. Centos arī kājas kustināt ar visādām metodēm, bet nesanāca. Tas bija 1997. gads – rehabilitācija no avārijas brīža ilga sešus gadus – tas bija smags darbs, lai sevi atjaunotu. Ar sievu izšķīrāmies, laikam jau tā nebija īsta mīlestība. Tāds liktenis. Kad attiecības izjuka, sāku dzīvot pie mammas. Mātei dzīvoklis Rīgā – septītajā stāvā. Laikam jau tas ir paša raksturs un neatlaidība, kas neļāva padoties,» saka Ralfs.

Pamazām uzplaukst mīlestība
Viņš sāka domāt, ko darīt tālāk, un nolēma izmantot iespēju «Apeirona» piedāvātajos kursos apgūt kokapstrādi, jo ādas apstrādes grupā, ko bija sākotnēji nolūkojis, vairs nebija vietu. Mācību noslēgumā notika abu grupu kopīga izstāde. Tur Ralfs pirmo reizi satika Agiju, bet iespēja vienam otru labāk iepazīt radās nedaudz vēlāk, 1998. gada martā, kad sākās papildus ādas apstrādes kursi, kur Agija bija viena no skolotājām.

«Kursi notika ekstrēmos apstākļos – Mežaparkā, vecā, neapkurinātā mājā, otrajā stāvā. Šoferītis cilvēkus ar kustību traucējumiem stiepa otrajā stāvā. Mēs bijām divas skolotājas – man vairāk patika izgatavot kārbiņas, pases vāciņus. Savulaik strādāju Meliorācijas institūtā, tad Tehniskajā universitātē, elektromodelēšanas laboratorijā, ko finansēja Krievija, un pēc neatkarības atgūšanas faktiski paliku bez darba. Paralēli apmeklēju ādas apstrādes studijas trīs gadu kursus. Tolaik arī biju šķīrusies, meitiņa maza, papildu ienākumi noderēja. Bija dažādi tirdziņi, sāku darbiņus nodot arī veikalos un Rīgā, salonā «Tīne», kur vēlāk strādāju kā pārdevēja. Man ļoti patika šī vide. Ādas apstrādi biju apguvusi tiktāl, ka varēju mācīt citus. Kursiem beidzoties, vēl ne viss bija apgūts, veikaliņā notika remonts, man bija brīvs laiks, un sāku mācīt Ralfu individuāli. Dzīvoju Pļavniekos, viņš Purvciemā. Pagāja kāds pusgads, kamēr sapratām, ka ir uzplaukusi mīlestība,» stāsta Agija, piebilstot, ka ievērojusi Ralfu jau pēc izstādes, kad viņš savu pirmo darbiņu nesavtīgi uzdāvinājis kādam grupas biedram, kuram todien bijusi dzimšanas diena. «Protams, piesaistīja arī Ralfa vizuālais izskats – slaids, zilām acīm, blondiem matiem. Tas, ka viņš ir ratiņkrēslā, nešķita svarīgi, es par to nedomāju,» piebilst Agija.

Tiesības tomēr noder
Simpātijas neslēpj arī Ralfs. «Brīnījos, ka tik skaista sieviete pievērš man uzmanību. Tas laikam bija liktenis. Sakritība ir arī tā, ka 6. jūlijs ir Agijas dzimšanas diena un liktenīgās avārijas datums jeb mana otrā dzimšanas diena. Starp citu, arī mašīna, ar ko tagad braucam, izlaista 6. jūlijā,» stāsta Ralfs. Abi kopā ir kopš 1999. gada. Piecus gadus nodzīvoja Tehniskās universitātes kopmītnē. Tolaik darbiņus nodeva lidostā un «Tīnē». Kad kopmītnēs ievērojami pieauga īres maksa, sāka lūkot pēc cita mitekļa, un radās iespēja pārcelties uz radinieka māju Ķegumā, pie Ņegas upes. Māja atradās septiņus kilometrus no stacijas, un bija jādomā, kā Agijai tikt līdz darbam. Abi iegādājās mašīnu ar rokas vadību, un Ralfs atkal sēdās pie auto stūres. Tas bija 2006. gads. «Palaimējās, ka pēdējā brīdī biju nomainījis tiesības. Tolaik vēl rokas īsti nekustējās. Kad mani aizveda uz CSDD pēc jaunām tiesībām, tur brīnījās, ko es vēlos. Cilvēks, kurš mani turp aizveda, teica, ka tās tiesības man tikai mierinājumam..., bet sanāca, ka tomēr noderēja. Bija daudz pazīstamo, piemēram, Aigars Apinis, kurš arī ir ratiņkrēslā un brauca ar auto. Sāku katru dienu vest Agiju uz vilcienu un sagaidīt stacijā no darba. Pirms avārijas man tiesības bija tikai pusotru gadu, bet, atsākot braukšanu, veicās labi. Lielākoties braucu posmā Ķegums–Rīga. Tad kopā ar Aigaru Apini sākām braukt ekskursijās pa Latviju, uz Lietuvu, Igauniju, uz vairākām dienām – katrs ar savu auto, bet kopā tomēr drošāk, ir pleca sajūta. Tagad braucot vairāk pievēršu uzmanību dažādiem sīkumiem, skatos apkārt, tālumā vai aizmugurē, braucot nesarunājos, lai nenovērstu uzmanību. Iepriekš braucu, par to nedomājot. Tā nedrīkst. Varbūt ar kādu sānu redzi būtu pamanījis to, kurš man uztriecās, bet es viņu neredzēju,» saka Ralfs.

Kļūst par pilntiesīgiem ķegumiešiem
Kad tuvinieks nomira, kura mājā abi dzīvoja, vajadzēja meklēt jaunu mitekli. «Un atkal liktenīgi – braucām uz baseinu, vedām cilvēkus mājās, un viņi mums rādīja šo māju, kur tagad dzīvojam. Vēl sludinājums nebija ielikts, bet bija zināms, ka to pārdos. Tiesa gan, māja bija šausmīgā stāvoklī – virtuvei iebrukuši griesti, jumts caurs, logi izsisti, īsts grausts. Vienojāmies, ka saimnieks šo to pieremontēs. Nāca pavasaris, vieta bija ļoti skaista, tuvu stacija. Šī ir viena no vecākajām mājām Ķegumā – «Lejasčangas». Meita Rīgā pārdeva no maniem vecākiem mantoto dzīvokli, sākām māju remontēt, lai varētu šeit pārcelties. Jumtu varējām saremontēt tikai nākamajā gadā, bet ābeles ziedēja, tulpes ziedēja, priecājāmies. Ralfa dēls, kurš šobrīd dzīvo Zviedrijā, uztaisīja nobrauktuvi, lai var tikt līdz mašīnai,» atceras Agija.

Vienmēr kopā
2017. gadā Ralfs ar Agiju nolēma apciemot dēlu Zviedrijā un turp devās ar auto, drošības labad uzaicinot līdzi draugu, kurš arī pārvietojās ratiņkrēslā un braucienam pievienojās ar savu auto.

«Mašīna – tā tomēr ir brīvība. Reizēm vienkārši iekāpjam un braucam izbaudīt Latvijas skaistumu – Ventspili, Kuldīgu. Mašīna man ir kā otras kājas. Kā ir ar vides pieejamību? Necenšos tikt tur, kur nav piekļuves, braucam, kur var. Pasaulē taču ir tik daudz vietu, kur piekļūt, lai par to uztrauktos. Nav jēgas bojāt sev omu, kašķējoties,» saka Ralfs, kuram vienmēr līdzi dodas Agija, gan nopirkt izejmateriālus darbam, gan uz servisu, ja ir jālabo auto. Viņi vienmēr un visur ir kopā, gan strādājot, gan darot mājas darbus, viens otru atbalsta, kā vien var, piedomājot, lai otram ir vieglāk.

«Tie it kā ir ikdienišķi sīkumi – Ralfs vienmēr paņem manu somu klēpī, lai vieglāk stumt ratus. Kamēr es vasarā pa dārzu, viņš istabā grīdu izmazgā, tagad, ziemā, sniegu pagalmā notīra. Draugi jautā, kāpēc neiegādājamies elektriskos ratus, bet Ralfs grib trenēt rokas – viss ir uz rokām – gultā pārsēsties, tualetē, dušā, lai neatrofējas muskuļi. Vasarā Ogrē reizēm izbraucam pa dambi, lai izkustētos. Ziemā, kad piesnidzis, ir mazliet grūtāk, reizēm pie lielveikaliem nav iztīrīta invalīdu stāvvieta, tad iepirkties jāiet man vienai un Ralfs gaida mašīnā.

Esmu Ķeguma Pensionāru biedrības valdē, tagad gatavojamies ballei 27. decembrī, gatavojam Ziemassvētku paciņas. Eju vingrot, reizēm kaimiņš paņem līdzi uz baseinu. Brīvdienās atbrauc meita ar mazmeitām un draugu. Ralfam, starp citu, jau ir mazmazdēliņš. Māju kurinām ar malku, vedu ar ķerru istabā, Ralfs izkrāmē. Privātmājā darbu daudz, un viņš visur cenšas palīdzēt. Ralfs varbūt vienīgi nevar uzkāpt bēniņos un salabot sienas skapītim durtiņas, bet pārējo gandrīz visu var,» smaidot saka Agija un piebilst, ka dažādu darbu ir tik daudz, ka reizēm visam pietrūkst laika. Laiku prasa arī ādas izstrādājumi.

Uzšuj kleitu izlaidumam
«Liels paldies veikaliņam «Tiptip» un Norai. Ja ir, kur darbiņus nodot, tad prieks taisīt. No ādas var izgatavot visu. Bijuši arī pasūtījumi. Kad strādāju veikalā, ļoti daudz pasūtīja Bībelēm vākus, Ralfam ir nācies gatavot arī 200 kastītes barikāžu piemiņas medaļām. Kāda kundzīte pasūtīja somiņu ceļojumam, uztaisījām, viņa priecīga, un sākām izgatavot līdzīgas somiņas. Gatavojam krāsaini, jo domāju, ka cilvēkiem patīk krāsainība. Uz tirdziņiem nav tik viegli aizbraukt, turklāt jārēķinās ar laikapstākļiem – mitrums nav ādas draugs. Ar «Covid-19» sākās tirdzniecība internetā un aizgāja! Redzam, kas cilvēkus interesē, ko vēl var uztaisīt. Ja kas neapmierina, varam uzlabot, pārtaisīt. Starp citu, Ralfs pirmos gadus arī šuva. Nopirkām «Burdu», es uz grīdas piegriezu, bet viņš šuva. Man sašuva svārkus, kostīmu, sev ir uzšuvis uzvalku, bikses, jo tik garas grūti nopirkt – viņš ir 1,90 metru garš. Meitai pat izlaiduma kleitu uzšuva! Šūšanu viņš apguva pašmācības ceļā. Tas strādīgums Ralfam jau no mazotnes – no vecmammas un vectēva iedzimis. Viņi dzīvoja laukos, bija jāstrādā. Vienlaikus tie bija inteliģenti cilvēki ar lielu dvēseli,» saka Agija.

Kopā jau 25 gadus
Jautāti, kur paši gūst enerģiju it visam, abi smaidot teic, ka tā ir dažādu pasākumu apmeklēšana, ekskursijas. Reizēm noskatās kādu filmu vai sporta pārraides, reizēm abi dodas pusdienās ārpus mājām, lai izrautos no ikdienas rutīnas. Nesen bijuši uz Ivo Fomina koncertu Ogrē, «Dzīvajā skatuvē». «Nezinājām, ka tur arī filmē. Ļoti jauks pasākums, jo bija arī intervijas, ne tikai dziedāšana. Priecājies par citiem darbīgiem cilvēkiem. Visur jau nevar atļauties aizbraukt, bet šādos pasākumos jau to enerģiju rodam. Esmu nedaudz vecāka – man šoruden palika jau 70, bet Ralfam ir 64 gadi. Viņa 60 gadu jubilejas svinībām noīrējām telpas kultūras namā. Domāju, Ralfs bija pelnījis saaicināt visus radus. Nākamgad būs 25 gadi, kopš esam kopā – ja būtu precējušies, svinētu sudrabkāzas, bet neesam steiguši noformēt attiecības oficiāli, iespējams, pie vainas abu neveiksmīgā pieredze iepriekšējās attiecībās,» saka Agija.

Invalīdiem un pensionāriem nav atlaižu
Jautāts, vai valsts cilvēkus ar īpašām vajadzībām pietiekami atbalsta, Ralfs teic, ka vienmēr bijis pašnodarbinātais un pabalstus nevienam nekad nav prasījis. Viņš atzīst, ka cilvēkam ar kustību traucējumiem ļoti svarīgi ir spēt izkļūt no mājām. Protams, ir pieejami asistenti, tomēr šajā jomā ne viss ir pārdomāts, ir īpaši, ja cilvēks dzīvo laukos. «Līdz Eiropas līmenim mums ir vēl ļoti tālu. Salīdzināt ar zviedru pensionāriem ir grūti. Tur muzejos vai citviet ne pensionāriem, ne invalīdiem nav atlaižu. Tas izbrīnīja. Acīmredzot viņiem ir tik labas pensijas, ka atlaides nemaz nevajag. Arī asistenti viņiem ir vairāki – vieni mājas uzkopšanai, citi izklaidē. Mums vēl daudz jāmācās,» saka Agija.

Vienmēr jāmeklē pozitīvais
Runājot par nākotnes plāniem, abi atzīst, ka vēlētos vairāk ceļot – nākamvasar pie Ralfa dēla uz Zviedriju doties ar auto caur Vāciju, Dāniju līdz pat Osai, kas ir 600 kilometru no Stokholmas. Jā, viegli nebūs, bet arī lidošana nogurdina. «Pirmajā reizē lidojām uz Gēteborgu, kas ir aptuveni pusotras stundas attālumā. Ralfam ir garas kājas, no saviem invalīda ratiem jāpārsēžas citos, daudz šaurākos, turklāt lidmašīnas salonā jāsēž pie loga, kas ir grūti,» stāta Agija, un Ralfs piebilst, ka jebkurai problēmai vienmēr var rast risinājumu. «Sūdzoties jau vieglāk nepaliks. Priecājamies par Aigaru Apini, viņš ir apliecinājums tam, ka cilvēki ratiņkrēslos var, bet tie, kas aizraujas ar sevis žēlošanu vai sāk dzert, viņu vairs nav. To nedrīkst darīt. Ja cilvēks vēlas, viņš katrā situācijā var atrast ko labu, un vajag vairāk turēties pie tā labā. Nevajag lasīt negācijas internetā, tās uzsūcas, un pats beigās sāc gausties, ka viss ir slikti. Vienmēr var atrast arī pozitīvas lietas, ko darīt. Ir labi kaimiņi, ir skaista daba, draudzīgi cilvēki. Jāpriecājas par citu panākumiem, ir ļoti daudz lietu, par ko var priecāties. Pašam jābūt atvērtākam. Ir jāprot priecāties arī par sīkumiem. Jebkura situācija atrisinās, un šķiet, ka mūs kāds šobrīd vada pa dzīvi. Katram ir savs liktenis, un mūs tas ir savedis kopā,» šajā Ziemassvētku laikā ikvienam vēlot priecāties par katru nodzīvoto dienu, saka Ralfs un Agija.

Dzintra Dzene, Ogres Vēstis Visiem , foto: Dzintra Dzene un no Ralfa un Agijas personiskā arhīva 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta "Nekad nezaudēt optimismu " saturu atbild laikraksta "Ogres Vēstis Visiem" redakcija. #SIF_MAF2022