Vokālie ansambļi Dziesmusvētku kopkoncertā Mežaparka Lielajā estrādē nepiedalās, taču tiem svētku programmā ir nozīmīga vieta un loma. Arī šovasar, XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku 150. jubilejas gadā, notiks vairāki vokālo ansambļu koncerti, kā arī sadziedāšanās jeb ielu koncerti Esplanādē.

Par to un daudz ko citu OVV uz sarunu aicināja mūzikas pedagoģi un kordiriģenti, Ogres novada Kultūras centra vokālā ansambļa «Anima Solla» vadītāju, Lielvārdes Mūzikas un mākslas skolas direktori, Atzinības krusta IV šķiras ordeņa kavalieri un Dziesmu svētku padomes un Mākslinieciskās padomes locekli Mārīti Puriņu.

– Kāds ir Ogres novada ansambļu ceļš uz Dziesmusvētkiem?

– Šis ceļš sākās jau pagājušā gada rudenī, kad Latvijas Nacionālais kultūras centrs rīkoja Latvijas vokālo ansambļu konkursu. Tā rezultātā tika atlasīti dalībnieki gan konkursa finālam, kas patiesībā jau ir Dziesmusvētku pasākums, gan arī uzrunāti ansambļi dalībai Dziesmusvētku vokālo ansambļu koncertos. Piemēram, 4. jūlijā Sv. Jāņa baznīcā notiks vokālo ansambļu garīgās mūzikas koncerts «Dievs. Daba. Cilvēks». Tajā piedalīsies septiņi labākie ansambļi no visas Latvijas, tostarp «Anima Solla». 4. jūlijā notiks vēl viens – vokālo ansambļu Laikmetīgās mūzikas koncerts Hanzas peronā «Skaņu portreti». Šajā koncertā nebūs neviena dalībnieka no Ogres novada, bet vēl ir pasākums – bērnu vokālo ansambļu koncertuzvedums «Es vēlos sev ko pastāstīt», arī Hanzas peronā, 8. jūlijā, un tajā piedalīsies Kultūras nama «Lielvārde» vokālās studijas «Mikauši» grupa un Ogres 1. vidusskolas un Ogres ģimnāzijas apvienotais vokālais ansamblis. Vokālajiem ansambļiem paredzēta arī sadziedāšanās jeb ielu koncerti, kas 9. jūlijā notiks Esplanādē. Tajos uzrunāti un piekrituši piedalīties arī divi ansambļi no Ogres novada – Lielvārdes Kultūras nama «Pusnakts stundā» un Tomes dāmu ansamblis, bet, runājot par finālu, kas būs nedaudz pirms Dziesmusvētkiem, 27. un 28. maijā Mazajā ģildē Rīgā no Ogres novada piedalīsies «Anima Solla» un Ogresgala Tautas nama «Dūjas». Domāju, ka Ogres novada ansambļi šajos Dziesmusvētku pasākumos ir gana pārstāvēti.

– Cik vispār Ogres novadā ir vokālo ansambļu?

– Skaits ir ļoti mainīgs – pirms pandēmijas bija viens cipars, pēc – pavisam cits – tie, kuri varēja mobilizēties un rudenī piedalīties vokālo ansambļu konkursa pirmajā kārtā. Piedalījās «Anima Solla», «Dūjas», Ogresgala Kultūras nama jauktais vokālais ansamblis «Saime», Lielvārdes «Pusnakts stunda», Tomes dāmas, Lēdmanes «Stari», Suntažu «Svīre», Ķeipenes «Sonore», Jumpravas «Modus vivendi» un Ikšķiles jauktais vokālais ansamblis. Tiesa gan, Ogres novadā ir vairāk vokālo ansambļu. Pirmajai kārtai bija samērā sarežģīts nolikums, un divi pandēmijas gadi mazliet, kā mēdz teikt, izsita no sliedēm. Ansambļi nepaspēja mobilizēties, lai piedalītos konkursā un spertu pirmo soli ceļā uz Dziesmusvētkiem. Diemžēl bez tā šogad ceļš uz Dziesmusvētkiem viņiem šogad ir slēgts.

– Kā «Covid-19» periods iespaidoja «Anima Solla»?

– Protams, arī mēs izjutām šo laiku, kad nedrīkstēja pulcēties, un tas ļoti traucēja normālai muzicēšanai. Dziedātāji ansamblī nevar dziedāt divus metrus cits no cita. Dalībniekiem ir jāieklausās, jākomunicē. Šā laika dēļ mums diemžēl nebija iespēja piedalīties vienā starptautiskā konkursā. Bijām nosūtījušas pieteikumu, pirmajā kārtā skaņdarbu ierakstījām. Viņi mūs uzaicināja piedalīties finālā, kas arī nenotika klātienē – bija jāsūta videoieraksts un bija noteikti termiņi. Citās valstīs jau drīkstēja pulcēties, bet pie mums vēl ne, tāpēc nevarējām ierakstīt video un bijām spiesti atteikties no dalības konkursa finālā. Tāpēc varu teikt, ka arī mūs «Covid-19» periods ietekmēja un diemžēl negatīvi. Protams, intensīvs darbs notika pēc tam, kad drīkstēja, jo vajadzēja daudz atgūt. Bijām daudz strādājušas individuāli, bet Zoom dziedāšanai neizmantojām, vienīgi, lai aprunātos un cita citu uzmundrinātu. Tagad esam restartējušās ar samērā labiem rezultātiem. Bet nebija viegli. Bija ansambļi, kuri arī cīnījās ar pandēmijas sekām, bet dažiem tas neizdevās tik ātri un strauji, viņiem tam nepieciešams ilgāks laiks. Cerams, pēc Dziesmusvētkiem būs vieglāk, ansambļi šo laiku būs izmantojuši, un mēs viņus redzēsim nākamajās skatēs.

– Vai ansambļiem Dziesmusvētkos ir kāds noteikts kopējs repertuārs?

– Nē, ar to arī ansambļi atšķiras no koriem – mēs neesam koprepertuāra nozare. Dziesmusvētkos ir tikai četras koprepertuāra nozares – kori, dejotāji, pūtēji un koklētāji. Visi pārējie jeb G2 grupa atšķiras ar to, ka viņi ir pilnībā individuāli, ar savu seju un raksturu. Viņi katrs iet savu ceļu, līdz ar to kopējo Latvijas mūzikas ainu bagātinot ar savu krāsu. Gan Garīgās, gan Laikmetīgās mūzikas koncertā un arī bērnu koncertuzvedumā, kā jau vienmēr, noslēgumā plānots arī kas kopīgs – top speciāli skaņdarbi, kuros katram ansamblim būs sava solo vieta vai nozīme. Ir tikai nelieli posmiņi, kur visi dzied kopā, jo tā nav mūsu firmas zīme – dziedāt kopā.

– Vai tomēr nav mazliet žēl, ka nepiedalāties Dziesmusvētku noslēguma koncertā Mežaparka Lielajā estrādē?

– Plānots, ka pēc noslēguma koncerta būs sadziedāšanās nakts, kur parasti aicina arī vokālos ansambļus un dziedātājus, kuri ir tā saucamie priekšdziedātāji, bet pārējie dzied līdzi. Mēs noteikti piedalīsimies, bet par to, ka vokālo ansambļu dziedātāji nebūs Dziesmusvētku estrādē, neesmu pārliecināta, jo lielākā daļa vokālo ansambļu dziedātāju ir arī koru dalībnieki. Piemēram, visas «Anima Solla» dziedātājas katra ar savu kori piedalīsies arī kopkoncertā Mežaparka Lielajā estrādē. Ir koru dziedātāji, kuriem nepietiek ar obligāto koru repertuāru, kuri vēlas ko vairāk, un viņi papildus dzied ansambļos, lai īstenotu savas dziedāšanas vēlmes, savas radošās izpausmes. Ansambļos nav obligātā repertuāra un var izvēlēties, ko un kā dziedāt. Pieļauju, ka 80–90 procentu ansambļu dalībnieku dziedās arī Mežaparka Lielajā estrādē. Turklāt, plānojot Dziesmusvētku nedēļu, tas ir ņemts vērā, jo, piemēram, vokālo ansambļu koncerti ir nedēļas sākumā, bet Lielās estrādes mēģinājumi sāksies nedēļas otrajā pusē, un tas nepārklājas.

– Ko jums pašai nozīmē Dziesmusvētki, un cik tādos esat piedalījusies?

– Dziesmusvētki ir mūsu amatiermākslas Olimps un vispār mūsu latviešu tautas identitātes būtiska daļa. Dziesmusvētki ir ceļš, tas ir process, tas ir dzīvesveids, tavas identitātes neatņemama sastāvdaļa. Tu atrodi sevi tajā procesā, pirmkārt, kā latvieti, otrkārt, kā mākslinieku, mūziķi vai dejotāju, treškārt, vispār kā radošu personību, ceturtkārt, kā Dziesmusvētku kopienas dalībnieku. Tu neesi viens, ar tevi kopā ir vairāki simti tūkstošu. Un vēl – esmu samērā ilgu laiku nostrādājusi Latvijas Nacionālajā kultūras centrā, pati būdama klāt pie Dziesmusvētku tapšanas. Esmu Dziesmusvētku padomes un Mākslinieciskās padomes locekle nu jau diviem pēdējiem Dziesmusvētkiem, līdz ar to esmu vistiešākajā veidā saistīta ar Dziesmusvētku tapšanu un šo procesu pārskatīšanu. Kā kora dziedātāja Dziesmusvētkos piedalos kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem. Neesmu saskaitījusi, cik Dziesmusvētku bijis, bet ar «Anima Solla» piedalāmies jau piektajos. Kā kolektīva vadītājai tagad ir citi uzdevumi, citas izjūtas un uztraukumi. Dziesmusvētki ir daļa no manas dzīves.

– Kā un kad jums radās interese par mūziku. Kad sapratāt, ka tā būs dzīves lielākā daļa?

– Mūziķim bērnībā tā nav gluži paša izvēle. Pirmo izvēli lielākoties izdara vecāki – pamanot bērna dotības, aizved viņu uz Mūzikas skolu, kas vai nu nokauj vēlmi muzicēt, vai veicina. Man personīgi Mūzikas skolā nepatika. To pabeidzot, domāju, ka nekad vairs mūžā mūziku nemācīšos. Tolaik sāku arī sportot, vēlējos kļūt par sporta treneri un aizgāju mācīties uz parasto vidusskolu, bet man pietika ar vienu gadu bez mūzikas, lai saprastu, ka man tās ļoti pietrūkst. Nolēmu, ka tomēr vēlos tālāk mācīties mūziku, iestājos Mūzikas vidusskolā, un tad jau ceļš, ja tā var teikt, ir tālāk nosprausts – esi uzlikts uz sliedēm un tavs vilciens brauc. Ja nenotiek nekas ekstrēms, aizbrauc līdz kādai pieturai un kļūsti par mūziķi. Un, protams, mūzika kļūst par daļu no tavas identitātes, un nemaz nevari iedomāties, ka varētu būt arī savādāk. Loģiski, ka arī bērni un mazbērni tiek virzīti tajās pašās sliedēs. Mūzika kļūst par daļu no dzīves, personības, izglītības. Mūzika ir mākslas veids, un māksla ir tā, kas virza pasauli un veido cilvēku. Mana meita arī jau no pirmās dienas dzied «Anima Solla». Viņai tolaik bija 14 gadu, kad 1998. gadā Jumpravas pagasta Kultūras namā tika dibināta «Anima Solla». No 2007. gada esam Ogres Kultūras centra paspārnē. Lai gan meita pēc profesijas ir tulkotāja, mūzika viņai ir tik pat nozīmīga dzīves daļa kā profesija.

– «Anima Solla» šis ir jubilejas gads?

– Jā, vokālais ansamblis dibināts arī Dziesmusvētku gadā, rudenī, un šoruden mums ir 25 gadu jubileja, ko svinēsim, kā ierasts – ar vairākiem koncertiem. Pirmais būs kā salidojuma koncerts, kurā piedalīsies bijušās dziedātājas. Šajos gados ansambļa sastāvs ir ļoti mainījies, un 25 gados mums ir jau tāds kārtīgs koris izveidojies – aptuveni ar 40 dziedātājām. Ar tām, kuras varēs ierasties, kopīgi muzicēsim. Mums ir arī tradīcija, sagaidot apaļas jubilejas, pasūtīt komponistiem jaundarbus un rīkot jaundarbu koncertus. Arī šogad tāds būs. Ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu esam uzrunājuši dažādus latviešu komponistus, un viņi mums jau daudz ko uzrakstījuši un vēl raksta.

– Kad un kur plānots šis koncerts?

– Salidojuma koncerts notiks Ogres Kultūras centrā 25. novembrī. Jaundarbu koncerts varētu būt decembrī Rīgā. Tajā skanēs latviešu tautas dziesmu apdares vai arī oriģinālmūzika ar latviešu tautasdziesmu vārdiem. Šobrīd esam tam devuši nosaukumus «Es atnācu uguntiņu», bet varbūt būs «Dedzi, dedzi dzirkstelīte» vai «Es sakūru uguntiņu», jo kāds koris ir pasteidzies un jau izveidojis programmu ar šādu nosaukumu. Koncerts būs ar uguns tematiku, jo notikumi pasaulē, kas joprojām turpinās, lika savādāk paraudzīties uz daudzām lietām, arī uz mūsu garīgo mantojumu, tautasdziesmām. Apstājāmies pie uguns tēmas. Uguns var būt dažāda – gan postoša un ārdoša, gan arī sildoša un dzīvību dodoša, visa jauna radītāja un visa vecā nodedzinātāja. Darba ir ļoti daudz, jo paralēli gatavojamies arī Dziesmusvētkiem. Lai Dievs dod veselību to visu īstenot, lai virs mums ir mierīgas debesis un varam mierīgi strādāt.

– «Anima Solla» jums ir kā vēl viens bērns...

– «Anima Solla» ir mans sirdsdarbs 25 gadu garumā. Jā, tas ir mans bērns. Katra dziedātāja nu jau ir kā mans mazbērns. Tādā veidā sekoju līdzi tam, kā dzīvo jaunie cilvēki, kā viņi domā, kā jūtas. Man tas ļauj sekot līdzi laikam un redzēt to, cik tomēr nav viegli būt jaunam. Mēs neesam vienkārši ansamblis, bet vokālā grupa – sešas dziedātājas – Mārīte Junita Apsīte, Nora Vanaga, Anna Rudzīte, Gerda Medne, Alisa Klimanska un Jonita Štoma.. Tas nozīmē, ka ikviena dziedātāja dzied savu vokālo partiju, un, ja vienas nav, faktiski dziesmas nav. Mēs nevaram dziedāt, ja nav visas balsis, tāpēc esam atkarīgas cita no citas un ļoti svarīgas cita citai. Tas veido arī cilvēciskās īpašības – savstarpēju uzticēšanos un atbalstīšanu.

– Kura jums pašai ir tuvākā Dziesmusvētku dziesma?

– No koru koprepertuāra dziesmām nevaru iedomāties Dziesmusvētkus bez Jāzepa Vītola «Gaismas pils». Manuprāt, tā ir Dziesmusvētku sāls. Protams, ir virkne tādu dziesmu, kas ir Dziesmusvētku būtība, un, ja šo dziesmu nav, tad Dziesmusvētki ir tādi kā tukši. Protams, līdz ar klasiku nāk jaundarbi, kas varbūt vēl nav izturējuši laika pārbaudi. Repertuārs vienmēr gudri jāsabalansē, un man šķiet, ka šajos svētkos tas balanss būs izdevies.

– Vai ir kas tāds, ko Dziesmusvētku norisē vajadzētu mainīt vai uzlabot?

– Pašā svētku norisē, domāju, ka visi iesaistītie dara to labāko, ko vien var izdarīt, lai svētki būtu neaizmirstami, atšķirīgi, lai būtu māksliniecisks piedzīvojums. Šogad mums svētki notiks «Sidraba birzī». Tas ir pirmais, kas atšķir šos svētkus no pārējiem, un šajā «Sidraba birzī» būs divi koncerti, ne tikai noslēguma koncerts, bet arī koru koncerts «Tīrums». Manuprāt, pati svētku norise, visi pasākumi tiek veidoti pēc vislabākās sirdsapziņas. Tas, kas vienmēr jārisina un kas ir organizatoriski grūts jautājums, ir Dziesmusvētku biļetes, bet tie ir tehniski jautājumi. Šobrīd neko nevēlētos mainīt. Dziesmusvētkiem ir sava tradīcija, savi tradicionālie pasākumi, un varbūt tieši tradīcija ir tā, pie kā mums ļoti stipri būtu jāturas.

– Kur jūs rodat spēku un enerģiju, lai varētu aktīvi darboties?

– Man patīk tas, ko daru, un, ja man tas patīk, tad nav grūti un ir arī pietiekami enerģijas. Jo vairāk daru, jo vairāk spēka. Savu dzīvi vēlos nodzīvot saskaņā ar sirdsapziņu, vēlos redzēt laimīgus savus bērnus, izaugam mierīgā, harmoniskā pasaulē. Esmu gatava darīt visu, ko protu, ko varu, lai darītu šo pasauli labāku, nekā mēs to saņēmām no saviem vecākiem. Šobrīd visu laiku dzīvojam ar trauksmainu sajūtu, ka tepat, kaimiņos, iet bojā cilvēki. Tā sajūta, protams, ir diezgan smacējoša. Esmu domājusi, kā es varētu palīdzēt. Jā, varētu iesaistīties kādās akcijās, sniegt atbalstu Ukrainas bēgļiem, bet tas ir piliens jūrā. Varētu mēģināt domāt labas domas. Tad sapratu, ka man nav jānomoka sevi ar kādiem pašpārmetumiem. Vienkārši katram cilvēkam jādara labākais, ko viņš var izdarīt tajā vietā un laikā, kas viņam ir dots. Tieši tāpēc mēs ar ansambli tagad veidojam to jubilejas koncerta programmu, reflektējot uz šo situāciju. Tas viss, kas notiek līdzās, ir ikdienā klātesošs, tā ir tā elpa pakausī.

– Ko jūs gribētu ceļā uz Dziesmusvētkiem novēlēt dalībniekiem, sev un skatītājiem?

– Kad strādāju par skolotāju, domāju, kā lai izstāsta bērniem, kas ir Dziesmusvētki. Labi, visi dzied kopā, labi, visi dejo kopā, bet to nevar izstāstīt – šie svētki ir jāpiedzīvo katram pašam, vismaz vienu reizi mūžā, un, kad to esi piedzīvojis, tad inficējies ar tādu kā «Dziesmusvētku vīrusu». Kā jau visi vīrusi, tas snauž un atdzīvojas kādos noteiktos apstākļos. Novēlu visiem, kuri vēl nav saslimuši ar šo Dziesmusvētku vīrusu, ar to saslimt un piedzīvot Dziesmusvētku brīnumu. Tiem, kas jau ir slimi, novēlu, lai viņiem šie konkrētie Dziesmusvētki būtu visaugstākais punkts šābrīža dzīves periodā, uz ko tiekties un piedzīvot. Visiem, kuri organizē svētkus, – lai mums pietiek spēka, gudrības, lai pietiek naudiņas un lai viss izdodas! Ikvienam novēlu piedzīvot Dziesmusvētkus, saslimt ar Dziesmusvētkiem un jau gaidīt nākamos.

Foto: no Mārītes Puriņas personiskā un  «Anima Solla» arhīva 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Mārīte Puriņa: "Ikvienam novēlu saslimt ar Dziesmusvētku vīrusu"" saturu atbild laikraksta “Ogres Vēstis Visiem” redakcija.#SIF_MAF2022

Dzintra Dzene, Ogres Vēstis Visiem