Pēc Nacionālā veselības dienesta datiem, 2021. gadā Latvijā ir veiktas 912 valsts apmaksātas medicīniskās apaugļošanas procedūras, no kurām 52 procentos gadījumu rezultāts bijis veiksmīgs un iestājusies grūtniecība. Procentuāli pozitīvo gadījumu skaits mākslīgās apaugļošanas procedūrās pasaulē vidēji ir zemāks. Piemēram, ASV Slimību profilakses un kontroles centra dati liecina, ka mākslīgās apaugļošanas rezultātā grūtniecība iestājusies tikai 4–32 procentos gadījumu atkarībā no sievietes vecuma un neauglības cēloņa.
OgreNet.lv
TAVS ZIŅU PORTĀLS
istockphoto.com
“Pēc mākslīgās apaugļošanas procedūras daktere man jautāja: “Un ko darīsim ar pārējiem embrijiem?” Es biju šokā: ar kādiem embrijiem? Mums neviens nebija teicis, ka apaugļotas tiks piecas sešas olšūnas. Tāpēc šobrīd ar šausmām domāju, ka mums ar vīru kaut kur sasaldēti glabājas vēl vairāki bērniņi. Mūsu bērniņi... Vai tās ir meitenītes vai puisīši? Mums piedāvāja viņus uzglabāt līdz vēlākai iznēsāšanai vai iznīcināt. Kā iznīcināt? Mana sirds to nepieļauj,” savu stāstu sāk Ilze (vārds mainīts).
Kas notiek ar sasaldētajiem embrijiem?
Bez ētiskām problēmam, kas rodas medicīniskās apaugļošanas procesā, šobrīd neskaidrs ir arī jautājums par embriju tiesisko aizsardzību. Lai gan Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā ir noteikts, ka olšūnas nedrīkst izmantot pētījumos un eksperimentos, par cita veida to aizsardzību nekas nav minēts.
Nacionālajā veselības dienestā skaidro, ka “embriju izmantošanas kārtība ir atrunāta Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā. Embriologa kompetencē ir izvērtēt embriju kvalitāti un atbilstoši pacienta ieskatiem lemt par embriju tālāku izmantošanu.” Vienlaikus dienestā atzīst, ka embriju uzglabāšanas termiņu nosaka pats pacients atbilstoši embriologa ieteikumiem:
“Embriju iespējamo uzglabāšanas laiku izvērtē embriologs atbilstoši pacienta ieskatiem materiāla tālākai izmantošanai. Valsts apmaksātas medicīniskās apaugļošanas pakalpojumā iegūtos embrijus sieviete var izmantot pēc saviem ieskatiem, piemēram, apmaksāt turpmāku embriju uzglabāšanu, lai nākotnē izmantotu tos atkārtotā medicīniskās apaugļošanas pakalpojumā.”
Juridiski neskaidrs regulējums
“Šobrīd Latvijā nav normatīva, kas regulētu tālāku rīcību ar embrijiem, kuri radušies mākslīgās apaugļošanas procesā, bet nav ievadīti sievietes dzemdē,” atzīst juriste Inga Bite.
Viņa skaidro, ka pašreizējais regulējums Seksuālās un reproduktīvā veselības likuma 15. pantā ir spēkā kopš 2018. gada, kad tika aizliegts importēt un eksportēt embrijus. Taču pamatā šis regulējums ir spēkā jau kopš 2002. gada, kad medicīniskās apaugļošanas tehnoloģijas vēl tikai attīstījās un šo procedūru veikšanas biežums nebija salīdzināms ar mūsdienām.
“Atsevišķos Latvijas likumos jau šobrīd netiešā veidā ir ietverta embriju aizsardzība. Piemēram, noziedzīgi nodarījumi pret sievieti grūtniecības stāvoklī ir atbildību pastiprinošs apstāklis (Krimināllikuma 48. pants). Arī Darba likumā ir paredzēti īpaši nosacījumi attiecībā uz grūtniecēm, tādējādi sargājot gan viņas, gan bērna (embrija) veselību, savukārt Civillikums dod mantošanas tiesības ieņemtam, bet vēl nedzimušam bērnam neatkarīgi no grūtniecības laika. Tādējādi vairākos Latvijas likumos jau šobrīd ir iekļauts embrija aizsardzības princips tad, ja šis embrijs atrodas mātes ķermenī.
Taču medicīniskās apaugļošanas attīstība un izplatība ir radījusi nepieciešamību aizsargāt embriju arī ārpus sievietes ķermeņa, radot tiesību sistēmu, kas nodrošinātu to, lai embriji kā īpaši aizsargājamas dzīvas būtnes – bērni – nekļūst par aizmirstām lietām, pieaugušo vēlmju vai nevēlēšanās objektiem vai pat medicīniskiem atkritumiem. Šādam regulējumam ir jābūt dziļu un plašu ētisku diskusiju rezultātam, kas ņem vērā ne tikai vecāku tiesības uz bērnu, bet arī bērna tiesības piedzimt un bērna tiesības uz vecākiem.
Piemēram, ja mēs kā sabiedrība cienām cilvēkus ar Dauna sindromu un atzīstam, ka šādi cilvēki ir pilnvērtīga mūsu sabiedrības daļa, tad kas mums ir devis tiesības embrijus ar Dauna sindromu iznīcināt? Embrijs nav lieta. Embrijs ir cilvēks agrīnā attīstības stadijā ar savu noteiktu dzimumu, acu un matu krāsu un dvēseli, kas pelnījusi mūsu cieņu un aizsardzību,” uzsver Inga Bite.
Vai tiešām neauglība?
Ilze uzskata, ka uz medicīniskās apaugļošanas procedūru ginekologs viņu nosūtījis, līdz galam neiedziļinoties viņas problēmā un nemeklējot citus risinājumus neauglības ārstēšanai: “Mēs gaidījām, ka mediķi mūs rūpīgi izmeklēs, lai noskaidrotu mūsu problēmas, proti, neauglības iemeslu. Lieki piebilst, ka par šādiem izmeklējumiem mēs būtu gatavi maksāt, jo tādā veidā varētu noskaidrot neauglības patiesos iemeslus, turklāt, domāju, ka arī valsts būtu ieinteresēta šādus izmeklējumus veikt pirms mākslīgās apaugļošanas, jo tā tiktu ietaupīti līdzekļi no valsts kabatas pašas manipulācijas veikšanai. Taču mūsu gaidas nepiepildījās.
Lai gan ginekoloģe bija solījusi, ka vispirms tiksim izmeklēti un ka tiks noskaidroti neauglības iemesli, visas analīzes, kas tika veiktas klīnikā, bija tikai ar vienu mērķi – noskaidrot, vai esam piemēroti mākslīgās apaugļošanas manipulācijas veikšanai,” savu stāstu turpina Ilze.
Pēc viena neveiksmīga medicīniskās apaugļošanas mēģinājuma Ilze ir nolēmusi tomēr cīnīties un meklēt citus risinājumus, lai apaugļošanās varētu notikt dabīgā ceļā.
Vai ir pieejamas alternatīvas metodes?
Šobrīd nav pieejami dati un informācija, kāpēc medicīniskā apaugļošana ir vienīgais valsts apmaksātais risinājums, tomēr tas rada bažas un virkni jautājumu, kāpēc nav citas alternatīvas. Ko darīt sievietēm, kuras dažādu ētisku apsvērumu nespēj izšķirties par labu medicīniskai apaugļošanai? Vai Latvijā ir pieejama alternatīva, dodot iespēju pāriem ar konstatētu neauglību tomēr saņemt arī citu ārstēšanu?
Ir zināmi fakti, ka ne vienmēr diagnoze “neauglība” ir absolūta un nespēja ieņemt bērniņu neārstējama. Latvijā saskaņā ar Klīniskajām vadlīnijām neauglība tiek definēta kā slimība, ja grūtniecība neiestājas 12 mēnešu laikā, regulāri dzīvojot dzimumdzīvi bez kontracepcijas. Primāra neauglība ir slimība, kad grūtniecība nav iestājusies ne iepriekšējās, ne esošajās partnerattiecībās. Sekundāra neauglība ir slimība, kad grūtniecība agrāk ir iestājusies neatkarīgi no tās iznākuma.
Uz jautājumu, vai un kādā veidā valsts apmaksā neauglības ārstēšanu, Nacionālais veselības dienests sniedza šādu atbildi: “Neauglības ārstēšanai no valsts budžeta līdzekļiem tiek apmaksāts medicīniskās apaugļošanas pakalpojums. Latvijā ir pieejama valsts apmaksāta neauglības noteikšana un ar to saistītie veselības aprūpes pakalpojumi – speciālistu konsultācijas, izmeklējumu veikšana, kompensējamie medikamenti.”
Tas nozīmē, ka, ja pārim ir konstatēta neauglība, vienīgais valsts apmaksātais atbalsts ir medicīniskā apaugļošana, lai gan ir zināmi gadījumi, kad neauglību ir iespējams izārstēt, turklāt, arī veicot medicīniskās apaugļošanas procedūru, netiek garantēts, ka bērniņu tiešām izdosies ieņemt un iznēsāt.
Ginekoloģe Aiga Rotberga, kura ir specializējusies neauglības ārstēšanā, stāsta, ka vairākām viņas pacientēm arī pēc diagnosticētas neauglības tomēr ir izdevies dabiski ieņemt un iznēsāt veselu bērniņu: “Ir gadījumi, kad diagnozes “neauglība” vietā korektāk būtu lietot terminu “pazemināta auglība”, jo neauglība var būt absolūta, kad cilvēks tiešām ir neatgriezeniski neauglīgs, proti, viņam nav kāda no orgāniem, kas nodrošina auglību, piemēram, ir izoperēta dzemde vai abi olvadi vai ir kāda ģenētiska saslimšana, kuras gadījumā nenotiek dzimumšūnu ražošana. Šādos gadījumos nebūs iespējama pat medicīniskā apaugļošana. Bet parasti lielākajā daļā gadījumu ir iespēja meklēt neauglības cēloņus un tos risināt – gan ar medikamentiem, gan ar ķirurģiskām operācijām, gan ar dzīvesveida maiņu.
Šobrīd vienīgais neauglības kritērijs ir, ka, dzīvojot dzimumdzīvi bez kontracepcijas lietošanas, gadu nav iestājusies grūtniecība. Bet nav skaidru kritēriju, cik ilgi varam ārstēt šo neauglību un kad varam uzskatīt, ka neauglības ārstēšana ir bijusi nesekmīga un vienīgais tālākais risinājums ir medicīniskā apaugļošana. Es uzskatu, ka būtu jānodala gadījumi, kad ir absolūta neauglība vai ir nesekmīga neauglības ārstēšana un tiešām nav iespējams ieņemt bērniņu dabīgā ceļā, no gadījumiem, kad ir pazemināta auglība. Pazemināta auglība nozīmē, ka pāris nav absolūti neauglīgs, viņiem ir orgāni un dzimumdziedzeri, bet tie nefunkcionē tā, lai varētu uzreiz iestāties grūtniecība. Un šos iemeslus vairākumā gadījumu var novērst, konstatējot patieso problēmu, tad koriģēt un risināt to un tādā veidā uzlabot auglību vai – izārstēt neauglību.
Manā praksē ir bijuši vairāki gadījumi, kad pāri atnāk pēc neveiksmīgiem mākslīgās apaugļošanas mēģinājumiem, un mēs kopā strādājam, meklējam risinājumus un grūtniecība iestājas. Jā, tas parasti ir laikietilpīgs process. Ir dažādi veidi un metodes, kā auglību var veicināt, var veikt olvadu rekonstruktīvās operācijas, var stimulēt ovulāciju, bet ne tik agresīvi, kā tas notiek medicīniskās apaugļošanas gadījumā. Tāpat var koriģēt hormonālos traucējumus, sakārtot citus veselības traucējumus, kas netieši, bet ietekmē auglību.”
Bizness vai ārstniecība?
Diemžēl šobrīd valsts noteiktais kritērijs, kas pieļauj relatīvi viegli uzstādīt diagnozi “neauglība”, no vienas puses, un prāvu valsts līdzekļu ieplūšana privāto klīniku kontos (viena mākslīgās apaugļošanas procedūra kopumā izmaksā, sākot no 3000 eiro), no otras puses, rada labvēlīgu augsni mākslīgās apaugļošanas kā biznesa uzplaukumam. Turklāt mākslīgās apaugļošanas procesā var novērot vēl kādu negatīvu tendenci.
Aiga Rotberga pauž bažas par olvadu izņemšanu sievietēm: “Nupat operēju jaunu, tikai 25 gadus vecu sievieti, kurai bija konstatētas it kā problēmas olvados, un viņa tika nosūtīta uz laparoskopiju, lai izņemtu olvadus, jo tie varētu traucēt mākslīgajai apaugļošanai. Operācijas laikā es konstatēju, ka olvadi ir labā stāvoklī un pilnīgi normāli funkcionē. Bet, ja viņai tos olvadus izņemtu, atpakaļceļa vairs nebūtu, viņa nekad vairs nevarētu dabiski ieņemt bērniņu.
Jā, olvados mēdz būt dažādas poblēmas, bet lielākoties tās ir iespējams risināt. Manā praksē ir daudz šādu gadījumu, kad, veicot rekonstruktīvas olvadu operācijas, sievietei iestājas grūtniecība. Savukārt, ja problēmas olvados sievietei konstatē mākslīgās apaugļošanas klīnikā, tur viņai tos, visdrīzāk, izņems, bet, ja tiek izņemti olvadi, turpmāk bērniņi šai sievietei varēs dzimt tikai mākslīgās apaugļošanas ceļā.”
Papildu izmaksas valsts apmaksātam pakalpojumam
“Mediķi mūs nebrīdināja, ka manipulācija var būt neveiksmīga arī pēc tik daudzām reizēm. Valsts apmaksā tikai divas reizes! Ja nesanāk, tad pārējās ir jāapmaksā pašiem,” turpina Ilze. “Vēl vajadzēja piemaksāt par to, ka apaugļotā olšūna ilgāk paliek ārpus ķermeņa, jo, kā dakteri paskaidroja, tādā gadījumā izredzes uz pozitīvu rezultātu esot lielākas. Protams, papildus piemaksājām vēl par trim dienām. Par embriju pārbaudi uz iedzimtām slimībām, protams, arī vēl maksājām. Beigu beigās, aptuveni saskaitot šos papildu maksājumus, mūsu gadījumā tā sauktā valsts apmaksātā mākslīgā apaugļošana izmaksāja apmēram 2000 eiro, plus vēl medikamenti, zaudētās darbadienas, ceļa izdevumi,” stāsta Ilze.
Nacionālajā veselības dienestā skaidro, ka medicīniskās apaugļošanas pakalpojuma izmaksas ir aptuveni 3085 eiro, no kuriem 1935 eiro ir izmaksas par veiktajām manipulācijām un 1150 eiro par valsts kompensējamiem medikamentiem. Pacienta līdzmaksājums par speciālista konsultāciju pirms pakalpojuma uzsākšanas ir 4 eiro un 21 eiro par katru pakalpojuma posmu: pirmais posms – olnīcas punkcija olšūnu aspirācijai, tajā skaitā visas pacientam nepieciešamās ginekologa konsultācijas, ultrasonogrāfijas izmeklējumi, anesteziologa konsultācija, dienas stacionāra un anestēzijas izmaksas; otrais posms – sēklinieku biopsija, tajā skaitā urologa konsultācijas un ultrasonogrāfijas izmeklējumi; trešais posms – embrija pārstādīšana.
Būtiski ir saņemt pilnu informāciju
Ginekoloģe Aiga Rotberga skaidro, ka, izvēloties veikt mākslīgās apaugļošanas procedūru, pārim ir būtiski saņemt pilnu un patiesu informāciju gan par medicīniskajām blaknēm, gan par reālajām izmaksām, gan par sasaldētajiem embrijiem, lai izvairītos no situācijām, kas rada neizpratni un vilšanos.
“Pāriem bieži vien ir nepilnīga informācija par mākslīgās apaugļošanas procesa gaitu. Viņi domā, ka aizies uz klīniku, tur kaut ko izdarīs, ieliks bērniņu, kuru sieviete smuki iznēsās un piedzemdēs. Bet ne vienmēr sieviete iepriekš tiek informēta par to, ka, pirmkārt, agresīvā ovulācijas stimulācija ar hormoniem var radīt smagas blaknes un veicināt priekšlaicīgu menopauzes iestāšanos, otrkārt, ka tiks iegūti vairāki embriji, kas pēc tam būs jāiznīcina vai jāsasaldē, par ko sieviete nav pat aizdomājusies. Pāri nav brīdināti, ka var neizdoties, līdz ar to nav gatavi tam. Nereti viņiem ir ilūzija – ja jau apmaksāts pakalpojums, tātad simtprocentīga garantija, ka iestāsies grūtniecība.”
Ginekoloģe uzskata, ka ir nepieciešams nodrošināt pāriem arī psiholoģisko atbalstu, jo reizēm mākslīgās apaugļošanas process var beigties ar lielu vilšanos, īpaši gadījumos, ja bērniņu neizdodas iznēsāt.
Publikācijas kategorija
Viedokļi
Pieslēgties, lai pievietotu komentārus
