Baibas ikdiena paiet starp Skrīveriem, kur viņa dzīvo, Ogri, kur strādā pašas izveidotajā uzņēmumā «Manas garšas», un Rīgu, kur pasniedz Starptautiskajā Kosmetoloģijas koledžā.
Jautāta, kāpēc "Manas garšas" mājvietu radušas tieši Ogrē, Baiba teic, ka savu darbību uzņēmums pirms astoņiem gadiem uzsācis Jūrmalā, jo tur dzīvojis kolēģis, ar kuru kopā sākta uzņēmējdarbība, bet, kā jau biznesā mēdz notikt, Baiba palikusi viena un Ogri izvēlējusies kā viduspunktu starp Skrīveriem un Rīgu, vēl jo vairāk tāpēc, ka Ogre viņai patīk kā skaista pilsēta, un Baiba šeit savu uzņēmējdarbību īsteno jau kopš 2017. gada, un Ogre viņai kļuvusi jau kā otra dzīvesvieta.
– Kā sākās jūsu aizraušanās, ja tā var teikt, ar garšu pasauli un uztura lietām?
– Uztura speciāliste esmu jau 15 gadu, bet par garšvielām sāku interesēties pirms astoņiem gadiem, kad iesaistījos uzņēmējdarbībā. Ja nebūtu «Manu garšu», es noteikti joprojām neko daudz par garšvielām nezinātu. Uztura speciālisti, protams, par ēdieniem zina daudz, bet garšvielas, tā ir samērā sveša tēma, jo latvieši ir visnotaļ konservatīvi garšvielu lietotāji.
– Kāpēc nolēmāt kļūt par uztura speciālisti?
– Mani jau no pusaudža, no vidusskolas gadiem interesēja gan medicīna, gan arī ļoti patika gatavot ēst – eksperimentēt virtuvē. Tolaik vēl tādas uztura programmas Latvijā nebija. Pabeidzu vidusskolu, īsti nezināju, ko studēt. Jau 18 gadu vecumā apprecējos, piedzima bērniņi. Kad jaunākajam dēliņam bija divi ar pusi gadiņu, sāku domāt par studijām un pamanīju, ka Rīgas Stradiņa universitāte piedāvā Uztura zinātnes programmu. Sapratu, ka tas ir tieši tas, ko vēlos. Pamatā ir medicīna, un tai klāt uztura zinātne. Iestājos, nepilnus piecus gadus studēju uztura zinātni un pēc tam divus gadus bioloģiju – fizioloģiju, kā darbojas cilvēka organisms attiecībā uz uzturu, gremošanas sistēmu.
– Tam klāt nākusi arī garšvielu pasaule.
– Jā, tā tiešām ir vesela pasaule – vienu un to pašu ēdienu var pagatavot 20 dažādās versijās, tikai pamainot garšvielas. Esmu pārliecināta – ja mēs vairāk lietotu garšvielas, būtu mazāk jālieto medikamentus un mēs mazāk pievērstos nepareizajām uztura izvēlēm, piemēram, ceptiem, grilētiem ēdieniem. Manuprāt, cilvēki Latvijā vispār par daudz cep – gaļu, kotletes, ko turklāt pārlieku pārcep.
– Kā notiek garšvielu ražošana jūsu uzņēmumā?
– Mēs iepērkam tīras izejvielas un tālāk garšvielu kombinācijas radām paši – veidojam savas receptes, savus maisījumus. Tas ir ļoti radošs process – veidot garšvielu buķetes. Organizējam arī garšvielu meistarklases, kur katrs pats var veidot savus maisījumus un uz vietas degustēt. Stāstu arī par garšvielu labajām īpašībām.
– Vai ir kādi noteikumi – ko ar ko drīkst vai nedrīkst jaukt kopā?
– Dažkārt cilvēkiem ir aizspriedumi, kas ar ko neiet kopā. Protams, nevajag pārspīlēt. Ir garšvielas, kas nomāc citas garšas, piemēram, krustnagliņas vai kādas asas garšvielas. Viss ir atkarīgs no proporcijām.
– Kur paši esat ieguvuši zināšanas par garšvielām?
– Lielākoties darba procesā, eksperimentu rezultātā, bet esmu arī daudz lasījusi par pasaules virtuvēm – Indijas, Gruzijas un citām, kur ļoti plaši izmanto garšvielas. Bet kādas skolas vai, piemēram, uzturzinātnes programma nepiedāvā zināšanas, kā var garšvielas kombinēt un izmantot. Lai gan pusgadu mācījāmies ēdienu gatavošanas tehnoloģiju, par garšvielām tur nekā nebija. Esmu arī daudz apmeklējusi tehnikumus, kur māca topošos pavārus, bet garšvielu jomā zināšanas ir visvājākās.
– Jūs strādājat arī Starptautiskajā Kosmetoloģijas koledžā.
– Jā, meitenes tur apgūst estētisko kosmetoloģiju, arī masāžu. Es tur mācu anatomiju, fizioloģiju un uztura mācību. Man ļoti patīk strādāt ar studentiem. Kā uztura speciāliste pieņemu pacientus arī Aizkraukles klīnikā, bet vislielāko enerģiju ieguldu uzņēmumā, jo arī mūs skāra pandēmijas laiks, notikumi Ukrainā. Divus gadus esam eksistējuši izdzīvošanas režīmā, un pat jābrīnās, ka izdzīvojām, iespējams, pateicoties tam, ka mums jau no paša sākuma ir samērā labi izveidots interneta veikals.
– Ko vispār dara uztura speciālists?
– Uztura speciālists palīdz cilvēkiem ieviest skaidrību, jo veikali ir pārpilni dažādiem produktiem. Saviem bērniem stāstu, ka manā bērnībā veikalā bija desa, piens, maize un siers, bet tagad ir 30 veidu siera, 40 veidu maize, un mēs palīdzam cilvēkiem atrast piemērotāko, labāko. Tas, protams, attiecas uz veseliem cilvēkiem, bet nāk arī cilvēki ar dažādām veselības problēmām, piemēram, cukura diabētu, zarnu, kuņģa iekaisumu, lieko svaru. Nāk bērni, sportisti, grūtnieces, cilvēki ar dažādām pārtikas alerģijām. Tad izvērtējam cilvēka ēdienkarti un cenšamies to pielāgot viņu veselības stāvoklim. Darbs ir interesants, bet arī sarežģīts, jo jāorientējas faktiski jebkurā slimībā – jāsaprot, kas tā ir par slimību un kā pielāgot uzturu.
– Cik slimību attīstībā vainīga ir pārtika?
– Ir slimības, kas, var teikt, ir radušās no neveselīgas pārtikas, piemēram, onkoloģiskās slimības. Šobrīd ir samērā skaidrs, ka resnās zarnas vēzis, kas ir ļoti izplatīts vēža veids, lielā mērā rodas no liela sarkanās gaļas patēriņa. Sarkanā gaļa ir viss, izņemot vistu. Latvieši ir lieli gaļēdāji, to ēd par daudz. Nedēļā nevajadzētu ēst vairāk par 350 gramiem sarkanās gaļas.
– Kas sarkanajā gaļā ir tāds, kas var izraisīt vēzi?
– To īsti neviens nevar pateikt, bet sarkanajā gaļā nav šķiedrvielu, kas nepieciešamas normālai zarnu funkcionēšanai, un, ja ēdam daudz gaļas, tad nekam citam, piemēram, dārzeņiem, uz šķīvja vietas nepaliks. Valstīs, kur patērē daudz dārzeņu un maz gaļas, zarnu vēža praktiski nav.
– Bet ja cilvēks tomēr ēd vairāk gaļas?
– Ja viņš var uzņemt vairāk šķiedrvielu, augļu un dārzeņu, tad jā. Man vīrs arī teica, ka nevar iztikt bez gaļas, bet tad sākām vairāk gatavot zirņus, pupiņas, baklažānus, cukini, ko viņš bērnībā nebija ēdis, bet kur arī ir augsts olbaltumvielu saturs – turku zirņi ir vienkārši izcils produkts, arī sojas pupiņas, kur ir divreiz vairāk olbaltumvielu nekā gaļā un ir arī neaizvietojamās aminoskābes. Tāpat arī kvinoja, rieksti, dažādas sēklas. Tomēr arī ar olbaltumvielām nevajadzētu pārspīlēt, jo tā arī ir liela slodze gan nierēm, gan aknām.
– Vai vistu var ēst, cik grib?
– Gan jā, gan nē, jo arī tur nav šķiedrvielu.
– Un kā ir ar zivīm?
– Zivis ir vēl viens olbaltumvielu avots. Tās lielākoties iesakām dēļ labajām taukskābēm, kas ir treknajās zivīs, bet šobrīd visi pētījumi par jūras un okeāna zivīm liecina, ka tās ir samērā piesārņotas.
– Kā pārliecināties, ka zivs ir kvalitatīva un nav piesārņota?
– Dzirdēts, ka Baltijas jūras zivis ir ļoti piesārņotas. Tur nozvejotās zivis vispār nebūtu ieteicams lietot, varbūt vienīgi kādas reņģītes, kurām ir īss mūžs un kuras nepaspēj akumulēt kaitīgās vielas. No Islandes krastiem nāk tīrākas zivis, vēl ir strautos foreles, ko tagad audzē, ir arktiskā palija, kas ir ļoti tīra zivs. Protams, visas šīs zivis ir dārgas, un tas faktiski ir ekskluzīvs ēdiens.
– Kā ar lašiem, vai tie ir kaitīgi?
– Ja ieēdīsim reizi nedēļā, nekāda ļaunuma jau nebūs. Lasis ir ļoti trekna zivs, un tieši tā taukos arī uzkrājas visi kaitīgie savienojumi, smagie metāli, kas ir ūdeņos. Tas pats arī skumbrijās, mencu aknās. No mencu aknām iegūst vērtīgās «Omega – 3» taukskābes, bet tās tiek ļoti attīrītas. Zivis nevajadzētu ēst biežāk kā divas trīs reizes nedēļā. Tad vēl tāds aspekts – kā tās gatavotas, vai nav pārsālītas, ja kūpinātas, cik sen, cik ilgi. Jo senāk zivs kūpināta, jo vairāk veidojas kaitīgie savienojumi.
– Cik kaitīgs ir sāls?
– No sāls lietošanas vajadzētu izvairīties, jo tas veicina kuņģa vēža attīstību. Daži uzskata, ka Himalaju sāls ir veselīgāks. Nevaru tam piekrist, jo tas ir tāds pats akmens sāls kā citi. Tur esot vairāk nekā 80 minerālvielu, bet neviens nepiemin, ka trešdaļa no tām ir kaitīgas un pat toksiskas. Vislabākais sāls ir pansāls, kur ir nedaudz pamainītas proporcijas, bet šo sāli šobrīd var iegādāties tikai interneta aptiekās. «Manās garšās» var iegādāties ap 20 veidu sāls, bet es nevienam neiesaku sāli lietot karotēm. Vairāk iesakām jūras sāli, jo tas satur jodu, ko akmens sāls nesatur. Bet, lietojot joda sāli, jāraugās, vai nav problēmu ar vairogdziedzeri, jo tas uzkrāj jodu, un, ja tā ir par daudz, vairogdziedzeris var sākt strādāt nepareizi.
– Kā ar diētām? Piemēram, Keto diētā ir tikai gaļa, olbaltumvielas un nav ogļhidrātu. Ko uztura speciālisti saka par šādu diētu?
– Izklausās samērā briesmīgi. Sākotnēji Keto diētu izgudroja epilepsijas slimniekiem, jo bija novērots, ka augsts tauku saturs palīdz mazināt lēkmju skaitu, bet tad sāka novērot, ka ar šādu diētu var samērā ātri zaudēt svaru, taču man ir bijuši pacienti, kas ar šādu diētu sabojājuši aknu un nieru veselību, pat nonākuši slimnīcā. Tā noteikti nav diēta, ar kuru vajadzētu mazināt svaru, jo praktiski sanāk izslēgt produktus, kur ir šķiedrvielas, un tas var nepatīkami ietekmēt zarnu traktu.
– Kādas vēl slimības var rasties no pārtikas?
– Cukura diabēts. Ir divu veidu cukura diabēts. Pirmā tipa cukura diabēts var rasties neatkarīgi no tā, kādu pārtiku ēdam, bet citādi ir ar Otrā tipa cukura diabētu. Cilvēks ilgstoši ēdis nepārdomāti, bijis par maz fizisko aktivitāšu. Vispirms nāk klāt liekais svars, pēc tam rodas paaugstināts asinsspiediens, izmainās lipīdu rādītāji, paaugstinās holesterīna līmenis, rodas vesela buķete, ko saucam par metabolo sindromu, un tad jau ir prediabēta stadija. Nereti cilvēks pat nenojauš, ka ir sākušās problēmas.
Ieraugot kādu, kuram vēdera rajonā ir liekais svars, jau ir aizdomīgi, ja vēl ir sēdošs darbs un ēdienkartē daudz saldumu, tie jau ir brīdinājuma signāli. Cilvēki nereti stāsta, ka atteikušies no maizes un tā vietā ēd balto rīsu galetes, iedomājoties, ka tās ir veselīgākas. Varu teikt, ka ir pilnīgi pretēji – balto rīsu galetē vispār nav nekādu šķiedrvielu, tur nav nekā. Tā ir tīra ciete, kas paaugstina cukura līmeni asinīs vēl dramatiskāk, nekā to darītu maize. Otrā tipa cukura diabēta gadījumā, ja rīkojas laikus, visu vēl var vērst par labu. Bēdīgākais, ka otrā tipa diabētam ir ģenētiskā predispozīcija, kas pārmantosies, un arī bērni, mazbērni var tikt pie šā diabēta.
– Kuri ir tie produkti, kas var veicināt cukura diabēta attīstību, no kuriem jāuzmanās?
– Tie ir visi baltie produkti – parastais baltais cukurs, baltā maize, baltie rīsi, parastā manna. Tie ir rafinēti, attīrīti produkti, kur noņemtas šķiedrvielas. Tās ir augļu sulas. Cilvēki drīz pilnām mutēm dzers svaigi spiestas ābolu sulas, kur ir augsts ogļhidrātu saturs bez šķiedrvielām, olbaltumvielām, kas ļoti strauji paaugstina cukura līmeni. Būtībā baltos produktus drīkstētu lietot tikai sportisti, kuriem ir intensīva fiziskā slodze. Ēst makaronus un piedzert ābolu sulu – tas ātri iedotu enerģiju un jaudu, ļaujot sportistam sasniegt labus rezultātus, bet, ja cilvēks tos regulāri lieto, sēžot pie televizora vai ēdot uz nakti, tas agrāk vai vēlāk novedīs pie cukura diabēta. Mēs varam izvēlēties – ēst ābolu, kas ir ar šķiedrvielām, vai dzert ābolu sulu, kas ir bez šķiedrvielām, jo, spiežot sulu, to labāko – šķiedrvielas – izmetam ārā.
– Kur vēl ir šķiedrvielas?
– Tie ir visi graudu apvalciņi – pilngraudu rīsi, kvieši, rudzi, mieži, kur ir vairāk šķiedrvielu. Ļoti jāskatās, kas rakstīts uz produktu iepakojumiem. Ražotāji no baltajiem miltiem uzcep maizīti, iekrāso ar iesala ekstraktu, maizīte kļūst brūngana, mums rodas priekšstats, ka tā ir veselīgāka, iemet četras piecas sēkliņas un pasniedz kā spēka, enerģijas maizi. Jāskatās, kur ir šķiedrvielu saturs. Pieaugušam cilvēkam dienā vajadzētu uzņemt vismaz 35 gramus šķiedrvielu, bet baltmaizei 100 gramos pat var nebūt viens grams šķiedrvielu. Man šobrīd visvairāk žēl ir bērnu un jauniešu, kuriem pieejami visi neveselīgie produkti, jo ražotājus visbiežāk vada vēlme nopelnīt. Arī, piemēram, jogurtus, kur pats nosaukums ir veselīgs – tas ir raudzēts piena produkts, sacukurotus, piesātina ar e-vielām un krāsvielām. Man ir žēl pircēju, kuri nevar izsekot visam uz etiķetēm rakstītajam. Es pērku tikai tīrus bezpiedevu jogurtus, ko mājās var papildināt ar svaigām ogām, augļiem, sēkliņām, uztaisot pašam savu musli. Tad tur būs gan šķiedrvielas, gan saldā garša.
– Kā vēl var dabūt saldo garšu?
– Šobrīd pieejami dažādi saldinātāji, piemēram, eritritols, kur saldums izvilkts no augu nektāra, principā tas ir dabisks, tikai pārstrādāts pulvera veidā. Pilnīgi dabisks ir stēvijas lapu pulveris, bet dažiem varbūt nepatīk šā auga pēcgarša, salkanums. Ir ksilīts, ksilitols, ko iegūst no bērzu koksnes. Ļoti garšīga, cukuram līdzīga viela, kas nepaaugstina cukura līmeni asinīs. Kokosa ziedu cukurs arī ir ar zemu glikēmisko indeksu – 35 (cukurā ir 100), un organisms spēj to pārstrādāt pakāpeniski.
– Kā ir ar niedru cukuru?
– Nevajadzētu vienkārši uzķerties uz vārdiem – brūnais cukurs, tas arī ir tāds ražotāju triks, viņi parasto balto cukuru iekrāso brūnu, un mums tas brūnais kaut kā asociējas ar veselīgumu. Īsts nerafinēts cukurs ir smags, ķepīgs, pat tāds kā salipis gabalos, nevis irdens. Man ir dusmas uz ražotājiem, kuri bezatbildīgi ražo draņķus, bet ir arī ražotāji, kas ražo tiešām veselīgus produktus, piemēram, spēj pienu sadalīt frakcijās, atdalot laktozi, sūkalas, fruktozi. Ir pieejams produkts – Piena spēks, kur ir 46 grami olbaltumvielu, tur ir piena sūkalu proteīns, kas ir ļoti augstvērtīga olbaltumviela. Tā labi absorbējas organismā. Ļoti laba alternatīva krējumam ir visi bezpiedevu jogurti. Nopērkami arī ļoti labi sieri ar zemu tauku saturu, piemēram, Spēkavīru siers, kur ir 36 procenti olbaltumvielu un 18 procenti tauku, kur citos sieros tauku ir ap 45–50 procentu.
– Ēdienos pamatā ir tauki, olbaltumvielas un ogļhidrāti.
– Jā, tās ir trīs uzturvielas, kas veido kopējo kaloriju buķeti. Visam jābūt balansā. Uzturā visvairāk vajadzētu būt ogļhidrātiem – pilngraudu produktiem, kam vajadzētu aizņemt trešdaļu no šķīvja, kur pusi, protams, aizņem dārzeņi, gan svaigi, gan tvaicēti vai vārīti. Atlikušo daļu var aizņemt – graudaugi, pākšaugi, gaļa, zivis. Ziemā labāk pirkt saldētus dārzeņus, kas sasaldēti ražas novākšanas laikā, nevis tos, kas ilgi nostāvējuši veikala vitrīnā, gaismā, ir apvītuši. Protams, arī paši mājās varam saldēt dārzeņus. Vēl var lietot arī visus skābētos produktus. Nav jābaidās ēst augļus, jo cukurs tajos vidēji ir pieci līdz desmit procenti, turpretī, piemēram, baltajos rīsos, mannā, makaronos, kuskusā – visur, kur ir ciete, cukurs ir aptuveni 65 procenti, kas šķiet neticami. Visvairāk jābaidās no produktiem, kur ir tikai tīri ogļhidrāti. Ja tiešām ļoti gribas saldu, tad iesaku cilvēkiem aiziet pie stenda, kas paredzēts cukura diabēta slimniekiem, un nopirkt šokolādi ar labajiem saldinātājiem.
– Ko jūs varētu novēlēt, kā saglabāt veselību?
– Savā ēšanā būt vienkāršākiem. Pārēšanās ir garlaicības un bezdarbības pazīme. Vairāk jākustas, jāatrodas svaigā gaisā, dienā ieteicams noiet vismaz desmit tūkstošus soļu. Ja cilvēks būs nodarbināts, viņam paliks mazāk laika pārēsties.
Uzziņai
Jau pavisam drīz, 18. augustā, Ogres pilsētas svētkos «Manas garšas» aicina ikvienu apmeklēt nu jau tradicionālo Ogres garšu festivālu savā jaunajā mājvietā Ogrē, Brīvības ielā 12, kur ikvienam interesentam būs iespēja atrast savu īsto garšu un gūt ierosmi ēst veselīgāk.
