Savulaik dzīvoju Lielvārdes lauku teritorijā un, pateicoties saviem vecākiem, jau bērnībā iepazinu pavisam netālu dzīvojošo «Stirnu» māju saimnieci Laimu Jaundālderi. Mani vecāki, kas uzturēja saikni ar Laimu, sen jau miruši, bet es joprojām apciemoju Laimu. Tas visu laiku likās tik pašsaprotami, ka, esot Lielvārdē, noteikti ir jābūt «Stirnās». Tikai vēlāk sāku apjaust, ka tas ir «Laimas fenomens», kas pievelk. Viņas personība, vienkāršība, vieglums un sirsnība. Un vēl fakts – viņa vienkārši nenoveco!

Vienīgā meita un četri brāļi

Lielvārdes lauku teritorijā, braucot pa Lēdmanes ceļu, nostāk no ceļa jau gandrīz gadsimtu stāv mājas «Stirnas». Pirms Otrā pasaules kara, trīsdesmitajos gados, tās uzcēla Jānis un Hermīne Kuģenieki. Cits pēc cita sadzima bērni: Kārlis, dvīņi Jānis un Andrejs, tad Laima, Juris. Saimniecība bija liela – četrpadsmit hektāru zemes, lopi –, darba pārpārēm pietika visiem.

«Bet brāļi mani lutināja, vizināja mani ar ķerru pa pagalmu,» smaida Laima un piebilst: «Tēva meitiņa biju.»

Un tad nāca pirmais sāpīgais trieciens – desmit gadu vecumā nomira vecākais brālis Kārlis. Laima stāsta, ka tieši ap to laiku ērzelis tētim nokoda pirkstu. Tas laiks viņu ģimenē bijis sāpju pārpilns, bet to, cik ļoti sāp, zināja tikai viņi paši.

Mazā Laima tolaik sapņoja būt par traktoristi. Un nav jau brīnums – ciešā saikne ar tēvu Jāni to noteikti veicināja. Laima atceras, ka tētis ļoti daudz brauca ar traktoru, bija īsts saimnieks, ļoti, ļoti strādīgs, un šo kustīgumu un strādīgumu Laima noteikti no viņa mantojusi. Varbūt tieši strādīgums vēlāk palīdzēja ģimenei izdzīvot un dzīvot.

Beidzās karš, un Latvijā sākās citi – kolhoza – laiki.

Laima: «Par to, ka mums bija liela saimniecība, tēti 1944. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Viņš bija aizsargs. Astoņus gadus viņus neredzējām. Lopus, zirgus, kuļmašīnu, traktorus atņēma. 1998. gadā tiesa paju sabiedrībai «Lāčplēsis» piesprieda 5,6 tūkstošus atmaksāt. Bet valdes sēdē paziņoja, ka visi mani iesniegumi pazuduši. Tā vēl līdz šodienai neesam saņēmuši nekādu kompensāciju par izpostīto saimniecību.»

Laima atceras, ka jau no mazotnes visi bērni devās palīgā novākt cukurbietes. Lauki bija milzīgi un darbu daudz.

Savā dzīvē

Tas, ka dzīve būs saistīta ar zemi un dabu, Laimai bijis skaidrs jau kopš bērnības. Tiesa, par traktoristi viņa nekļuva, taču ar motociklu un auto brauc, ka riepas švīkst. 

Pēc skolas Laima iestājās Saulaines Lauksaimniecības tehnikumā un, to pabeigusi, devās uz Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, lai kļūtu par agronomi.

Laima: «Trešajā kursā sākās Ļeņina raksti, politekonomija. Es nekā nevarēju atbildēt – nevienu vārdu. Man tas likās tik stulbi.» Viņa pameta studijas un sāka strādāt kolhoza «Lāčplēsis» dārzeņu cehā par maiņas meistari. «Mana pirmā alga bija trīspadsmit rubļu mēnesī. Ko ar to varēja izdarīt? Nu neko! Vienā nabadzībā dzīvojām.» 

Divdesmit sešu gadu vecumā Laima teica jāvārdu savam Laimonim. Pasaulē nāca  bērni Einārs, Jānis un Līga.

Laima daudz strādāja: saimniecībā bija trīs govis, cūkas un vistas, laukā kartupeļi, burkāni un sīpoli – viss vajadzīgais. Katru rītu viņa cēlās agri, lai izslauktu govis, tad uz darbu, lai vakarā atkal līdz vēlai naktij strādātu mājās.

Vēlāk Laima sāka strādāt lapsu fermā, kas tuvāk mājām. Sasniedzot pensiju, Laima strādāja mājās.

Cita, suģestējošā, Laima

Laimas dzīvesstāsts ārēji ir līdzīgs daudziem Latvijā dzīvojošajiem un par Laimu atklāj tikai ārējās detaļas, par dziļāko būtību nepasakot neko. Bet tieši tā ir noteicošā, kāpēc apkārtējie, kas viņu iepazinuši, tiecas pēc viņas.

Pati Laima uz to nosmej: «Vajag tikai darīt, un tad tev ies! Mazāk runāt, bet darīt. Es jau neesmu no pļāpām. Ja tu daudz nerunā, tad tev tas darbs aiziet daudz ātrāk.»

Tā ir otra Laima – spridzīga, dzīvespriecīga, radoša. Šķiet, ka viņa svin ik brīdi, kuru dzīvo. 

Izsauciens «vai, dieviņ!» un aizrautīgie smiekli – tas ir Laimas zīmols, ko tik labi esam iepazinuši visi.

Pērn ierados pie Laimas, kad īsi pirms 85 gadu jubilejas viņa bija saņēmusi «vēstuli», kā pati teica. Izrādījās – tā ir soda kvīts par ātruma pārsniegšanu posmā, kur atļautais braukšanas ātrums ir 100 kilometri stundā.

Te uzreiz piebildīšu, ka Laima ir ļoti laba autobraucēja un noteikti neapdraud citus uz ceļa. Taču viņas dzīvē tik daudz ir jāizdara un jāpaspēj!

Ja dara, tad izdara

Laima auž segas. Tas bija viņas sapnis kopš brīža, kad kā maza meitene vēroja aužam tēta mammu. 1982. gadā Laima ieguva tautas daiļamata meistara nosaukumu. Ilgus gadus darbojās tautas lietišķās mākslas studijā «Saiva» – katru trešdienu devās uz nodarbībām Ogrē un vienmēr no mājām izbrauca agrāk, jo pilsētas draugiem taču jāizved lauku labumi, ko pati izaudzējusi. Protams – par baltu velti.

Laimai tas asinīs – viņa ir gatava atdot visu, lai tikai apkārtējie būtu laimīgāki. Arī viņas austās segas uzdāvinātas gan katram radiniekam, gan aizceļojušas pasaulē dāvinot.

Meita Līga atceras, ka tā tas ir bijis no laika gala: «Atceros, kā vecmamma Hermīne, sagaidot mūs mājās no skolas, teica, ka mūsu mamma ir gatava pēdējo kreklu atdot, nekad sevi nežēlo.»

Bet, tieši šādi dzīvojot, Laima jūtas piepildīta. Un mēs visi redzam – arī laimīga.

Kūkas, grāmatas, dārzs, koncerti – dzīves virpulī iekšā

Laimas ceptās kūkas ir izslavētas visā apkārtnē. Tāpat kā viņas gatavotie buljona pīrādziņi.

Laimai patīk cienāt un patīk gatavot. Un visvairāk – caur to iepriecināt apkārtējos. Nesen, izlasījusi, ka tiek organizēti kulinārijas kursi, tajos iesaistījās arī Laima.

Desmit gadus Laima dejoja deju kolektīvā «Sudrabotie gadi». Un nav jau brīnums, ka ar savu enerģiju, neatkarību un dzirkstošumu iepatikās kādam deju partnerim. Astoņdesmit gadu vecumā!

Laima spēlē teātri. Vēl joprojām. Pirms mēģinājumiem izlaiž loku, lai no citām lauku sētām paņemtu teātra dalībniekus un ar savu auto, pati sēžot pie stūres, aizvestu uz mēģinājumu. Un tā katru reizi.

Savulaik Laima katru svētdienu brauca uz baznīcu. Taču pirms pieciem gadiem, smagi saslimstot, viņa daļēji zaudēja dzirdi. Tad arī baznīcas apmeklējumi Laimai beidzās, lai sāktos citi: baseins, koncerti, pulciņi.

Vakaros Laima lasa. Gan mazbērni, gan meita atzīst, ka acu priekšā ir ome gultā ar grāmatu rokā. Mazmeita Alise pat uzzinājusi, ka Laima izlasītās grāmatas uzskaita un droši var pateikt, cik to ir izlasīts gada laikā.

Es (un zinu, ka arī citi) nekad neesmu sapratusi, kā viens cilvēks dienā var izdarīt tik daudz! Manuprāt, šo milzīgo spēku Laimai dod lielā cilvēkmīlestība un pieņemšana.

Cūku projekts ar kaimiņiem

Savulaik Laimai bija daudz lopu – govis, vistas, cūkas. Braucot pie viņas uz «Stirnām» daudzus jo daudzus gadus, atceros, kā pamazām viņa no tā visa atsacījās. Mazbērni, meitas bērni, bija izaudzināti, katrs savā dzīvē, un tik lielu saimniecību kļuva arvien grūtāk uzturēt. Man šķiet, ka vissāpīgāk viņai bija atvadīties no pēdējās gotiņas. Tajā dienā, kad to aizveda, Laima bija pavisam savāda un nerunīga...

Ejot gadiem, netālu no «Stirnām» māju sāka būvēt jauni kaimiņi – Laila un Jānis Ozoliņi. Un, protams, arī viņi sadraudzējās ar Laimu.

Laila Ozoliņa: «Tās spicās idejas, protams, radās manam vīram. Kādā kartupeļu talkā, kad raža bija tīri laba, abi divi izdomāja, ka varētu nopirkt trīs ruksīšus un kopīgi izaudzēt. Domāts – darīts! Laima bija tā visugalvenā rukšu barotāja. Sevišķi viegli tas negāja. Viņa teica: kad viens katls ar kartupeļiem izvārīts, jau nākamais uz plīts jāliek, jo trīs rukši ar tādu labu apetīti – darba pietiekot. Kad Jānis prasīja, vai nevajag palīdzēt mēslus iztīrīt, Laima teica, ka ar visu tiek galā. Un tā tas arī bija. 

Rukšu audzēšanas projekts izdevās, bet, kā Laimiņa teica, otro reizi viņa uz to neparakstītos. 

Un vēl. Kad iet pie Laimas ciemos, viņa kā kārtīga latviešu sieva pacienā. Tu vari iet vienalga kad, vienmēr viņai kas atradīsies. Vienā reizē mēs diezgan vēlu vakarā aizgājām pie viņas. Laimas tantei mazi cālīši. Viņa satraukusies: es neko neesmu taisījusi, nav ar ko pacienāt! Un tad ierauga divas uzvārītas olas, kas domātas cālīšiem, lai tos pabarotu. Vienā mirklī olas bija uz maizītes, savārīja tēju, kafiju, un mēs bijām pacienāti.»

Īpašā. Vienīgā. Daudziem

Meita Līga Krauja: «Mammai ir milzīga enerģija, spēks. Viņa nekad nesūdzas ne par ko, viss viņai patīk. Lai uz kādu pasākumu mēs viņu aizvestu, viņa ir apmierināta ar visu. To es viņā apbrīnoju.

Es viņai esmu ļoti pateicīga. Situācijā, kad man dzīvē bija sarežģījumi un es izlēmu doties prom no Latvijas, mamma teica: «Brauc, es tavus bērnus uzaudzināšu.» Un viņa to ir veikusi izcili, ar savu piemēru uzaudzinot brīnišķīgus bērnus.

Mamma visu paspēj, visu izdara, visiem kēksiņus un tortes svētku dienās uzcep, savā laikā arī maizi cepa.

Es jau redzu, ka mammai ir visādas kaites, bet viņa nepukst. Mūsu cilvēki iet un dara līdz pēdējam. Nepadodas. Tas jau laikam ir tas noslēpums.

Kad mēs augām, atceros – trīs govis izslauktas, mūs uz skolu palaida, uz fermu gāja, visus darbus padarīja un nekad nežēlojās. Nekad! Un viņa nekad nelika mums justies, ka mums pārējiem būtu jādara tāpat. Tas bija pats par sevi saprotams, ka mums bija savi darbiņi.»

Brālis Juris Kuģenieks: «Laimītei nav nekādas speciālas receptes dzīvei laukos. Viņa dzīvo ar atvērtu sirdi un dāsnu dvēseli. Ko tu pasaulei dosi, to saņemsi pretī. Laima pieņem pasauli. Viņa ir ļoti labestīga.»

Mazmeita Alise Līga Liepiņa (Līgas meita): «Kā es redzu omi? Mierīgu, pacietīgu, mērķtiecīgu, vienmēr pozitīvi noskaņotu. Skarbāku vārdu no viņas dzirdēju, kad biju pusaudze un ballējos. Es vienmēr omi esmu redzējusi darbos, darbos, darbos. Viņa nekad nestāstīja, ko viņa darīs, vienkārši darīja. Tie lauki, sēšana, pasākumi. Viņa vienkārši visur piedalījās un darīja lietas.

Ome mani veda uz dažādiem pasākumiem, muzejiem.

Ko esmu pamanījusi – situācijās, kad būtu jāsadusmojas, ome vienkārši pasmejas. Viņa viegli tver dzīvi.»

Mazdēls Ingus Jaundālders (Jāņa dēls): «Manuprāt, omi stipru dara apkārtējie cilvēki. Jo laimīgāki un saliedētāki, jo stiprāka kļūst viņa pati. Tieši no tā viņa gūst enerģiju un var būt piemērs visiem pārējiem. Un mēs visi neapzināti mēģinām līdzināties viņai un paņemt kādu kripatiņu no viņas īpašībām sev: čaklumu, humoru, mīlestību, spēju redzēt katrā labo, ticību cilvēkiem. Un, aptaujājot cilvēkus, kam bijis tas prieks viņu iepazīt, visi noteikti teiks tikai to labāko.

Viens no galvenajiem mērķiem omei ir, lai visi dzīvotu saticīgi. 

«Stirnas» – tā ir vieta, ko ome izveidojusi par savu oāzi, un šeit visdažādākie cilvēki atrod vienotu valodu. Tas viņu padara īpašu, tas viņu padara par to, kas viņa ir, tas ir viņas dzīves darbs. Un ar lepnumu savos vārdos varu teikt, ka tā ir mana ome.»